| |
[Feb. 28th, 2026|06:08 am] |
|
Un vai tad tas nav savādi un īpaši, kā no domas par Tevi vēl tikko un tepat uzbūvēju pati savu lielāko pielūgsmes vietu - tādu pati savu Sagrada Familia – tikai lai vienā jaukā dienā to nojauktu līdz pašiem pamatiem? |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2026|07:25 am] |
man te iekrita rokās vēl kāda grāmata - Kjell Askildsen stāsti - uzrunāja vāka bilde un stāstu krājuma nosaukums - Everything Like Before - pirms kāda laika rakstīju par kādu vīrieti, kuru lasu šur tur citur un kurš lielākoties raksta garlaicīgas haikas - es nekad nebiju domājusi, ka haikas drīkst būt arī tādas - viņš šo grāmatu pieminēja kādā no saviem ierakstiem - bet tas nav svarīgi
šorīt izlasīju pirmo stāstu, kam dots nosaukums A Bucket of Time.
tas ir ārkārtīgi skumjš stāsts, un es nezinu, kāpēc tā ir, ka vienmēr, kad man ir skumji, gribas ielīst skumīgumā vēl dziļāk, jo tad it kā nav vairs tik skumji.
"that wasn't much of a heart". |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2026|07:31 am] |
jauns rīts - tās pašas problēmas ;]
vai viss uzņem ātrumu jeb tā esmu tikai es, kura sabremzējas? kaut kāds tāds pilnīgs, nesatricināms visa liekā atbiršanas miers šorīt.
reizēm tā padomāju par visu, it kā stāvētu atstatus. reizēm tā sanāk. bieži tā nevajag domāt, bet reizēm var un pat vajag, manuprāt.
vakarā varbūt nopirkšu sev meloni, nomizošu, sagriezīšu gabaliņos un lēnām apēdīšu, skatoties kaut ko stulbu youtube
un ja man pēc tam nekļūs priecīgāk, tad vismaz varēšu paklapēt sev pa plecu, jo būšu apēdusi kaut ko labāku par cielaviņu ;] |
|
|
| |
[Feb. 22nd, 2026|03:46 pm] |
 |
|
|
| |
[Feb. 22nd, 2026|01:42 pm] |
liekas, ka mūžība pagājusi kopš manas pēdējās ziņas Tev. "we're a match, he's just in my bone marrow," noņaud Lana del Rey un iebāž galvu cepeškrāsnī gluži kā Silvija Plāta.
es nevienam to īpaši nesaku, bet mīlu tikai Selīnu Dionu, tikai viņa manās acīs ir dziedātāja, kura šī vārda cienīga, un šorīt klausos viņas Falling Into You.
falling like a leaf
falling like a star
vilina doma par gavēni, bet vēl neesmu apēdusi visas bulciņas. nu, kad apēdīšu, tad arī domāšu.
vakar vintage humanā nopirku krekliņu ar fredija merkūrija bildi. ieraudzīju un pateicu sev , ka tikai joka pēc uzvilkšu, jo gan jau, ka nederēs. tas bija tik savādi, jo tas krekliņš bija it kà gaidījis mani, derēja kā uzliets. |
|
|
| |
[Feb. 20th, 2026|11:53 am] |
beidzot izskalojos "visi svētki nosvinēti" krastos.
jaunas kapučjakas meklējumos...
noskatījos džeimija olivera versiju par banana pancakes... varbūt rīt, jo banāni nepieciešamajā gatavības stadijā. ja atradīšu tādus pilngraudu miltus.
kopš izdzēsos no feisbukiem un atgriezos pie radio Klasika klausīšanās, pie manis atgriezušies sapņi.
I had a thought - and then it was gone. |
|
|
| |
[Feb. 18th, 2026|09:14 am] |
I just got terribly homesick for June |
|
|
| |
[Feb. 18th, 2026|12:47 am] |
Neviens no maniem mērķiem nekad nav bijis saistīts ar materiālo pasauli, bet es ļoti gribētu tādas pērlīšu priekškara durvis, kādas ir filmā Autumn in New York.
Man pirmajā brīdī patīk dziesma, kuru šogad sūtīsim Eirovīzijai, patīk melodija, bet es nevaru iejusties dziesmas vārdos, nevaru to tekstu attiecināt uz savu dzīvi, tie šķiet ārkārtīgi muļķīgi vārdi un man rezultātā paliek kauns, ka to vispār esmu klausījusies.
