dārgā dienasgrāmata,
šis rīts vēlreiz bija pēcpusdiena. tā kā pāris stundas tika nopļāpātas, izlēmu šodien nedoties uz darbu, bet iestādi un padarboties tur. satiku viņu pirmo reizi kopš. saruna ritēja, bet viss likās nepareizi. nekas nav skaidrs! acis saka vienu, vārdi saka citu. ķermenis runā tikai mīklainu neskaidrību. valodas pretojas, teikumi saduras. nesaprotu, kā var būt kaut kas tik neskaidrs. jau labu laiku viss ir bijis viegli skaidrs, un še tev, tagad vienkārši nekas nav skaidrs. pašai arī grūti bija palūkoties, nebija kā ar manu taureni. acīs skatīšanās vietā skatījos un glāstīju citu. gaiss bija mitrs, varbūt vainīgas visas neizraudātās asaras.
ir nācies palaist tik regulāri, ka palaist ir pāris dienu problēma. tur nav ko rēķināt, tas ir izrēķināts. gaisu pildīja nepateikti vārdi, pat nezinu, vai mani, jo nebija nevienas domas. nu, noteikti arī mani, kuri bija aizklīduši un atstājuši mani ar mucas tukšu galvu. tukšumu, ko patīkamākas gaisotnes dēļ neizvēlētos, bet kas tika izvēlēts manā vietā. nodomi un sapņi morfējas pieklājīgā cerīguma trūkumā. tādas mēdz būt risku sekas, ne tikai šampanietis. lai vai kā, katru reizi uzņemos un uzņemtos to risku. pat ja šampanieti vairs nedzeru.
gaisu pildīja arī pateiktie vārdi. plānoja ierakstīt dziesmu. dodoties mājās domāju, cik labi, ka visu pārtrauca. ja nu man nebūtu patikusi viņa balss, kas likās nomierinoša visas citas dienas? tāpēc šodien saņēmos un noklausījos to dziesmu vēlreiz, jo tā nenesīs uz sevis daudz smagāku atmiņu. varēšu patiešām klausīties labu dziesmu un, arī ja izjutīšu grūtumu, tad ļoti, ļoti izturamu.
pateica, ka arī no manis sajūt negatīvu enerģiju konkrētā tematā. es nepateicu, ka uz viņa galda netīšām ieraudzīju papīŗu, kas atklāja dzimtos datus, un jutos tik vainīga, ka pat nerakstīju par to. nu, tagad šis ir nost. nepateicu arī, ka par to pašu tematu izglītoju ābeli ar vārdiem, ka ilgi nevienu nevedīšu. ja tomēr aizietu līdz vešanai, tad ar nosacījumu, ka manā ģimenē viņš būs pienācīgi respektēts un saprasts. ja ne savā, tad manā.
domāju par to, kā dalbajobs teica, ka, neatbilstoši bildēm, redz mani tikai smaidot un smejoties. tad ņēma un atgādināja smagāk kā jebkad, kāpēc slēpju vairumu smaidu un smieklu aiz savas neperētās čaumalas. ienīstu jebko slēpt, bet esmu spiesta.
viņam bieži mēdzu atgādināt kādu, kas viņam darīja pāri, tagad viņš man arī. varbūt tiešām atraidījumi ir aizsardzība. nesaprotu, kas notika. absolūti nekas nav skaidrs. skaidrs ir tas, ka šodien neesmu ēdusi un nezinu kā lai saņemas paēst. acis sūrst un līp. klausos jūras meitiņas skaņdarbu uz riņķi. dejot vienmēr saņemos, šodien pat dziedāt, bet paēst gan nē. pilna māja ar ēdienu, kas pūst kopā ar mani. sēne arī pelē. mēslotie augi dzeltē un vīst. krāsns piededzina. gatavoju negaršīgi. regulāri pārsālu. skaidrs ir arī tas, ka ir pirmais kārtīgais negaiss. kaut tas nerimtos stundām un izdārdētu arī mani. kopumā viss ir labi
ā, vēl! šodien lietū gāju pīpēt. pētīju ziedus. domāju, cik jauki būtu nozagt vienu. tad nodomāju, kāda negantniece esmu, turklāt dienas gaismā. vēl no vietas, ko cienu? kur strādā dārzniece, ar kuru esmu runājusi? prātā likdama sevi kaktā aizšļūcu līdz tālākajam soliņam. tur atradu to... vientuļu baltu tulpi. kāda nozagtu tieši man, slapjā koka gultiņā. tagad tā ir krūzē, starp maniem zagtajiem ziediem