| |
[Feb. 15th, 2026|08:09 am] |
|
bērnībā patika tā skaņa, ko izdvesa radio, kad vectētiņš meklēja frekveci vai kā nu to sauc. man nav ne mazākā iemesla neticēt tam, ka eskimosiem ir vismaz 50 vārdu, ar kādiem viņi apzīmē ledu. happiness is only real when shared. ko es ar to gribu pateikt? ka dzīve ir jāmīl. tu nevari dzīvot uz priekšu, ja esi pret dzīvi. domāju, ka ir daudz kas, ko gaidīt no turpmākajām dienām. pateicīga citroncilvēkam par to, ka viņš, šeit atnācis, atvēra klavieru vāku, tomēr neatdzīvināja šo istabu iestīvināto klusumu. man šķita, ka tas manī kaut ko mainīs neatgriezeniski, bet šī rīta spogulis saka, ka man joprojām garšo kafija un patīk šī pilsēta naktīs. es neapstāšos, iekams nebūšu sapratusi, kas ir tas viens teikums vai vārds, ko jūra grib iestāstīt krastam savā viļņu valodā. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|10:50 am] |
citreiz domāju, ka esmu viena no tiem, kuri, pašiem to nezinot, dzīvo laimīgi.
es bieži sev saku, ka nevēlos līdzināties viņām vai viņam.
bieži ir sajūta, ka tomēr līdzinos. tad cenšos atvērt kādu grāmatu. ja apnīk, izmantoju vietu starp lappusēm kā savu saulrietu herbāriju.
citroncilvēks saka, ka man esot labas, resnas ciskas.
saule ir mūsu viss. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|08:59 am] |
|
kam to var stāstīt? bieži aizskatos bezvēsts pazudušo sejās. reizēm domāju, ka šis cilvēks gan liekas kaut kur redzēts. vectētiņam bija tāda slimība, ka visi šķita kaut kur redzēti, kādu ļoti atgādināja. varbūt tas iedzimst. īsa instrukcija vientuļai valentīndienas pavadīšanai - aizstiep sevi uz tuvāko piemājas parku, kad krēslo, sagaidi brīdi, kad iedegas gaismas, jo ziemā tas tev vienmēr tik ļoti atgādina vienu no bērnības mīļākajām grāmatām par lauvu, raganu un drēbju skapi, tad uzlipini niecīgu sniega knibucīti kaut kur starp soliņu, uz kura vasarā bieži apmeties, lai palasītu, un apsnigušo rožu dobi, tad atrodi kādu pērno lapu, jo viņš nedrīkst palikt bez beretes, pat ja ir tik auksts, tik ļoti uzvelts no sniega. tad palecies un sasit plaukstas. nu, ja gribi, vari vispirms sasist plaukstas un tikai tad palekties. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|05:57 am] |
šodien savāda diena, jo nejauši atradās bildes no manas 15 gadu dzimšanas dienas ballītes, kad es vēl biju populāra meitene.
un es skatos uz šīm fotogrāfijām un domāju, ka tur jau sen viss ir skaidrs.
atceros, ka tobrīd tikko kā bijām ievākušies C. ielas dzīvoklī.
man patika, ka vēl nav nekā no mēbelēm.
man bija ballīte burtiski tukšā dzīvoklī, kurā vēl nebija nekā no mums.
mamma jau no paša rīta mani bija apskāvusi, apdāvinājusi un pajautājusi, vai man šeit patiks dzīvot.
tad dzīvoklī sabira draudzenes un smiekli.
mēs ēdām no grīdas kā sunīši.
L. klusiņām pajautāja, kāpēc esmu uzaicinājusi E., jo viņa it kā neiederoties.
pēc tam es vairs nebiju populāra, tikai atšķirīga.
lūk.
man šorīt pietrūkst tās tukšā, vēl nemēbelētā dzīvokļa sajūtas. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|03:41 am] |
es vakar nepamostos šūnapraides ziņas dēļ. salecos gan. un kārtējo reizi pārliecinos, cik klusi te ir.
man šodien jātiek skaidrībā ar trauku mazgājamo mašīnu, jo man tas šķiet vairāk nekā savādi, ka man tāda te ir jau gadus 6, bet ne reizi neesmu to ieslēgusi.
traukus gan man mazgāt ļoti patīk. atšķirībā no grīdu mazgāšanas. trauku mazgāšana man vienmēr ir pirmais solis, ieviešot mājās tīrību/kārtību. es nekad nedaru neko citu, iekams nav nomazgāti trauki. iedomājos, ka tad, ja es izmantotu trauku mazgājamo mašīnu, tā man palīdzētu, ļaujot pārlēkt šim solim.
joprojām ļoti pateicīga mīļajai tantei, kas nepagāja garām, kad vakar žāvos uz čaka/ dzirnavu stūra. tur pilnīgs melna ledus spoguļa posms. par ko es domāju, es reizēm domāju. kad neskatos, kur speru soli. |
|
|
| |
[Feb. 13th, 2026|05:07 am] |
durvis šeit nemitīgi noklaudz. kaut kāda klaudzēšanas valstība. man, zvērinātai tagadņu trenkātājai, arī pašai šķiet, ka vajag atslābināt satvērienu, tāpēc es pārliecinos, ka austiņas būs mans uzticamākais ceļabiedrs, un dodos. pastaiga ar mugursomu atšķirībā no pastaigas ar plecu somu nekad neizgāžas.
