| |
[Nov. 27th, 2025|08:45 pm] |
|
iesāku klausīties ingas spriņģes sarunu ar žaneti droni, jo tēma lika saausīties. es arī esmu izbesījusies. man darbs riebjas jau 10 gadus un privātās dzīves nav bijis nekad. bet neko konkrētu tajā nesaklausīju. mūsdienās laimīgi ir tikai muļķi. manuprāt. |
|
|
| |
[Nov. 27th, 2025|06:58 am] |
|
būtu jākļūst nopietnai, jo vecums tāds. bet es nopirku ūdenskrāsas veikalā "zīmulis un ota". es vienmēr pārlasos, kad eju tam veikalam garām. man vienmēr izlasās "zīmulis un otra". lai nu kā... tur nopirku arī blociņu. pocket size. patiešām brīnišķīgs blociņš, jo pacieš visus manus radošuma izspausmju izvirdumus. lapas tikai pavisam mazliet sačokurojas, bet man tas netraucē. lielākoties tajā blociņā rakstu, man kaut kādi vārdu savienojumi jānoraksta no sevis reizēm, reizēm patiešām tikai divi vai trīs vārdi kopā, bet kādā brīdī arī ieķēpāju kaut ko. tur domāju, kādas krāsas man patīk kopā, piemēram. piemēram, man patīk tirkīzzils un brūns, jo tāda ir reiz bijusi jūra un tās krasts kaut kur. vēl bieži pludinos ar gaiši violetu un tumši pelēko - to ceriņu dēļ, kas gar sētu. nu, tā. kaut kā. šorīt no blociņa uz mani skatās teikums "ja vien kaut kas tāds kā pārmērīga laimīguma sajūta ir iespējams, tad es tāda būtu bijusi ar Tevi". tad aizcērtu to ciet tik sparīgi, ka to patiešām var nosaukt par skaņu. |
|
|
| |
[Nov. 25th, 2025|06:02 am] |
vēl tikai vienu rindiņu, tas saucas. apmēram tik, cik jau uzadīts, vēl jāada. tad būs vēl beigās jāada apmale. tā būs baltā krāsiņā.
nopirku uzlīmītes. viņas spīdīgas. visvairāk patīk tas, kurš ar šallīti, un arī pats mazākais. tāds sīks!!! sīks smaidīgums. |
|
|
| |
[Nov. 23rd, 2025|05:53 pm] |
|
es esmu sapratusi, ka viņš ir tāds putniņš. ar visgaišāk pelēkzilo no dziesmām. manī ir tik daudz debesu viņa spārniem. es vēl glabāju tos septiņus jūras nopulētos stikliņus, ko todien pacēlu no smiltīm. joprojām domāju, kā es tos varētu likt lietā. pagaidām tie vienkārši krāj putekļus, pārvērsdamies par kaut ko vienā vārdā nosaucamu. dzīvi, piemēram. vai laiku. vai skumjām. |
|
|
| |
[Nov. 23rd, 2025|04:19 pm] |
Biju uz kapiem. Atstāju svecītes. Čaukstēja soļi virs sarmas rokraksta uz pērnajām lapām. Es biju vairumu lapu apgrābusi jau pirms pāris nedēļām. Šodien atlika tikai sīkumi. Žēl, ka nav sniega. Sniegā, kad krēslo, tas svecīšu skats ir viens no visaizkustinošākajiem.
Iesāku adīt kutovakika "in my stripes era" lakatšalli. Es nožēloju krāsu izvēli (balts un sūnu zaļš). Būtu gribējusi melnu un rozā. Un es skatos uz to, kas man uzadās, un domāju, kurš vispār ticēs, ka esmu to adījusi pati, jo tas adījums ir nevainojams. Tādas, lūk, perfekcionistu problēmas man.
