| |
[Oct. 4th, 2025|06:18 pm] |
no rīta uz galda virtuvē atradās uzšķērsts granātābols un lapiņa ar uzrakstiem ķeburu valodā. neizskaidrojami man liekas gan viens, gan otrs.
parasta sestdiena. vienīgi rudens jau. ārā vēsāks, nekā biju domājusi.
biju uz bibliotēku. atdevu vienu grāmatu, paņēmu vietā citu.
turpceļā iedomājos, ka tad, ja šī būtu grāmata, šī nodaļa varētu saukties "sieviete ar Hokusai "Lielā Kanagavas viļņa" auduma maisiņu plecā". atpakaļceļā maisiņu iestūķēju somā, jo pēkšņi šķita, ka tas ir drausmīgi muļķīgs maisiņš.
noskatījos "Daudz laimes, jubilār!" ar Gundu Vaivodi. ļoti skaists cilvēks vienmēr šķitusi. nopriecājos uzzinot, ka viņa dziedājusi kamerkorī Tonika. kaut kas tāds, kas man ar viņu kopīgs.
bet tā vispār nolemju, ka man jāatgriežas pie LR3. |
|
|
| |
[Oct. 3rd, 2025|05:59 am] |
kad rakstu, ka man Tevis pietrūkst, tad tas ir tā, it kā es skatītos uz pēdējo lapu, kas vēl turas pie koka zara, spītējot vējiem.
ko labu es izdarīju dzīvē, ja reiz satiku Tevi? |
|
|
| |
[Oct. 2nd, 2025|09:44 pm] |
Ja kāds tā tiešām dzīvotu, kā es te rakstu, vai ne?
Uzzināju, ka nomirusi sieviete, kura dzīvoja pirmajā stāvā.
Viņa nevarēja mani ciest, manuprāt.
Vienkārši vienu dienu visi logi tur ir vaļā un durvis.
Labi, ka rīt piektdiena.
Saņēmos, iztīrīju vannaistabā kaktu, kurš prasīties prasījās pēc švammes un jaudīga tīrīšanas līdzekļa.
Nogurusi, jo tik daudzi teikumi sākas ar mani. Rakstītu par kaut ko citu, ja vien tas cits būtu tuvs.
Bet zini? Mums, visu zaudējušajiem, ir viena lieta, kā nav Jums, uzvarētājiem. Mums pieder viss pasaules laiks. Mēs nesteidzamies. |
|
|
| |
[Oct. 2nd, 2025|08:07 pm] |
Kā Tev klājas? Vai Tu esi domās nogrimis jeb triec jokus ar kolēģiem tagad, kad oktobris?
Mums te Trakās dienas. Domāju, ko man sev uzdāvināt. Ja reiz man nav Tevis. Smaržas? Plūmju krāsas mēteli?
Ir tāds miers. Te, kur prātā sajukušai pasaulei epicentrs. Klausos dziesmu, kas saucas I Wanted to Leave.
Man ir tā viena bildīte no Ķemeriem no tā skatu torņa, kur tu māj no augšas man, lejā palikušai.
Tā pārvēršas sapnī, kurā es nevaru saklausīt, ko Tu man saki.
Viss cits to saka pat tad, ja Tu to nesaki.
"Pamet visu. Bēgam no šejienes. Maucam prom. Laižam ko kājas nes. Te viss ir izsmelts tukšs. Nav te nekā. Nekad nav bijis. Tāpēc nāc. Kur tu biji tik ilgi? Visu šo laiku?" |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|08:43 pm] |
|
Nenāk miegs, skatos youtube, kā viena jauna sieviete stāsta, kā ar vīru pieņēmuši vēl vienu sunīti, kurš ar uzvedības traucējumiem (nezinu, vai pareizi izsakos... īsāk sakot, adoptējuši suni, kuram sarežģīts liktenis). Mājdzīvniekus negribu, man te pašai nav, kur apgriezties, vienkārši tiešām interesanti stāsta. Ne tik daudz no grāmatām smēlusies informāciju, kā pareizi visu to adoptēšanas procesu īstenot, cik vienkārši sirdij klausa, uztver tos sunīšus kā savu dzīves lielo mācībstundu. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|06:35 pm] |
Daudz darba.
Pieslēdza apkuri. Nācu mājās un jau kāpņutelpā jutu, ka gaiss pavisam cits.
Pastkastītē atrodas pastkarte no Vācijas. Kāds raksta, ka domājot par Latviju pirmais, kas ienākot prātā, esot sniegs. Griboties tādu Latvijas sniegu parādīt suņiem. Cik skaisti, ka tādas asociācijas.
Re, bet es apsēdos pie datora un šķita, ka man šodien rokas tukšas, nav pavisam nekā, par ko uzrakstīt te.
Kaut kas tomēr bija. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|05:56 am] |
 |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|05:42 am] |
atgriežos pēc īriszieda piespraudes, bet tās tur jau vairs nav. story of my life. paēdu garšīgas pusdienas dzirnavu ielas Pasakā (vienu kartupeļu pankūciņu un kaut kādu baklažānu un citu dārzeņu sapļeckājumu - bija ok). tur bija uz galda podiņā virši un pa čerkstošu radio skanēja "desire, despair, desire, so many monsters..."