“I wrote a pep talk recently to myself on a bar napkin: no matter which road you take, it will be both glorious and unbearable. Every road is lonely. Every road, holy. The only error is not walking forth.” - Joy Sullivan |
|
|
| |
[Feb. 11th, 2026|10:07 am] |
 |
|
|
| "kiss all the time. disco, occasionally." |
[Feb. 11th, 2026|09:42 am] |
trīs vienā. |
|
|
| |
[Feb. 11th, 2026|08:13 am] |
Kafejnīcā, kur dažreiz pasēžu pie glaunākas kafijas, kādu varu dabūt mājās, šorīt var tikt pie diviem īpašajiem piedāvājumiem - "es mīlu 14. februāri" un "kā man riebjas tas 14. februāris". kādu brīdi stulbi stāvu iestrēgusi starp abām šīm izvēlēm, it kā pēkšņi man kāds pajautātu, vai es piedalos.
citroncilvēks to, citroncilvēks šito. citroncilvēks, kurš noskaņo mani dzīvošanai tā, it kā runa būtu par došanos boksa ringā. viņam padodas motivējošas runas. viņš pasaka visu, kā ir, un sākas laika atskaite no 10 līdz 1.
"...life is sending you in one direction and you're pulling away in another, like you're disagreeing with your own destiny, like who you are is in disagreement with who they say you are. your whole soul is in revolt," raksta Rachel Cusk. |
|
|
| |
[Feb. 11th, 2026|05:52 am] |
man tās olimpiskās daiļslēpotājas žēl, kura nožāvās. es apmēram zinu, kā tas ir. likt visaugstākās likmes uz kaut ko vienu.
darba čatā kāds nemitīgi ieraksta vienu vārdu - "atslēdzos". domāju, kā tas būtu, ja es kādreiz ierakstītu, ka nevis atslēdzos, bet izrubījos. vai "aizgāju pēc pavasara". vai vienalga. "izrubījos. aizgāju pēc pavasara. kad atgriezīšos? ir tādas atbildes, kuras zina vienīgi vējš." :)
nevaru izlemt, ko domāju par harry styles dziesmu "aperture". patīk vārdi, šķiet tādi noslēpumaini.
I've no more tricks up my sleeve
pa-bam |
|
|
| |
[Feb. 8th, 2026|02:05 pm] |
|
Citroncilvēks reiz tādu bildīti atsūtīja. Kaķis sēž istabā zem atvērta lietussarga, kam jāapžūst. Lietainās dienas kaķis. Un es izraudu visas acis. Kad tad vēl atgriezties pie dzīves, ja ne tādā svētdienā, kāda ir šī? Aiz sienas klepo kaimiņtante. Beidzies veļas mīkstināšanas līdzeklis. Pienāks marts, varbūt tad būs kaut kas redzams skaidrāk. |
|
|
| |
[Feb. 6th, 2026|09:57 pm] |
Youtube trāpu uz kādas jaunas sievietes video, kam dots nosaukums "how to stop hating yourself". Iebrienu vienā un tajā pašā upē divreiz. Kādreiz patika kaitināt I., kurai vienmēr patika man bakstīt, ka man sevi esot jāsāk mīlēt. Es tad vienmēr teicu, ka vispirms derētu pārstāt sevi nicināt. Ka tas jau būtu daudz. Man liekas, viņa saprata, ka es vienkārši neesmu par pilnu ņemama.
Iesāku lasīt Rachel Cusk "Outline". Tā ir dievīga. Pagaidām. Šaubos vien, ka lidmašīnā ar kādu nejaušu svešinieku, kas trāpījies blakus, iespējamas tik skaistas sarunas. Neviens tā dzīvē nerunā, kā tur rakstīts.
Nopirku mākslīgās skropstas, jo bija lēti un izdomāju, ka tiešām ar tādām pidžināšos.
Mammas dzimšanas diena. Būtu bijusi šodien. Apzvanu pašus tuvākos ar savu "vai zini, kas šodien par datumu?". Visi zin. |
|
|
| |
[Feb. 6th, 2026|09:56 pm] |
Zini? Klusiņām atnāku pie Tavas sienas katru dienu un nolieku pie tās kaut ko vienu. Parasti kādu mazu akmentiņu. Reizēm putna spalvu. Aizvakar iestādīju pie pašas tās malas vienu saulespuķi. Runājos ar Tavu sienu tā, it kā tā būtu Tu.
