| |
[Mar. 25th, 2026|05:19 am] |
priecīga un garlaicīga. desmit gadus par vēlu šī sajūta vien. vakar tramvajā tās sejas. man gribējās pieiet klāt katram otrajam tur, apskaut un pateikt - pagaidi, pacieties, ir, ir, desmitreiz IR iespējams tāds Tavs cilvēks. ja vēl nav, tad būs. nekas no tā, ko tu zini, nav akmenī iegravēts.
vakar Māras tante stāvu zemāk apsēdusies pusstāvu zemāk sēž un pūtina kājas, bet mani pamanot saka, ka viņai arī jāceļoties un jāejot pie kaķa, jo viņš jau gaidot savas vakariņas.
man divreiz nav jāsaka, protams, ja dzirdu vārdu "kaķis" - es iesprauktos arī pa puspavērtām durvīm... arī ja mani nepaaicinātu...
un tur tāds kaķis viņai sēž savā tronī uz krēsliņa, kas piebīdīts pie spoguļa.
zils ar dzeltenām dzintara acīm, tik smieklīgi drūms.
viņai kā reiz šodien vārda diena.
es domāju, vai man nepiezvanīt pie durvīm un neatdot kādu puķīti.
jā, tas ir tieši tas, kas man šodien būtu jāizdara.
es noraudu sev visu seju aizmiegot, jo tās ir visas krāsas kopā un pēkšņi, nevis kāda viena.
vienkārši dziesmu skumīgu klausos, kur tādi vārdi
so much has changed, what a surprise
seeing life different with same old eyes |
|
|
