| |
[Nov. 15th, 2025|06:48 pm] |
|
viss kā parasti. būtu priecājusies par iespēju šodien rīt, parīt pastrādāt, bet noplīsu. going, going, gone. es varēju aizvilkties uz aptieku pēc kumelīšu tējas. es daudz domāju par to grāmatu. visiem būšu pierunājusi pilnas ausis. tētis lasa no anšlava eglīša kaut ko mazāk zināmu. krustmātei Līvānos jau sniegi. sapirkos pastkartes un garšīgi paēst. M. beidzot izlasījis manu ziņu. vismaz tā parādās kā izlasīta. es negaidu atbildi. tādas vēstules cilvēki atver, izlasa, saloka un ieliek atpakaļ aploksnē, varbūt pēc kāda laika sadedzina. ja šajā gadījumā ņemam vērā, ka vēstule bija virtuāla, tiksim sveikā cauri. pāri nepaliks pat pelni. es zinu, kāpēc man nav neviena un vairs arī nebūs. es esmu spļāviens jums visiem sejā, un man tas patīk. lieks atgādinājums, ka ne tikai sapņi, bet arī visļaunākie murgi mēdz piepildīties. |
|
|
| |
[Nov. 15th, 2025|04:28 am] |
"Istabā ir silti un klusi. Kaut arī pulksteņa te nav, laiks paiet bez skaņas. Kā slaiks kaķis, kas, sperdams klusus soļus, pārrāpjas pāri žogam."
- no H.Murakami "Pilsēta un tās nedrošie mūri"
Murakami noteikti ir mans dvēseles radinieks. ilgi domāju par šo grāmatu, tās angliski tulkotā versija man bija pazibējusi gar acīm jau sen, bet tagad, kad lasu, tas ir pavisam kaut kas cits, un es priecājos, ka tas ir tā, ar Murakami tas gandrīz vienmēr ir tā. un es jau sen gribēju kaut kur iekāpt, aizbraukt un īslaicīgi nozust... tad nu te tā ir, šī 576 lappušu biezā iespēja. |
|
|
| |
[Nov. 14th, 2025|06:17 am] |
"brīnišķīgi!!!!" kā mēdz iesaukties mans tētis.
gribētu turēties pie tagadnes... nu vai vismaz būt aptuvenā tās tuvumā... kāda nu tā ir, tas ir pavisam cits jautājums, uzdodams katru reizi no jauna, bet, jā...
kādreiz apkārt notika dzīve, bet bija sajūta, ka nevaru un nevaru līdz tam visam aizsniegties.
bija apkārt cilvēki, bet jutos viena, it kā aplis nebūtu pilnībā noslēdzies.
tagad, kad mana dzīve lielākoties ir šīs četras sienas un no cilvēkiem palikuši vien pēdējie mohikāņi, kurus tāpat drīz aizpūtīs vējš, kaut kādā ziņā visa noteikti ir vairāk... vai arī pat ja ne vairāk... tad noteikti pilnībā pietiekoši. |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2025|03:34 am] |
|
vienmēr es pilnībā piekrītu tikai aleksandram pavlovam. punkts. |
|
|
| |
[Nov. 12th, 2025|03:12 am] |
"my little golden baby
where have all your birds flown now?
something's glistening
in my imagination"
papildināju ātro nūdeļu krājumus. palūdzu, lai iesaka kādas, kas nav jāvāra pat tās 3 min. kaut ko tādu, ko pietiktu tikai apliet ar karstu ūdeni. šajās dienās man visu vajag dabūt uzreiz. es zinu, ka tas nav nekas labs.
cilvēki satiekas, izšķiras. es aptinu ap kaklu šalli vēl trešoreiz, it kā tas būtu kāds burvestību rituāls, bez kā soļa pasperšana ārpus šīm četrām sienām nebūtu iedomājama. |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2025|05:30 pm] |
4 fakti par mani...
kad piedzimu, mammai pateica, ka nekad nav redzēts tik kluss bērniņš ar vēl mazāku, vēl sakniebtāku mutīti, bet tagad man šķiet, ka man ir liela mute, katrā ziņā nekad nav gribējies palielināt lūpas. ieradums nerunāt brīžos, kad būtu kaut kas jāpasaka, man joprojām saglabājies, bet šķiet, ka ir labāk, kā bija.
mans dvēseles spogulis uz šīs pasaules droši vien ir dzīvnieks, kuru latviski sauc par sliņķi, kaut gan es nedomāju, ka esmu ļoti slinka, vienkārši man vienmēr skatoties uz sliņķiem gribas raudāt, viņi šķiet tik bezpalīdzīgi, lēni un naivi...