Klausos emma chamberlain "don't text your ex, do this instead". Palīdz, bet nevis ieteikumu dēļ, bet tāpēc, ka viņa no sirds runā un tā jūtos mazāk viena. Vienīgā nelaime, ka šī viņas ierunātā sērija sasniedz mani apmēram dienu par vēlu, jo vakar atkal viņam uzrakstīju. Kad biju nosūtījusi vēstuli, aizvēru acis. Iedomājos par Murakami aprakstīto lietus līšanu virs jūras. Sajūta bija tieši tāda. It kā es skatītos uz jūru tādā brīdī, kad līst. |
|
|
| |
[Nov. 22nd, 2025|11:20 am] |
 |
|
|
| |
[Nov. 21st, 2025|06:23 am] |
1) ʕ •ᴥ• ʔ
2) piektdiena
3) "ja nezini, kurp dodies, jebkurš ceļš tevi turp var aizvest" |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2025|06:21 am] |
|
tik daudz kas tāds jauks, ko var izdomāt, vai ne? var nopirkt sev pūkainu šalli ar bārkstīm abos galos, kurā tīties un vīstīties. var nopirkt sev origami kalendāru. saloci katru gada dienu kaut ko citu! salocies līdzi locāmajam arī Tu pats! noteikti bija vēl kaut kas, bet nevaru tagad iedomāties. kā man vienmēr promejot pajautā mans ārsts, varbūt esot arī kaut kas jauks, ko es varot pateikt? tad es parasti saku, ka dakterim tad droši vien jāuzliek sildīties ūdens tējai, jo īsi par jauko man nesanāks, haha. ziemā vienmēr ir tāda diena, kad sasnieg pāri visām iespējamības robežām. tad es sēžos tramvajā un braucu pie tēta. kad esmu izkāpusi no tramvaja, iekāpju autobusā un braucu vēl kādu brīdi. tad tētis mani vai nu sagaida pieturā vai arī nesagaida. es nezinu, kā ir labāk. varbūt, kad nemaz nesagaida? tad es stenēdama un pukstēdama (jo ārpus pilsētas ir sasnidzis tik daudz, ka ir pagrūti pārvietoties) aizsteberēju līdz mežmalai. un pastāvu zem egles zara. gaiss smaržo pēc ziemas un jauniem sākumiem. un... un viss. gaidu tādu dienu. tas arī viss. |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2025|05:12 am] |
|
man tagad patīk, kad ārā ir tumšs. kad snieg, man sajūk, vai man ir 41 jeb 14. vienu dienu facebook grāmatlasītāju domubiedru grupā kāds ielika bildi ar otrādāk pavērstu gleznu, kur ar parasto zīmuli bija stūrītī uzrakstīti kādi neizlasāmi ķeburi, ar lūgumu tos iztulkot. pagaidām neviens ar prātīgu skaidrojumu nav atsaucies. tiek izteikti minējumi, kas tas varētu būt. man liekas, tas tā arī paliks. es droši vien gribētu, lai tā arī paliek. es vairs tik pat kā nelasu neko. nu, ja nu vienīgi zīmes - visas, kas trāpās pa ceļam. tas ir pārsteidzoši - Tu droši vien tam neticētu pats - cik daudzas lietas pārsvēršas par zīmēm, par kompasu. tās visas man saka, ka Tu esi uz pasaules. kaut kur. jebkur. bet Tu esi. |
|
|
| |
[Nov. 18th, 2025|04:26 am] |
"to survive, you must tell stories."- umberto eco
atmiņām vienalga, vai tās nosaukšu par labām vai sliktām. tās ir un paliek tikai atmiņas. S. man vienmēr pārmeta, ka es neko neatceros no mūsu kopīgajiem ceļojumiem. vienu dienu pēkšņi atcerējos, kā sauca to pilsētu, kurā mēs ļoti sastrīdējāmies. Велико Търново. pēc tam mēs vairs vispār nekad nestrīdējāmies.
citu dienu iesāku skatīties "gone girl", bet es nekad neskatos filmas. tiku līdz izmeklētājas piefiksētajai neizslēgtā gludekļa ainai, tad kaut kāds sīkums iejaucās un vairs neatgriezos.
drīz arī šeit snigs. pelēku vilku ikdienām metot arvien tuvākus lokus dzīve šķitīs tik nāvīgi nopietna, ka varēšu tikai smieties, to uzlūkojot. |
|
|
| |
[Nov. 16th, 2025|04:52 am] |
|
aizmigu smejoties. tiešām pasaule joprojām ir brīnumu pilna. īpaši, ja skolā nemācās fiziku, bet tas atkal cits stāsts citai dienai. vārdu sakot, visu laiku viņš bija licis peļu slazdus, bet viss pa tīro izrīts. iegājis savā bunkurā, bet tur pele sēž uz galda un prom nemūkot. uzrāpusies uz rokas, tad drosmīgi aizskribinājusies arī citur. video redzama pele mazgājas, uztupinājusies uz vīrieša galvas. laba, trekna pele. nav ne vainas pelei. man arī nebūtu iebildumu, ja tāda man uz galvas iekārtotos. |
|
|
| |
[Nov. 16th, 2025|04:01 am] |
 |
|
|
| |
[Nov. 15th, 2025|06:48 pm] |
|
viss kā parasti. būtu priecājusies par iespēju šodien rīt, parīt pastrādāt, bet noplīsu. going, going, gone. es varēju aizvilkties uz aptieku pēc kumelīšu tējas. es daudz domāju par to grāmatu. visiem būšu pierunājusi pilnas ausis. tētis lasa no anšlava eglīša kaut ko mazāk zināmu. krustmātei Līvānos jau sniegi. sapirkos pastkartes un garšīgi paēst. M. beidzot izlasījis manu ziņu. vismaz tā parādās kā izlasīta. es negaidu atbildi. tādas vēstules cilvēki atver, izlasa, saloka un ieliek atpakaļ aploksnē, varbūt pēc kāda laika sadedzina. ja šajā gadījumā ņemam vērā, ka vēstule bija virtuāla, tiksim sveikā cauri. pāri nepaliks pat pelni. es zinu, kāpēc man nav neviena un vairs arī nebūs. es esmu spļāviens jums visiem sejā, un man tas patīk. lieks atgādinājums, ka ne tikai sapņi, bet arī visļaunākie murgi mēdz piepildīties. |
|
|
| |
[Nov. 15th, 2025|04:28 am] |
"Istabā ir silti un klusi. Kaut arī pulksteņa te nav, laiks paiet bez skaņas. Kā slaiks kaķis, kas, sperdams klusus soļus, pārrāpjas pāri žogam."
