| |
[Mar. 27th, 2026|05:51 am] |
vakar tētim palūdzu, lai atstāj man pagalma atslēgu.
"nu ko tu tur runā," viņš noskalda savu pantiņu tajā savā pieklusinātajā, it kā caur zobiem izgrūstajā balsī, kuru es tā ienīstu. "Rīgā ir daudz stāvvietu."
un tā ir taisnība.
Rīgā ir daudz vietu, kur iespējams atstāt mašīnu.
stāsts ir par kaut ko citu, vai ne? kāpēc man nekad nepienākas prieks? kāds, kurš spētu pieņemt arī mani? viņaprāt es nekam nederu. es esmu pārāk mīkstčaulīga.
es jūtos kā pamirusi.
bet tas mani arī atgriež uz šīs zemes virsmas.
es izdaru visu, kas man jāpadara.
ārā izskatās siltāks, nekā ir patiesībā. |
|
|
| |
[Mar. 27th, 2026|05:09 am] |
you again |
|
|
| |
[Mar. 26th, 2026|07:53 am] |
kāda, kurai vispirms jāpatur mutē malciņš nenorīta melna rūgtuma - mirklis mirkļa dēļ
pirmajā brīdī pamostoties pēkšņi ir sajūta, ka ir jau vēls pavasaris - viss, kam ir jāzied, ir noziedējis, un tagad ir tas brīdis, kad visa tā ņudzoņa, kņudoņa ir aiz muguras
maijs drīkst izkust jūnijā
drīkst būt parasta vasara kā vienkāršs nepaplašināts teikums
kaut kur manī izstaipās kaķis, palikdams ierāmēts saules rombā |
|
|
| |
[Mar. 25th, 2026|08:46 am] |
man nebūtu iebildumu, ja sniegam vēl būtu kaut kas pasakāms
❄️ |
|
|
| |
[Mar. 25th, 2026|05:19 am] |
priecīga un garlaicīga. desmit gadus par vēlu šī sajūta vien. vakar tramvajā tās sejas. man gribējās pieiet klāt katram otrajam tur, apskaut un pateikt - pagaidi, pacieties, ir, ir, desmitreiz IR iespējams tāds Tavs cilvēks. ja vēl nav, tad būs. nekas no tā, ko tu zini, nav akmenī iegravēts.
vakar Māras tante stāvu zemāk apsēdusies pusstāvu zemāk sēž un pūtina kājas, bet mani pamanot saka, ka viņai arī jāceļoties un jāejot pie kaķa, jo viņš jau gaidot savas vakariņas.
man divreiz nav jāsaka, protams, ja dzirdu vārdu "kaķis" - es iesprauktos arī pa puspavērtām durvīm... arī ja mani nepaaicinātu...
un tur tāds kaķis viņai sēž savā tronī uz krēsliņa, kas piebīdīts pie spoguļa.
zils ar dzeltenām dzintara acīm, tik smieklīgi drūms.
viņai kā reiz šodien vārda diena.
es domāju, vai man nepiezvanīt pie durvīm un neatdot kādu puķīti.
jā, tas ir tieši tas, kas man šodien būtu jāizdara.
es noraudu sev visu seju aizmiegot, jo tās ir visas krāsas kopā un pēkšņi, nevis kāda viena.
vienkārši dziesmu skumīgu klausos, kur tādi vārdi
so much has changed, what a surprise
seeing life different with same old eyes |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2026|08:05 am] |
"March" by Mary Oliver
There isn’t anything in this world but mad love. Not in this world. No tame love, calm love, mild love, no so-so love. And of course, no reasonable love. Also there are a hundred paths through the world that are easier than loving. But, who wants easier? We dream of love, we moon about it, thinking of Romeo and Juliet, or Tristan, or the lost queen rushing away over the Irish sea, all doom and splendor. Today, on the beach, an old man was sitting in the sun. I called out to him, and he turned. His face was like an empty pot. I remember his tall, pale wife; she died long ago. I remember his daughter-in-law. When she died, hard, and too young, he wept in the streets. He picked up pieces of wood, and stones, and anything else that was there, and threw them at the sea. Oh, how he loved his wife. Oh, how he loved young Barbara. I stood in front of him, not expecting any answer yet not wanting to pass without some greeting. But his face had gone back to whatever he was dreaming. Something touched, me lightly, like a knife-blade. I felt I was bleeding, though just a little, a hint. Inside I flared hot, then cold. I thought of you. Whom I love madly. |
|
|
| |
[Mar. 23rd, 2026|08:15 am] |
 |
|
|
| |
[Mar. 23rd, 2026|05:28 am] |
Tu biji šeit. biji taču, vai ne? es redzēju savu dzīvi ar Tavām acīm. Tu varēji redzēt divas nagliņas un tukšumu, kas bija palicis pāri pēc noņemtās gleznas, kas man tā bija kritusi uz nerviem, jo tai bija dots nosaukums "pavasaris", bet tajā redzamais man vienmēr asociējās drīzāk ar rudeni. Tu varēji pamanīt kapu grābekli, vakardienas atpakaļceļā novītušo, ar kājām gaisā žāvēties pakārto rozīti. Tu varēji redzēt šo ledusskapi un to, kā es vēlā naktī pieeju pie tā, atveru tā durvis un stundu stāvu tā aukstajā gaismā domādama, ko tādu man gribas.
