| |
[Mar. 6th, 2026|06:24 am] |
neizkustināma kā klints šorīt
daru savu darbu un priecājos
laikam ir arī tādi rīti vēl Laikam kabatās
kad saule aust 7 un zinu, ka nokļūstu ar katru soli tikai arvien tuvāk Tev
ja par priecīgo, vakar trīsgadīgam puikam vārdā Varis pajautāju, cik tev gadu - iestājās ilga, vismaz trīsgadīga pauze
Varis to zināja ļoti labi, man šķiet, bet tante uzplijas ar savu stulbumu
tu vispār pati zini, cik tev gadu?
ja godīgi, Vari, man ir sajūta
ka es to aizmirstu gandrīz vienmēr
ja man kāds pajautātu |
|
|
| |
[Mar. 4th, 2026|02:37 pm] |
laimīga šodien un pēkšņi bez iemesla
vai arī tieši pareizā iemesla dēļ
visu rītu vazājos apkārt,vienkārši būdama apjukusi no saules un siltuma
tagad gan piekususi, bet tāds citāds piekusums šis - ķeršos klāt darbiem
un vēl es jums teikšu tā
ieteikums nepirkt un nenest mājās neko lieku strādā - virinu tukšu ledusskapi
bet tas, ka nolieku treniņtērpu un botiņas redzamā vietā, gan neko nemaina
es vienkārši paskatos uz to skatu
un aizeju prom,
būdama tā pasaules staigule, baskāje, vējamāsa,
kas es esmu
spring is coming
I can hear it in the birds |
|
|
| |
[Mar. 2nd, 2026|11:45 pm] |
kāpēc es pamodos, hvz
kārojas siltu pienu un kaņepju sviestu plānā kārtiņā pār baltmaizi
youtube viena meitene teica, ka biežāk vajag domāt par to, kas tas ir, nevis par to, kas tas nav. "if you're constantly thinking about what something isn't , you do end up wasting it for what it is cause you forget what it is".
pastkastītē atradās filmiņkadri no sērijas "ja mans tukšums būtu aizpildīts, tas būtu arī tavs tukšums"
izlēmu, ka iztiks mana tālo zemju madāma bez ledusskapja... viņa noteikti neaizver durvis un sabāž tur vēl siltu, varbūt pat karstu ēdienu.
vienkāršu "jā-ir" jau esmu nokavējusi, tagad tikai sarežģīts spīd, jo kaut kas manī vēl spirinās pretī domai, ka esmu paredzēta vienatnei. |
|
|
| |
[Mar. 2nd, 2026|07:43 am] |
te varēja būt citroncilvēka bilde, bet nav
es nekad viņu neatdotu
nekad un nevienam
citroncilvēks man vienmēr asociējas ar šo citātu no Atvudas "Oriksa un Kreiks"
"He doesn't know which is worse, a past he can't regain or a present that will destroy him if he looks at it too clearly. Then there's the future. Sheer vertigo."
...par ko arī viņam paldies |
|
|
| |
[Mar. 2nd, 2026|05:06 am] |
hiacintes stādu vakar redzēju iebakstītu vecā tējkannā, bet kur tas bija? kādā skatlogā?
vakar vispār bija skaista diena, jo izkustējos no savas četrsienainības
ar īrnieci parunājos, jo biju izsaukusi meistaru salūzušā ledusskapja dēļ - meitene esot no indijas pašiem dienvidiem, keralas - stāstīja par tēti, kurš esot bijis tik nepacietīgs, kad mācījis viņai braukt ar mašīnu - "es nekad neiemācīšos braukt ar mašīnu, man šķiet" - es visu ko citu arī izprasīju - ārkārtīgi patīk meitene, pavisam jauna vēl, bet uzlūkojot vien rodas sajūta, ka visu saprot
promejot uz spoguļa pamanīju līmlapiņas, uz kurām viņa sarakstījusi draugam veltītas mīļas muļķības, sazīmējusi sirsniņas - teicu viņai, ka es nekad tā neesmu darījusi - vienmēr esmu gribējusi, bet nav sanācis
saldētavā vēl atradās krikumiņi no mammas laikiem- beidzot to visu izlidinājām miskastē
nu, un tagad es meklēšu ledusskapi - man vajag kaut ko lētu un labu - ja vien es no tā kaut ko saprastu |
|
|
| |
[Mar. 1st, 2026|11:41 am] |
 |
|
|
| |
[Mar. 1st, 2026|05:46 am] |
otra ir mana miglaino rītu dziesmiņa
vienmēr to dungoju, kad migla
https://www.youtube.com/watch?v=7xUPsEFu_9g
"None of this has definitely happened
And none of us are definitely real
The world's gonna stay the way it is
Covered in blinding fog" |
|
|
| |
[Feb. 28th, 2026|02:47 pm] |
mammai bija brūnas acis
kad biju maza, tētis viņai sestdienu rītos dziedāja dziesmu par ilzīti milzīti, kura soļo pāri
kad biju maza, bet jau kaut ko sāku saprast, man ar tēti patika iet uz dvd nomu izvēlēties filmu.
es nevaru ne ar cilvēkiem, ne arī bez viņiem, tāpēc rakstu.
bieži atceros, kā ar S. reiz sastrīdējāmies par to, vai es atcerēšos kaut ko no mūsu ceļojumiem... tagad, kad par to rakstu, liekas, ka tas ir tik smieklīgs iemesls strīdam. bet viņam izrādījās taisnība. lielāko daļu tiešām esmu aizmirsusi. palikusi tāda kā izbalojusi fotogrāfija manā acs kaktiņā, kurā balts taurenis guļ uz kartes, kas izklāta pār galdu kāda hosteļa virtuvē... jadransko more... |
|
|
| |
[Feb. 28th, 2026|01:52 pm] |
neznokādiem dziļumiem iznira "zip it!"