es kādreiz daudz lasīju grāmatas, bet gadiem ejot ir sajūta, ka nevaru noticēt rakstītajam... vienkārši vairs neizdodas tā aizmirsties lasot... nepazūdu lasītajā kā kādreiz. reti atrodas kādā grāmata, kurai tas būtu pa spēkam, par ko pati ļoti pārdzīvoju, jo nākas meklēt visu lasāmo pašai. nu, no sērijas "mūsu ir maz, bet mēs esam".
bērnība bija mana laimīgā zeme, es ļoti slikti jutos 18 gadu vecumā, savukārt tagad mani iepriecina doma par vecumu, es zinu, ka gribēšu šķirstīt skaistas recepšu grāmatas ar daudzām bildēm, valkāt melnas drēbes kārtu kārtām un arī lielus, interesantus sudraba auskarus un brīnīties par šiem laikiem, kaut kā mēģināt noturēties uz brīnīšanās viļņa... |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2025|06:21 am] |
brokastīs izmēģināju auzu pārslas uzvārīt ar klāt pierīvētu ābolu. kanēlis un pustējkarote medus ļoti piestāvēja. svētdiena un vienīgā brīvdiena, tas saucas. beidzot ir laiks māžoties. māžoties ir jauks vārds. es nezinu nevienu, kas tādu lietotu.
atcerējos, ka man somā no vakardienas pastkastītes izķeksēta vēstule. bija kārdinājums to atvērt uzreiz, bet nebija šķēres pa rokai, tāpēc atveru to tikai šorīt. bet tur iekšā!!! pilnīgs kosmoss. sīkumiņu krikumiņi - viss tik pārdomāti un saskaņoti - man tagad būs krietni jāpapūlas, lai revanšētos, kā pieklājas.
man ļoti patīk šis brīdis. āriņa it kā sakrīt ar iekšiņu. tagad īpaši dūmakainos rītos koki izskatās kā zvērējuši teikt tikai taisnību. es cenšos nedomāt par to, cik garlaikoti visi izskatās šajā ballītē, zini. nīkstu pagaidām vientuļnieku stūrītī ar savu alus bundžiņu. alus gan ir ļoti labs un mūzika arī, tāpēc var iztikt. |
|
|
| |
[Nov. 7th, 2025|08:24 am] |
sapnī kaimiņiene (tā pati, ar kuru šad tad aprunājos kāpņutelpā par virspusējiem sīkumiem, bet šad tad šajās īsajās sarunās iezogas arī pa kādai personīgai detaļai) pārvācās. visa iedzīve bija izstumta uz ielas, bet pati ar zibenīgiem kanārijputniņu pirkstiem vēl apčubināja telpaugus, kas bija nolikti uz galda, kas savukārt bija pārklāts ar rūtainu vaskadrānu. "ja vēlaties, varu Jums atstāt līdakasti," viņa smaidīgi teica. "man šo augu jau tāpat ir par daudz un negribētos, ka jaunās mājas pārvēršas par īstu biezokni." paņēmu līdakasti, kas bija izaugusi teju manā garumā, un kāpu augšup.
bieži esmu nomodā domājusi, kā pie viņas varētu izskatīties, tāpēc ļoti patika šīs sapnis.
vēl sapnis patika, jo tajā rīkojos pretēji tam, kā būtu darījusi dzīvē.
dzīvē es noteikti būtu pieklājīgi atteikusies no līdakastes.
tagad man gribas kleitu tādā rūtainas vaskadrānas rakstā. |
|
|
| |
[Nov. 7th, 2025|04:29 am] |
nožēloju, ka neaizgāju paklausīties, kas behzodam abduraimovam sakāms bez vārdiem (interesē visvairāk, ko saldajā ēdienā (piedevās) spēlēja). tētis bija un tagad gaidu ļoti sīku un smalku atstāstījumu. pati aizsēdējos pie darbiem tik ilgi, ka beigās vairs nesapratu īsti, kas šī par nedēļas dienu. bet nu nekas, vēl varu paspēt uz šo: https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/156196
iemiegot iedomājos par jūru.
kā reiz tā tumsā stāvēju un klausījos tās straujajā elpā.
it kā tā tikai mēģinātu atgūties pēc skrējiena.