un izrādās, ka man gribas Tevi.
apēst, izēst kā ar sudraba karotīti.
izskribināt Tevi tukšu. |
|
|
| |
[Mar. 22nd, 2026|06:09 am] |
vakar biju aizbraukusi uz saulkrastiem. visu turpceļu domāju, vai Vivi būtu labs vārds, kādā saukāt kaķīti.
es biju izdomājusi, ko viņam teikšu. es biju izdomājusi, ka teikšu "tu esi tu, un es esmu es". man uzdāvināja rozīti.
jūra bija spogulis. ne miņas pat no sīkas vilnīšu ņirbas. redzējām trīs gulbjus lidojumā. melnā tērpies liels, tusnīgs vīrietis ar melnu hūti galvā kādu brīdi pastāvēja atspiedies pret priedi, pret dienas gaišumu.
atbraucu mājās, veicu visus nepieciešamos ziediņa reanimēšanas pasākumus un palīdu zem segas turpināt vēl kādu laiku smaidīt. |
|
|
| |
[Mar. 19th, 2026|06:23 am] |
kamēr neesmu iedzērusi kafiju, esmu kā tas vīrietis, kurš redzams pie piramīdām, bet mādams ar roku saka, ka sūta sveicienus savai ģeogrāfijas skolotājai, kura vienmēr esot teikusi, ka viņš nekur tālu dzīvē netikšot, bet te nu viņš esot - Itālijā, pie Eifeļa torņa.
pagājušās nakts sapnī vispirms bēgām no ļaunajiem , tad es Tevi centos pasargāt no tā, ko vēlējos, tad ievēroju, ka visa mana labā roka mirkst sarkanumā, bet sapnī es visu sapratu, tas viss kaut ko nozīmēja, bija saistīts kā teikums, kas sākas ar "ja" un turpinās ar "tad".
kolēģe jāapsveic apaļā jubilejā, bet nemāku atrast elementāru bildi ar kafijas krūzi, viss kaut kāds sarežģīts šķiet, kā p.s., p.p.s., p.p.p.s. |
|
|
| |
[Mar. 19th, 2026|04:34 am] |
vakar atradās fotogrāfija - mini pretzel sēž uz ņivas kapota ar peldriņķi ap kaklu, tajā bildē vēl esam mēs visi kopā, nenošķirami, fonā ummja ezers - beidzamos gados, kamēr mamma vēl bija te, mēs tur braucām sēņot - tur bija sakarīgas sēņu vietas - "vai aizčāposim arī līdz ezeram?" es tad vienmēr jautāju mammai
H.Murakami kādā grāmatā rakstīja par sievieti, kurai ir tāda seja, kas pārvēršas šausminošā grimasē, kad neviens to neredz - ne tā, ka es būtu tā sieviete - bet es domāju par viņu reizēm, jo Murakami to bija tik garšīgi aprakstījis - tas ir tik savādi, ka atceros kaut ko tik spokainu vienmēr
youtube varu stundām skatīties, kā citi stāsta par saviem kabatā līdznēsātajiem piezīmju blociņiem, un mana sirds pieder tiem visnobružātākajiem, kuros kāds kaut ko skricelējis it kā steigā - man arī ir tādas domas, kas jāpieraksta steidzami, citādi pazūd un vairs nav atpakaļatsaucamas |
|
|
| |
[Mar. 18th, 2026|06:35 am] |
|
man nesen kāds būtībā svešs cilvēks pateica, ka es viņam šķietot vēl ļoti dzīva. tā īsti nav sanācis dzīvē iepazīt citus cilvēkus. es neesmu kā mana mamma, kura bija žurnāliste un kurai ļoti padevās runāties ar citiem. man ir tāds ļoti savrups dzīvesveids - es izlienu ārā no mājas tikai naktī un ar saulesbrillēm uz deguna. :) savukārt pluss tam ir tāds, ka es diezgan labi pazīstu pati sevi. bet esmu arī sapratusi, ka cilvēki iedalās tikai peļķēs, dīķos, ezeros un jūrās. un tam nav nekāda sakara ne ar dzīvē sasniegto, ne ar izskatu, ne ar to, cik sabiedrisks kāds varbūt ir vai nav, vai arī ar ko citu, pēc kā kādu, iespējams, varētu vērtēt. dziļums tevī vai nu ir vai arī nav. to nevar notēlot. |
|
|
| |
[Mar. 17th, 2026|06:36 am] |
man liekas, ka man visvairāk no vakardienas patīk tas, ka viss ir kā kādreiz, izņemot to visu, kas ir mainījies, kopš pēdējoreiz tikāmies
man patīk, ka tā māja tur atstutējas pret mežu, ko grūti nosaukt par mežu, bet tie ir vismaz kaut kādi koki
man patīk, ka atpakaļceļā mēs aizbraucam uz alfu un es viņu pazaudēju neatvadoties tā, ka vienkārši vienā mirklī viņa pēkšņi vairs nav man blakus, kamēr esmu iemaldījusies JR
es nopērku blociņu ar ziliem putniem uz balta fona nevis tāpēc, ka man to ļoti vajadzētu (patiesībā jau varbūt pat vajag), bet lai būtu kaut kas tāds, kas paliek atmiņā par 16. martu.