S. tik ļoti patika tā multene. Coraline.
mēs vēl kādu brīdi pēc noskatīšanās tā viens otram muļķodamies teicām.
zip it! |
|
|
| |
[Feb. 28th, 2026|11:39 am] |
pēdējais no februāriem miglains un putnu piečivināts
kā ceļazīme, kā pretskumju tabletīte atrodas ilgi pazudusī kartiņa - šērlija templa salikusi rociņas kā lūgšanā un skatās augšup - dear God it's me again ;)
tepat vien bija - biju paslēpusi zem VID iesniedzamajiem čekiem ;)
you're too precious
I don't think they deserve you
I don't think anyone could
I'd take the calls you don't want to
I'd take the hair in your food
(tas nav par mani... bet tas skan skaisti... šim rītam pietiekoši skaisti...) |
|
|
| |
[Feb. 28th, 2026|06:08 am] |
|
Un vai tad tas nav savādi un īpaši, kā no domas par Tevi vēl tikko un tepat uzbūvēju pati savu lielāko pielūgsmes vietu - tādu pati savu Sagrada Familia – tikai lai vienā jaukā dienā to nojauktu līdz pašiem pamatiem? |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2026|07:25 am] |
man te iekrita rokās vēl kāda grāmata - Kjell Askildsen stāsti - uzrunāja vāka bilde un stāstu krājuma nosaukums - Everything Like Before - pirms kāda laika rakstīju par kādu vīrieti, kuru lasu šur tur citur un kurš lielākoties raksta garlaicīgas haikas - es nekad nebiju domājusi, ka haikas drīkst būt arī tādas - viņš šo grāmatu pieminēja kādā no saviem ierakstiem - bet tas nav svarīgi
šorīt izlasīju pirmo stāstu, kam dots nosaukums A Bucket of Time.
tas ir ārkārtīgi skumjš stāsts, un es nezinu, kāpēc tā ir, ka vienmēr, kad man ir skumji, gribas ielīst skumīgumā vēl dziļāk, jo tad it kā nav vairs tik skumji.
"that wasn't much of a heart". |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2026|07:31 am] |
jauns rīts - tās pašas problēmas ;]
vai viss uzņem ātrumu jeb tā esmu tikai es, kura sabremzējas? kaut kāds tāds pilnīgs, nesatricināms visa liekā atbiršanas miers šorīt.
reizēm tā padomāju par visu, it kā stāvētu atstatus. reizēm tā sanāk. bieži tā nevajag domāt, bet reizēm var un pat vajag, manuprāt.
vakarā varbūt nopirkšu sev meloni, nomizošu, sagriezīšu gabaliņos un lēnām apēdīšu, skatoties kaut ko stulbu youtube
un ja man pēc tam nekļūs priecīgāk, tad vismaz varēšu paklapēt sev pa plecu, jo būšu apēdusi kaut ko labāku par cielaviņu ;] |
|
|
| |
[Feb. 22nd, 2026|03:46 pm] |
 |
|
|
| |
[Feb. 22nd, 2026|01:42 pm] |
liekas, ka mūžība pagājusi kopš manas pēdējās ziņas Tev. "we're a match, he's just in my bone marrow," noņaud Lana del Rey un iebāž galvu cepeškrāsnī gluži kā Silvija Plāta.
es nevienam to īpaši nesaku, bet mīlu tikai Selīnu Dionu, tikai viņa manās acīs ir dziedātāja, kura šī vārda cienīga, un šorīt klausos viņas Falling Into You.
falling like a leaf
falling like a star
vilina doma par gavēni, bet vēl neesmu apēdusi visas bulciņas. nu, kad apēdīšu, tad arī domāšu.
vakar vintage humanā nopirku krekliņu ar fredija merkūrija bildi. ieraudzīju un pateicu sev , ka tikai joka pēc uzvilkšu, jo gan jau, ka nederēs. tas bija tik savādi, jo tas krekliņš bija it kà gaidījis mani, derēja kā uzliets. |
|
|
| |
[Feb. 20th, 2026|11:53 am] |
beidzot izskalojos "visi svētki nosvinēti" krastos.
jaunas kapučjakas meklējumos...
noskatījos džeimija olivera versiju par banana pancakes... varbūt rīt, jo banāni nepieciešamajā gatavības stadijā. ja atradīšu tādus pilngraudu miltus.
kopš izdzēsos no feisbukiem un atgriezos pie radio Klasika klausīšanās, pie manis atgriezušies sapņi.
I had a thought - and then it was gone. |
|
|
| |
[Feb. 18th, 2026|09:14 am] |
I just got terribly homesick for June |
|
|
| |
[Feb. 18th, 2026|12:47 am] |
Neviens no maniem mērķiem nekad nav bijis saistīts ar materiālo pasauli, bet es ļoti gribētu tādas pērlīšu priekškara durvis, kādas ir filmā Autumn in New York.
Man pirmajā brīdī patīk dziesma, kuru šogad sūtīsim Eirovīzijai, patīk melodija, bet es nevaru iejusties dziesmas vārdos, nevaru to tekstu attiecināt uz savu dzīvi, tie šķiet ārkārtīgi muļķīgi vārdi un man rezultātā paliek kauns, ka to vispār esmu klausījusies.
Es pēdējā laikā bieži humpalās pieeju pie kastēm, kur visādi sīki bērniem domāti vājprāti - plastmasas sūdiņi. Iemērcu roku, cik dziļi varu, un neskatoties izvelku vienu. Un man trāpās pliks rozā trollis ar zaļu matu ērkuli. Sasmaidos, dodu tam vārdu - Ainars. Kā Mielavs. Kā Tu teici, ka Tevi saucot. |
|
|