Es pēdējā laikā bieži humpalās pieeju pie kastēm, kur visādi sīki bērniem domāti vājprāti - plastmasas sūdiņi. Iemērcu roku, cik dziļi varu, un neskatoties izvelku vienu. Un man trāpās pliks rozā trollis ar zaļu matu ērkuli. Sasmaidos, dodu tam vārdu - Ainars. Kā Mielavs. Kā Tu teici, ka Tevi saucot. |
|
|
| |
[Feb. 15th, 2026|08:09 am] |
|
bērnībā patika tā skaņa, ko izdvesa radio, kad vectētiņš meklēja frekveci vai kā nu to sauc. man nav ne mazākā iemesla neticēt tam, ka eskimosiem ir vismaz 50 vārdu, ar kādiem viņi apzīmē ledu. happiness is only real when shared. ko es ar to gribu pateikt? ka dzīve ir jāmīl. tu nevari dzīvot uz priekšu, ja esi pret dzīvi. domāju, ka ir daudz kas, ko gaidīt no turpmākajām dienām. pateicīga citroncilvēkam par to, ka viņš, šeit atnācis, atvēra klavieru vāku, tomēr neatdzīvināja šo istabu iestīvināto klusumu. man šķita, ka tas manī kaut ko mainīs neatgriezeniski, bet šī rīta spogulis saka, ka man joprojām garšo kafija un patīk šī pilsēta naktīs. es neapstāšos, iekams nebūšu sapratusi, kas ir tas viens teikums vai vārds, ko jūra grib iestāstīt krastam savā viļņu valodā. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|10:50 am] |
citreiz domāju, ka esmu viena no tiem, kuri, pašiem to nezinot, dzīvo laimīgi.
es bieži sev saku, ka nevēlos līdzināties viņām vai viņam.
bieži ir sajūta, ka tomēr līdzinos. tad cenšos atvērt kādu grāmatu. ja apnīk, izmantoju vietu starp lappusēm kā savu saulrietu herbāriju.
citroncilvēks saka, ka man esot labas, resnas ciskas.
saule ir mūsu viss. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|08:59 am] |
|
kam to var stāstīt? bieži aizskatos bezvēsts pazudušo sejās. reizēm domāju, ka šis cilvēks gan liekas kaut kur redzēts. vectētiņam bija tāda slimība, ka visi šķita kaut kur redzēti, kādu ļoti atgādināja. varbūt tas iedzimst. īsa instrukcija vientuļai valentīndienas pavadīšanai - aizstiep sevi uz tuvāko piemājas parku, kad krēslo, sagaidi brīdi, kad iedegas gaismas, jo ziemā tas tev vienmēr tik ļoti atgādina vienu no bērnības mīļākajām grāmatām par lauvu, raganu un drēbju skapi, tad uzlipini niecīgu sniega knibucīti kaut kur starp soliņu, uz kura vasarā bieži apmeties, lai palasītu, un apsnigušo rožu dobi, tad atrodi kādu pērno lapu, jo viņš nedrīkst palikt bez beretes, pat ja ir tik auksts, tik ļoti uzvelts no sniega. tad palecies un sasit plaukstas. nu, ja gribi, vari vispirms sasist plaukstas un tikai tad palekties. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|05:57 am] |
šodien savāda diena, jo nejauši atradās bildes no manas 15 gadu dzimšanas dienas ballītes, kad es vēl biju populāra meitene.
un es skatos uz šīm fotogrāfijām un domāju, ka tur jau sen viss ir skaidrs.
atceros, ka tobrīd tikko kā bijām ievākušies C. ielas dzīvoklī.
man patika, ka vēl nav nekā no mēbelēm.
man bija ballīte burtiski tukšā dzīvoklī, kurā vēl nebija nekā no mums.
mamma jau no paša rīta mani bija apskāvusi, apdāvinājusi un pajautājusi, vai man šeit patiks dzīvot.
tad dzīvoklī sabira draudzenes un smiekli.
mēs ēdām no grīdas kā sunīši.