tagad skatos uz šo blociņu un domāju, ka tas ir viss, ko var gribēt no blociņa - papīrs ir līniju, īstā biezuma, blociņu kopā satur gumija, pēdējā lappusē rakstīts, ka "the Royal Dutch Delfware Manufactory "De Porceleyne Fles", established in 1653, is the last remaining Delftware factory from the 17th century. The world famous Royal Delftware is still entirely hand-painted according the centuries-old tradition". |
|
|
| |
[Mar. 16th, 2026|10:17 pm] |
Satiku M. Uzresninājis savu vēderu un joprojām nav nomainījis virtuves loga stiklu, plaisas ir plaisājušas un kāds laiks ir pagājis.
"Es domāju, ka es tevi vairs nesatikšu," es saku.
"Es arī esmu atgriezusies atpakaļ turpat, kur biju," es saku.
Es noraudu viņam plecu.
Viņš nesaka neko.
Viņš vispār ir tikai dažu vārdu cilvēks.
Mēs izskatāmies pēc tiem akrobātiem, kas atvelk elpu starp priekšnesumiem cirka aizskatuvē.
Ir tāda šaušalīgi šermuļaina glezna.
"The Resting Acrobats" - Glyn Warren Philpot
Tagad esmu mājās.
Ēdu stracciatella jogurtu. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|03:52 pm] |
tāda
nekāda
tuntuļojos joprojām kažokā
man patika tā vieta, tās lapām apbirušās kāpnes
Vidzemes tirgū redzēju pirmo taureni - milzīgu, pūkainu, miegainu kameni. bija iestrēgusi narcisē, dibentiņš vien rēgojās ārā, droši vien vasara būs samtaini zumoša, un man iebildumu nav, paldies, derēs, bye. |
|
|
| dienas prieks |
[Mar. 14th, 2026|10:09 am] |
|
"rabindranors tagore ar ezīša cepurīti brauc ar traktorīti strādāt, cītīgi strādāt." - punkts |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|08:55 am] |
es neesmu iemīlējusies, bet gribētu būt.
es pat nezinu, vai man patīk tā sajūta, jo tā saistās ar pēkšņumu, kas man dzīvē drīzāk nepatīk, kad runa ir par visu citu, kas var būt pēkšņs, bet zinu, ka no tās nekad nevairos.
kā kaut kad bērnībā, kad vienkārši varēju skatīties uz tapetēm, kā tur saule spēlējas ar ēnām.
kolēģe piezvanīja un pajautāja, vai man gribēšoties dziju pārpalikumus, jo viņas mammai pirksti vairs neklausot... jau sen domāju par tādu no fragmentiņiem kopā salīmētu topiņu... ar adītām lencītēm. un bantīti pa vidu, protams. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|08:27 am] |
“There are those who stay at home and those who go away, and it has always been so. Everyone can choose for himself, but he must choose while there is still time and never change his mind.” - no T. Jānsones mumingrāmatu sērijas tāds fragments
(es noteikti esmu kāda, kura paliek tepat) |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|07:26 am] |
mums nesen mainījās darba laiks. kādreiz strādājām no plkst. 6 līdz 14. tad bija sajūta, ka visu varu paspēt. manā rīcībā bija visa dienas otra puse. tagad, kopš darba diena sākas 8, liekas, ka visa mana dzīve ir tikai darbs, darbs, darbs. eju gulēt vēlāk vai arī mostos agrāk, lai saķertu dienu aiz astes, tā nu cieš mans miegs...
vai tev pienākas arī tāda greznība kā pusdienas laika pārtraukums, viņš vakar pajautā. tas ir tik savādi, ka jautājums ir tieši tāds. it kā viņš lasītu manas domas, jo tieši esmu grasījusies viņam rakstīt, ka pat tāds man nepienākas, kaut gan tādās dienās kā šī ir viegli iztēloties, kā noskrienu tepat lejā pa kāpnēm un lēnām sakošļāju savu līdzpaņemto mazmaizīti kādā klusā, krēslainā iekšpagalmā līdzās baložu dūkošanai. un, ja varu to iztēloties, tad tas ir gandrīz vai tas pats, kas īstenība.
viņš ir tikai kāds, kurš ielauzies manā dzīvē ar saviem "vai tu kopumā vari saukt sevi par laimīgu cilvēku?" jautājumiem... pirmajā brīdī man ir šķitis, kāda bezkaunība ir šāds jautājums. bet, ja tā padomā... es nekad nemēdzu domāt ne par ko tādu.
viņš skaisti glezno. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|05:14 am] |
| [ | music |
| | Grieg: Lyric Pieces, Book 4, Op. 47: No. 3, Melodie | ] |
Lielajos kapos jau atkal sniegpulkstenīši kā no gultas izspiedušās atsperes |
|
|