| |
[Apr. 3rd, 2026|02:50 am] |
|
vakar mīļākā zobārste pasaulē iecēla man klēpī savu šibu, un visu zoba labošanas laiku es drīkstēju bužināt viņa kažoku. viņu sauca Nori. nākošreiz zobārstei būšot līdzi otrs šiba, tikai gaišāku kažociņu, kuru saucot par Mango. sarunājām, ka maijā es varēšu vienu no viņiem pieskatīt. zobārste nemitīgi pļāpāja par savām likstām. jutos tā, it kā ciemotos pie labākās draudzenes viņas mājās. kad tas bija garām, suns man klēpī gulēja, un mēs vēl kādu brīdi tā pačučējām. es negribēju iet prom. <3 |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|06:36 am] |
|
this train is moving, but my heart is stationary |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|06:25 am] |
elpu aizturējusi gaidu zaļās krāsas atgriešanos.
šodien pasaulē atzīmē bērnu grāmatu dienu.
man patika par Karlsonu.
es vienmēr esmu bijusi Bokas jaunkundze.
dziļi sirdī.
kāds mūždien pastiepj savu tuklo roķeli un nočiepj manas ceptās kanēļmaizītes pa vienai vien. |
|
|
| |
[Apr. 1st, 2026|10:54 pm] |
pielīmējusies, atlīmējusies, pārilgojusies ilgām pāri, bet eju pa ielu un nevaru noliegt, ka jūtos arī šausmīgi viena.
mājās atnākusi atstāstu viņam, kā esmu iemaldījusies krāsu pasaulē un jautājusi pārdevējai, ko var uzdāvināt kādam, kurš glezno.
un viņa ir sirsnīgi pasmaidījusi sakot, ka viņam noteikti jau viss ir, ja viņš glezno. ko citu viņa ir varējusi darīt, kā vien pasmaidīt par šādu sasarkušu muļķi?
viņš saka, ka sen gan nav gleznojis.
dzirdu, ka smaida.
man šķiet, ka mēs iepazīstamies no nepareizās puses.
es gribu viņam patikt vēl īsu brīdi. apskatos autobusu sarakstā, cikos brīvdienās izbrauc pirmais autobuss uz viņa pusi. |
|
|
| |
[Apr. 1st, 2026|05:31 pm] |
I am looking forward to the color green |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2026|09:18 pm] |
|
Izdzenu sevi vēlajā pastaigā, jo esmu nosēdējusies līka, man vienkārši nav variantu. Galu galā man salst, ir jāpieliek solis. Mazi gardumus izdiedelēt protoši klēpja sunīši uzslauka centra ielas kā tādas skaļas putekļu slotiņas. Domāju, ko varētu Tev uzdāvināt. Vienkārši citreiz satiec kādu un ļoti gribas pateikt paldies par visu, pat par to, kas nemaz nav bijis tā cilvēka spēkos. Un man ir tik priecīgi, ka pēkšņi varu domāt, ko Tev varēšu uzdāvināt. Es rūpīgi piemeklēšu kartiņu. Jā, tā šajā visā apdāvināšanas lietā būs vissvarīgākā sastāvdaļa. Tā būs atverama kartiņa. Uz kartiņas būs redzams kucēns, kas rotaļādamies būs iekodies kāda kurpja šņorē un ar zobiem vilks to vaļā. Es vēl nezinu, ko rakstīt kartiņas atvērumā. Kā būtu ar kaut ko pavisam parastu, lai neviens vairs vispār neko nesaprastu? |
|
|
| let's pretend it's summer |
[Mar. 31st, 2026|05:32 pm] |
 |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2026|05:05 am] |
pēdējais marts
"At first the snow melted from inside, quietly and secretively. But when the Herculean labors were half done, it became impossible to conceal them any longer. The miracle came to light. Water ran from under the shifted shroud of snow and set up a clamor. Impassable forest thickets roused themselves. Everything in them awoke." |
|
|
| |
[Mar. 30th, 2026|09:33 pm] |
|
Tavā pasaules nostūrī nekad neesmu bijusi, bet jūtos kā vietējā. "Mani vienmēr uztrauktu, ka es nezinu, kas tieši tie ir par kuģiem. Kas viņos iekšā? Tev tā nav?" Tu diezgan precīzi zini stāstīt, kas tur ir kas. Beigās man kļūst šķebinoši no tuvplāniem un tā, ka vairs neatceros, kas ir bijusi mana dzīve līdz šim, vēl pavisam nesen. Drīzāk dzirdu balsi, horizonta līniju balss tembrā, nevis pateikto. |
|
|
| |
[Mar. 30th, 2026|03:50 am] |
priekšpēdējais marts
pamostoties telefonā atrodu bildīti no I. - mežā zied zilās vizbulītes
"būs forši, bet skudras," es rakstu par kaut ko vēl nenotikušu, bet pamanu arī, ka dziesma, kas tobrīd skan, ir tā pati mazā, salkanā, lipīgā dziesmiņa, ko esmu klausījusies visu savu garo ziemu. "mums sarāpos pilns dibens ar tām." |
|
|
| |
[Mar. 29th, 2026|11:18 am] |
|
Tīģeris arī ir tikai kaķis, kuram patīk, ja pakasa zem zoda. Tīģerim ir melns krekls un sudraba auskars, kas nav parasts riņķītis, bet tāds kā saspiests riņķis, kuru es kādreiz apņemos aprakstīt sīki un smalki, jo tā ir detaļa, kas ir viņš pats. Es nojaušu, ka tā ir dāvana no kāda medījuma, bet neko nesaku. "Ja tas būtu parasts riņķītis, es diez vai tevi būtu pamanījusi," es saku ar augstu gaisā saslietu degungalu un zinu, ka nākošo teikumu uzrakstīšu, atspērusies pret laimīguma visdziļāko dzelmi. Mani sauc Arta Minjona, un es pagriežu sienas pulksteni par vienu stundu uz priekšu. |
|
|
| |
[Mar. 28th, 2026|07:06 am] |
|
atved man jūru, lai varu atpūsties no vārdiem "vienmēr", "nekad". kad būsi te, droši cienājies ar jumtiem. te ir jāieskatās vērīgi, lai kaut ko redzētu, bet es Tev vēl ticu. marta pēdējā sestdiena! |
|
|
| |
[Mar. 27th, 2026|07:52 am] |
|
piektdiena ir klāt, meitenes manas. es jau zinu, par ko Jūs jau tagad domājat. par to pašu, par ko es. par saldējumu. 😅 |
|
|
| |
[Mar. 27th, 2026|07:46 am] |
 |
|
|
| |
[Mar. 27th, 2026|05:51 am] |
vakar tētim palūdzu, lai atstāj man pagalma atslēgu.