pamodos. uz ziemassvētkiem gribu sev uzdāvināt skrejceliņu, citādi nav, kur likt dusmas. viss šis, no kā nevaru un nevaru pamosties, zini. it kā. kinda. |
|
|
| |
[Nov. 5th, 2025|08:15 pm] |
es sen neesmu neko uzrakstījusi par kafiju. kaut gan šķiet, ka par kafiju jau esmu pateikusi visu. kādu brīdi paskatījos google, vai neatradīsies kāds labs citāts , kur būtu pieminēta kafija, bet viss bija kaut kur jau dzirdēts. man noderētu kāda tāda ierīce, kas kafijkrūzīti uztur vienmērīgi siltu. kafija pārāk ātri atdziest. īpaši pēdējā laikā. es nezinu, ar ko tas saistīts, ja godīgi. man nešķiet, ka es šajās dienās būtu domīgāka kā citkārt. bet kafija atdziest tik pēkšņi, zini.
nekā cita, ko te pieminēt, man nav. vienkārši novembris, no kura negaidu neko citu, kā vien pašu novembri. vienu dienu tētim teicu, ka man jāieiet veikalā un jānopērk šādi tādi bits and bobs, un ļoti sasmaidījos pati par šo British English. esam ar tēti pasākuši staigāt pa restorāniem (parasti otrdienās, jo tās ir tik riebīgas dienas). es vairs nedomāju par M. tik bieži kā agrāk. nezinu nevienu, kas tik labi paveiktu savu darbiņu, kā to izdara novembris. novembris vienkārši nogādā mani un Tevi vēl tuvāk pie ziemas. |
|
|
| |
[Oct. 30th, 2025|01:06 am] |
|
Vakar paskatījos augšup, kur bija parastas pēclietus debesis, un iedomājos, ka man tās jānofočē un jāaizsūta Tev bilde, jo Tu saprastu. Vai arī pat ne tā. Paskatījos uz debesīm un iedomājos par Tevi. Bet tad atcerējos, ka mēs vairs pat nesarunājamies. Cik muļķīgi. Silly human. |
|
|
| |
[Oct. 29th, 2025|07:42 pm] |
|
Es zinu, ka Tu vēl esi te. Mazliet. Zini, tik ļoti gribas saukt Tevi par mīļo. Mīļais M., vai Tu vispār pats to zini, ka tādās trešdienās, kad 11. tramvajs kā izgaismots kāpurs iegraužas dziļāk tumsas serdē, lietum piedraudot ar pārvēršanos snigšanā, es Tevi neredzu, bet zinu, ka tas esi Tu? Man nav iebildumu, ka Tu salauz man sirdi. Es nekad neuzticētu savas sirds krakšķināšanu kādam, kurš to neprastu izdarīt tā, kā man patīk. Turpini, turpini vien. Tev labi sanāk. Es jūtos sasodīti labi. Es ceru, ka Tu esi laimīgs tagad, kad otrreiz tajā pašā upē ne man, ne Tev vairs neiekāpt. |
|
|
| "mirdz saulē tukšas krūzītes" |
[Oct. 28th, 2025|08:02 pm] |
|
mīlu Tavu trauksmaino, saspringto būtību. it kā Tevi kaitinātu viss, ar ko nākas krāmēties. it kā viss būtu tikai tādi kaitinoši sīkumi. tāpēc Tu daudz smēķē un dzer kafijas. |
|
|
| |
[Oct. 27th, 2025|08:19 am] |
|
"We shall go to the motorcycle races in Laconia and come back all calm and warm" - F. O'Hara |
|
|
| |
[Oct. 13th, 2025|05:22 am] |
|
Rudeņos sapņi līdzinās nomodam. Stopoju netālu no Sēnītes. Pabrauca garām visas glaunās mašīnas viena pēc otras. Apstājās sagrabējis furgons ar piekrāmētu aizmuguri. |
|
|
| you can close your eyes |
[Oct. 12th, 2025|06:59 am] |
 |
|
|
| |
[Oct. 12th, 2025|05:47 am] |
es vakar tomēr izkāpu no gultas.
šodien jābrauc uz jūru pēc vētras.
zini, man šķiet, tādās dienās kā šī tu vari vienkārši vērot mākoņus, cenšoties saskatīt tajos zīmes, un atrast tur tik pat daudz no sava Ceļa, cik visur citur.
no turpinājuma gaidu, vai ziema būs sniegota jeb tomēr ne.
cits nekas īpaši neinteresē.
varbūt vēl ierastais Latvijas Radio kora Ziemassvētku koncerts. |
|
|
| |
[Oct. 10th, 2025|07:57 am] |
mīlu kušinošo lietu šorīt, citādi viens aizkustinājums noved pie nākošā.
ja man nav Tevis...
un man nav Tevis...
tumsa un tas, kā šovakar nākšu mājās, ievērodama rosību aiz pirmā stāva logiem, uzrakstīs man gulētejamo pasaku, kas sāksies ar vārdiem "only the one who brought the bird can make it sing". |
|
|