| |
[Mar. 19th, 2026|04:34 am] |
vakar atradās fotogrāfija - mini pretzel sēž uz ņivas kapota ar peldriņķi ap kaklu, tajā bildē vēl esam mēs visi kopā, nenošķirami, fonā ummja ezers - beidzamos gados, kamēr mamma vēl bija te, mēs tur braucām sēņot - tur bija sakarīgas sēņu vietas - "vai aizčāposim arī līdz ezeram?" es tad vienmēr jautāju mammai
H.Murakami kādā grāmatā rakstīja par sievieti, kurai ir tāda seja, kas pārvēršas šausminošā grimasē, kad neviens to neredz - ne tā, ka es būtu tā sieviete - bet es domāju par viņu reizēm, jo Murakami to bija tik garšīgi aprakstījis - tas ir tik savādi, ka atceros kaut ko tik spokainu vienmēr
youtube varu stundām skatīties, kā citi stāsta par saviem kabatā līdznēsātajiem piezīmju blociņiem, un mana sirds pieder tiem visnobružātākajiem, kuros kāds kaut ko skricelējis it kā steigā - man arī ir tādas domas, kas jāpieraksta steidzami, citādi pazūd un vairs nav atpakaļatsaucamas |
|
|
