| |
[Mar. 27th, 2026|05:51 am] |
vakar tētim palūdzu, lai atstāj man pagalma atslēgu.
"nu ko tu tur runā," viņš noskalda savu pantiņu tajā savā pieklusinātajā, it kā caur zobiem izgrūstajā balsī, kuru es tā ienīstu. "Rīgā ir daudz stāvvietu."
un tā ir taisnība.
Rīgā ir daudz vietu, kur iespējams atstāt mašīnu.
stāsts ir par kaut ko citu, vai ne? kāpēc man nekad nepienākas prieks? kāds, kurš spētu pieņemt arī mani? viņaprāt es nekam nederu. es esmu pārāk mīkstčaulīga.
es jūtos kā pamirusi.
bet tas mani arī atgriež uz šīs zemes virsmas.
es izdaru visu, kas man jāpadara.
ārā izskatās siltāks, nekā ir patiesībā. |
|
|