"nu ko tu tur runā," viņš noskalda savu pantiņu tajā savā pieklusinātajā, it kā caur zobiem izgrūstajā balsī, kuru es tā ienīstu. "Rīgā ir daudz stāvvietu."
un tā ir taisnība.
Rīgā ir daudz vietu, kur iespējams atstāt mašīnu.
stāsts ir par kaut ko citu, vai ne? kāpēc man nekad nepienākas prieks? kāds, kurš spētu pieņemt arī mani? viņaprāt es nekam nederu. es esmu pārāk mīkstčaulīga.
es jūtos kā pamirusi.
bet tas mani arī atgriež uz šīs zemes virsmas.
es izdaru visu, kas man jāpadara.
ārā izskatās siltāks, nekā ir patiesībā. |
|
|
| |
[Mar. 27th, 2026|05:09 am] |
you again |
|
|
| |
[Mar. 26th, 2026|07:53 am] |
kāda, kurai vispirms jāpatur mutē malciņš nenorīta melna rūgtuma - mirklis mirkļa dēļ
pirmajā brīdī pamostoties pēkšņi ir sajūta, ka ir jau vēls pavasaris - viss, kam ir jāzied, ir noziedējis, un tagad ir tas brīdis, kad visa tā ņudzoņa, kņudoņa ir aiz muguras
maijs drīkst izkust jūnijā
drīkst būt parasta vasara kā vienkāršs nepaplašināts teikums
kaut kur manī izstaipās kaķis, palikdams ierāmēts saules rombā |
|
|
| |
[Mar. 25th, 2026|08:46 am] |
man nebūtu iebildumu, ja sniegam vēl būtu kaut kas pasakāms
❄️ |
|
|
| |
[Mar. 25th, 2026|05:19 am] |
priecīga un garlaicīga. desmit gadus par vēlu šī sajūta vien. vakar tramvajā tās sejas. man gribējās pieiet klāt katram otrajam tur, apskaut un pateikt - pagaidi, pacieties, ir, ir, desmitreiz IR iespējams tāds Tavs cilvēks. ja vēl nav, tad būs. nekas no tā, ko tu zini, nav akmenī iegravēts.
vakar Māras tante stāvu zemāk apsēdusies pusstāvu zemāk sēž un pūtina kājas, bet mani pamanot saka, ka viņai arī jāceļoties un jāejot pie kaķa, jo viņš jau gaidot savas vakariņas.
man divreiz nav jāsaka, protams, ja dzirdu vārdu "kaķis" - es iesprauktos arī pa puspavērtām durvīm... arī ja mani nepaaicinātu...
un tur tāds kaķis viņai sēž savā tronī uz krēsliņa, kas piebīdīts pie spoguļa.
zils ar dzeltenām dzintara acīm, tik smieklīgi drūms.
viņai kā reiz šodien vārda diena.
es domāju, vai man nepiezvanīt pie durvīm un neatdot kādu puķīti.
jā, tas ir tieši tas, kas man šodien būtu jāizdara.
es noraudu sev visu seju aizmiegot, jo tās ir visas krāsas kopā un pēkšņi, nevis kāda viena.
vienkārši dziesmu skumīgu klausos, kur tādi vārdi
so much has changed, what a surprise
seeing life different with same old eyes |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2026|08:05 am] |
"March" by Mary Oliver
There isn’t anything in this world but mad love. Not in this world. No tame love, calm love, mild love, no so-so love. And of course, no reasonable love. Also there are a hundred paths through the world that are easier than loving. But, who wants easier? We dream of love, we moon about it, thinking of Romeo and Juliet, or Tristan, or the lost queen rushing away over the Irish sea, all doom and splendor. Today, on the beach, an old man was sitting in the sun. I called out to him, and he turned. His face was like an empty pot. I remember his tall, pale wife; she died long ago. I remember his daughter-in-law. When she died, hard, and too young, he wept in the streets. He picked up pieces of wood, and stones, and anything else that was there, and threw them at the sea. Oh, how he loved his wife. Oh, how he loved young Barbara. I stood in front of him, not expecting any answer yet not wanting to pass without some greeting. But his face had gone back to whatever he was dreaming. Something touched, me lightly, like a knife-blade. I felt I was bleeding, though just a little, a hint. Inside I flared hot, then cold. I thought of you. Whom I love madly. |
|
|