Sapnī lietus plīkšķēja pret tik sausu zemi, ka tā pārplūda, uzsūkt visu mitrumu sevī vēl nespēdama. |
|
|
| |
[Feb. 4th, 2026|06:03 am] |
ļoti patīk slēpt vienu sejas pusi aiz matiem
bildēs, bet arī dzīvē
parasti rādu priecīgo pusi
otra ir mēness neredzamā puse - kaut kas tāds harukimurakamisks, ko man patīk pašai par sevi izdomāt, lai interesantāk
sapnī man friziere bija apgriezusi čolku, man neko nepajautājot
tad braucām pa kaut kādu ķengaragu mikriņā, un es jautāju šoferim, vai šīs ielas galā būs mežs
I
chose
this
place
because it
has no bottom
to interfere with my fall |
|
|
| |
[Jan. 31st, 2026|05:27 pm] |
pēdējais no janvāriem ar savu everything I could never tell you.
nīkuļoju. biju pēc paracetamola, bet atnācu ar jaunu paklājiņu vannasistabai (līdz šim to aizstāja divi veci dvieļi) un trīs granātāboliem. nav ne jausmas, ko iesākšu ar 3 granātāboliem. man būtu pieticis ar vienu. un vēl man sakārojās hematogenu.
pasūtīju grāmatu, lai ir kaut kas, ko gaidīt. Ida Jessen "A Change of Time". reiz biju to saglabājusi telefonā, sāku lasīt, šķita savāda lasāmviela. pietiekoši savāda, lai es vēl par to domātu.
"I feel like a person standing in a landscape so empty and open that it matters not a bit in which direction I choose to go. There would be no difference: north, south, east or west, it would be the same wherever I went." |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2026|07:11 am] |
I'd like to stay, but every day
everything pushes me farther away
bet vai tad nav tieši pretēji? vismaz, kad runa ir par mani? es gribētu doties prom, bet viss tikai arvien vairāk ievelk sevī, liedzot attālināties.
vakar citroncilvēks videozvanā demonstrē, kā jācep pareizas plānās pankūkas. saprotu, ka visu esmu darījusi nepareizi līdz šim. es drusciņ ceru, ka viņam pielips kāda pankūka pie griestiem, bet tā diemžēl nenotiek.
rītu sāku ar telefona iekritināšanu izlietnē. zini, tas ir kā filmās rāda. ir tāds viens brīdis, kad kaut kas ir jāsaprot. un es apsolu, ka es saprotu. es arī bez tik stulbām tizluma izpausmēm saprotu, ka laiks rādīs. laiks vienmēr parāda. iekārtojies tikai ērtāk un skaties. |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2026|10:08 am] |
bet nav jau nemaz iespējams nekas tāds kā citroncilvēks, es sevi noķeru aiz piedurknes pati. ir vai nu citrons. vai arī cilvēks.
es biju domājusi, ka ap šo laiku man atkal uzkāps temperatūra, bet ir tieši pretēji - es jūtos arvien labāk, vate galvā pamazām izklīst.
es pēkšņi esmu tik priecīga, es pat nevaru pateikt, par ko. ka mēs runājam par visu ko citu, izņemot to, kad atkal satiksimies. ka delfi.lv pie šodienas laika ziņām ir tā bilde, kur redzams skats uz pilsētu - tālumā logi saules dēļ izskatās kā saķēruši uguni. tas ir kaut kas tāds, kā dēļ es dzīvoju. šie mazie nieki. small things like these. |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2026|08:15 am] |
tas nav godīgi, kā janvāra saule šajās dienās apraujas pusvārdā, vēl pirms esmu paspējusi noklausīties visos viņas jaunumos. pašā interesantākajā vietā!!
pēc vakardienas pēkšņajiem +38 šorīt atgriežos kā no tālas salas, kur esmu peldējusies kopā ar delfīniem.
noteikti skatīšos filmu, ko te kāds ieteica. sirat (2025). patīk tie vārdi. un biju par to aizmirsusi. ka "ceļš paveras ejot". |
|
|
| I really like it when weather forecasts are accurate |
[Jan. 27th, 2026|05:31 am] |
apsveicu Jūs visus savā 42. dzimšanas dienā
gaidu tādu gadalaiku, kad būtu vismaz -20 un saulē ne gluži snieg, bet notiek tāda kā sniega putekļu virmošana, mirdzēšana
tā gan laikam ir salīdzinoši reta parādība
es laikam vienmēr trenkāju kaut ko tik retu |
|
|
| favourite |
[Jan. 24th, 2026|09:27 am] |
I love the smell of freshly brewed coffee in the morning. And I love the sound of no one speaking to me while I drink it. |
|
|