L. klusiņām pajautāja, kāpēc esmu uzaicinājusi E., jo viņa it kā neiederoties.
pēc tam es vairs nebiju populāra, tikai atšķirīga.
lūk.
man šorīt pietrūkst tās tukšā, vēl nemēbelētā dzīvokļa sajūtas. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|03:41 am] |
es vakar nepamostos šūnapraides ziņas dēļ. salecos gan. un kārtējo reizi pārliecinos, cik klusi te ir.
man šodien jātiek skaidrībā ar trauku mazgājamo mašīnu, jo man tas šķiet vairāk nekā savādi, ka man tāda te ir jau gadus 6, bet ne reizi neesmu to ieslēgusi.
traukus gan man mazgāt ļoti patīk. atšķirībā no grīdu mazgāšanas. trauku mazgāšana man vienmēr ir pirmais solis, ieviešot mājās tīrību/kārtību. es nekad nedaru neko citu, iekams nav nomazgāti trauki. iedomājos, ka tad, ja es izmantotu trauku mazgājamo mašīnu, tā man palīdzētu, ļaujot pārlēkt šim solim.
joprojām ļoti pateicīga mīļajai tantei, kas nepagāja garām, kad vakar žāvos uz čaka/ dzirnavu stūra. tur pilnīgs melna ledus spoguļa posms. par ko es domāju, es reizēm domāju. kad neskatos, kur speru soli. |
|
|
| |
[Feb. 13th, 2026|05:07 am] |
durvis šeit nemitīgi noklaudz. kaut kāda klaudzēšanas valstība. man, zvērinātai tagadņu trenkātājai, arī pašai šķiet, ka vajag atslābināt satvērienu, tāpēc es pārliecinos, ka austiņas būs mans uzticamākais ceļabiedrs, un dodos. pastaiga ar mugursomu atšķirībā no pastaigas ar plecu somu nekad neizgāžas.
“I wrote a pep talk recently to myself on a bar napkin: no matter which road you take, it will be both glorious and unbearable. Every road is lonely. Every road, holy. The only error is not walking forth.” - Joy Sullivan |
|
|
| |
[Feb. 11th, 2026|10:07 am] |
 |
|
|
| "kiss all the time. disco, occasionally." |
[Feb. 11th, 2026|09:42 am] |
trīs vienā. |
|
|
| |
[Feb. 11th, 2026|08:13 am] |
Kafejnīcā, kur dažreiz pasēžu pie glaunākas kafijas, kādu varu dabūt mājās, šorīt var tikt pie diviem īpašajiem piedāvājumiem - "es mīlu 14. februāri" un "kā man riebjas tas 14. februāris". kādu brīdi stulbi stāvu iestrēgusi starp abām šīm izvēlēm, it kā pēkšņi man kāds pajautātu, vai es piedalos.
citroncilvēks to, citroncilvēks šito. citroncilvēks, kurš noskaņo mani dzīvošanai tā, it kā runa būtu par došanos boksa ringā. viņam padodas motivējošas runas. viņš pasaka visu, kā ir, un sākas laika atskaite no 10 līdz 1.
"...life is sending you in one direction and you're pulling away in another, like you're disagreeing with your own destiny, like who you are is in disagreement with who they say you are. your whole soul is in revolt," raksta Rachel Cusk. |
|
|
| |
[Feb. 11th, 2026|05:52 am] |
man tās olimpiskās daiļslēpotājas žēl, kura nožāvās. es apmēram zinu, kā tas ir. likt visaugstākās likmes uz kaut ko vienu.
darba čatā kāds nemitīgi ieraksta vienu vārdu - "atslēdzos". domāju, kā tas būtu, ja es kādreiz ierakstītu, ka nevis atslēdzos, bet izrubījos. vai "aizgāju pēc pavasara". vai vienalga. "izrubījos. aizgāju pēc pavasara. kad atgriezīšos? ir tādas atbildes, kuras zina vienīgi vējš." :)
nevaru izlemt, ko domāju par harry styles dziesmu "aperture". patīk vārdi, šķiet tādi noslēpumaini.
I've no more tricks up my sleeve
pa-bam |
|
|
| |
[Feb. 8th, 2026|02:05 pm] |
|
Citroncilvēks reiz tādu bildīti atsūtīja. Kaķis sēž istabā zem atvērta lietussarga, kam jāapžūst. Lietainās dienas kaķis. Un es izraudu visas acis. Kad tad vēl atgriezties pie dzīves, ja ne tādā svētdienā, kāda ir šī? Aiz sienas klepo kaimiņtante. Beidzies veļas mīkstināšanas līdzeklis. Pienāks marts, varbūt tad būs kaut kas redzams skaidrāk. |
|
|