- no H.Murakami "Pilsēta un tās nedrošie mūri"
Murakami noteikti ir mans dvēseles radinieks. ilgi domāju par šo grāmatu, tās angliski tulkotā versija man bija pazibējusi gar acīm jau sen, bet tagad, kad lasu, tas ir pavisam kaut kas cits, un es priecājos, ka tas ir tā, ar Murakami tas gandrīz vienmēr ir tā. un es jau sen gribēju kaut kur iekāpt, aizbraukt un īslaicīgi nozust... tad nu te tā ir, šī 576 lappušu biezā iespēja. |
|
|
| |
[Nov. 14th, 2025|06:17 am] |
"brīnišķīgi!!!!" kā mēdz iesaukties mans tētis.
gribētu turēties pie tagadnes... nu vai vismaz būt aptuvenā tās tuvumā... kāda nu tā ir, tas ir pavisam cits jautājums, uzdodams katru reizi no jauna, bet, jā...
kādreiz apkārt notika dzīve, bet bija sajūta, ka nevaru un nevaru līdz tam visam aizsniegties.
bija apkārt cilvēki, bet jutos viena, it kā aplis nebūtu pilnībā noslēdzies.
tagad, kad mana dzīve lielākoties ir šīs četras sienas un no cilvēkiem palikuši vien pēdējie mohikāņi, kurus tāpat drīz aizpūtīs vējš, kaut kādā ziņā visa noteikti ir vairāk... vai arī pat ja ne vairāk... tad noteikti pilnībā pietiekoši. |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2025|03:34 am] |
|
vienmēr es pilnībā piekrītu tikai aleksandram pavlovam. punkts. |
|
|
| |
[Nov. 12th, 2025|03:12 am] |
"my little golden baby
where have all your birds flown now?
something's glistening
in my imagination"
papildināju ātro nūdeļu krājumus. palūdzu, lai iesaka kādas, kas nav jāvāra pat tās 3 min. kaut ko tādu, ko pietiktu tikai apliet ar karstu ūdeni. šajās dienās man visu vajag dabūt uzreiz. es zinu, ka tas nav nekas labs.
cilvēki satiekas, izšķiras. es aptinu ap kaklu šalli vēl trešoreiz, it kā tas būtu kāds burvestību rituāls, bez kā soļa pasperšana ārpus šīm četrām sienām nebūtu iedomājama. |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2025|05:30 pm] |
4 fakti par mani...
kad piedzimu, mammai pateica, ka nekad nav redzēts tik kluss bērniņš ar vēl mazāku, vēl sakniebtāku mutīti, bet tagad man šķiet, ka man ir liela mute, katrā ziņā nekad nav gribējies palielināt lūpas. ieradums nerunāt brīžos, kad būtu kaut kas jāpasaka, man joprojām saglabājies, bet šķiet, ka ir labāk, kā bija.
mans dvēseles spogulis uz šīs pasaules droši vien ir dzīvnieks, kuru latviski sauc par sliņķi, kaut gan es nedomāju, ka esmu ļoti slinka, vienkārši man vienmēr skatoties uz sliņķiem gribas raudāt, viņi šķiet tik bezpalīdzīgi, lēni un naivi...
es kādreiz daudz lasīju grāmatas, bet gadiem ejot ir sajūta, ka nevaru noticēt rakstītajam... vienkārši vairs neizdodas tā aizmirsties lasot... nepazūdu lasītajā kā kādreiz. reti atrodas kādā grāmata, kurai tas būtu pa spēkam, par ko pati ļoti pārdzīvoju, jo nākas meklēt visu lasāmo pašai. nu, no sērijas "mūsu ir maz, bet mēs esam".
bērnība bija mana laimīgā zeme, es ļoti slikti jutos 18 gadu vecumā, savukārt tagad mani iepriecina doma par vecumu, es zinu, ka gribēšu šķirstīt skaistas recepšu grāmatas ar daudzām bildēm, valkāt melnas drēbes kārtu kārtām un arī lielus, interesantus sudraba auskarus un brīnīties par šiem laikiem, kaut kā mēģināt noturēties uz brīnīšanās viļņa... |
|
|