"mēs nekad nevaram īsti noregulēt to aparātu," kā nolasījusi manas domas teica pārdevēja. |
|
|
| |
[Sep. 30th, 2025|07:45 am] |
pamodos priecīga un izgulējusies, un vēl viss kas labs:
- jau gandrīz oktobris, vēl tikai pavisam mazliet, bet kalendāra septembra lapiņu noplēsu jau aizvakar, jo man apnika, ka šis mēnesis tik ilgs;
- te nu tā ir - šī kristālskaidrā zināšana - kuras man trūka;
- vakar humpalās redzēju piespraudīti ar sīksīku krustdūrienā izšūtu zilu īrisa ziediņu zem stikliņa - atstāju humpalās, jo varbūt kādam to gribēsies vairāk kā man - bet ir labi zināt, ka uz pasaules ir kaut kas tik bezjēdzīgi skaists. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2025|07:28 pm] |
|
Viss sāp. Tādā pirmdienā, kāda ir šī. Es gribētu pārvilkt segu pāri galvai un palikt tā ilgi. No ļoti tāliem un gandrīz vairs neatminamiem psihenes laikiem vēl atceros tādu kā bezdomu tukšumu. Kura man mazliet pietrūkst. Reizēm. Bet it īpaši tādā pirmdienā, kāda ir šī. Bet ir daudz darāmā. Tāpēc es strādāju. Un klusiņām sev apsolu, ka tāpat arī turpināšu. Pat vēl vairāk. Es strādāšu daudz. Tās viņas, kas es biju kādreiz, vairs nav. Varbūt es kaut ko izdomāšu. Kaut ko vienmēr var izdomāt. Kaut Bukovskim nebūtu taisnība! Bet viņam ir taisnība - dažreiz viss ir tieši tā, kā visu laiku bija licies. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2025|07:46 am] |
“I love that word. Forever. I love that forever doesn't exist, but we have a word for it anyway, and use it all the time. It's beautiful and doomed.” - Viv Albertine
šorīt tumši zilas džinsas, melns t-krekliņš un tādi auskari, kādi pirmie patrāpās pa rokai
man piestāvētu dobermanis ar mirdzošu akmentiņu kaklasiksnu
dobermaņa man nav, bet ir Loreen akustiskā "Tattoo" versija |
|
|
| |
[Sep. 28th, 2025|03:44 pm] |
no pagājušās vasaras droši vien visspilgtāk atmiņā iespiedīsies diena, kad pieliku punktu darbiem laicīgāk un devos meklēt vētru, bruņojusies ar visiem iespējamiem fotoaparātiem, kādus te pa skapjiem un plauktiem varēju saskribināt, bet beigās atradu tikai Talking Heads "Once in a Lifetime" pilnā skaļumā pati savās austiņās...
bet nekad jau nevar zināt...
atmiņas vispār sarežģīta padarīšana. |
|
|
| |
[Sep. 28th, 2025|07:04 am] |
kapos nebiju spērusi kāju visu vasaru. V., mammas vīrs, aizveda un palīdzēja. nekad tur parasti neraudu. šoreiz sapinkšķējos. vienmēr atstāju tur sveces sarkanos stikla trauciņos un baltus ziedus, kas tur kā savāds īstums rēgojas starp vienveidīgi spilgtiem mākslīgo ziedu kalniem. Miķeļa kapos, kur mamma, cits stāsts - blakus kļava kā svētība, jo rudeņos jāšiverējas, it kā mamma bikstītu, lai tik ceļos un daros, jo kustība ir dzīvība.
kaut kā tā.
nezinu, ko darīt ar uzacīm.
vienmēr es tās ievēroju.
vienmēr esmu bikstāma.
saņemties kaut kam vispār varu tikai tad, ja mani nokaitina.
vakar nosūtīju viņam 3 garas ziņas. divas dienas es biju klusējusi. vai es varēju paklusēt ilgāk? nē.
I remember nothing. |
|
|
| |
[Sep. 27th, 2025|08:29 pm] |
"zili stikli, zaļi ledi, vidū stinga dvēselīte"
redzu M. īsā nomodam līdzīgā sapnī. viņš tikai met kafijas automātā eiro monētas, bet kafiju tas neizsniedz.
tāpat visu laiku domāju par viņu.
zinu, ka viņš šodien ar mammu brauc uz Liepāju.
iztēlojos viņa rokas uz stūres.
iztēlojos, ka viņš atpakaļceļā sacenšas ar tumsu, vai paspēs nokļūt mājās ātrāk par tās atgriešanos.
nekā cita nav. ar mammas vīru bijām kapos. 5 gadi paiet 5. oktobrī. biju priecīga par iespēju parunāties. |
|
|
| |
[Sep. 27th, 2025|10:09 am] |
"Do not go gentle into that good night.
Rage, rage against the dying of the light." |
|
|
| |
[Sep. 26th, 2025|08:27 pm] |
pasēdēšu līdzās tumsai vēl kādu brīdi
Kavinsky - Nightcall |
|
|
| tukšpadsmit |
[Sep. 26th, 2025|06:40 am] |
vakar ļoti lepojos ar sevi, jo rīkojos pareizi, ko laikam gan nevarētu teikt par visu šo pēdējo laiku... bet droši vien ir taisnība arī tam, ko saka. ka "viss labs, kas labi beidzas".
tētis piezvana un aicina uz purvu. netieku līdzi, jo darbi, tāpēc man jānoklausās tēta versija par "Dzērvenīt". tētim daudz labu dziesmu repertuārā, bet šī un "Mēs tikāmies martā" ir divas viskaitinošākās.
nākošā nodaļa šajā grāmatā varētu saukties "tukšpadsmit rudens mirkļu". |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2025|06:29 am] |
"Why We Don’t Die"
by Robert Bly
In late September many voices
Tell you you will die.
That leaf says it, that coolness.
All of them are right.
Our many souls—what
Can they do about it?
Nothing. They’re already
Part of the invisible.
Our souls have been
Longing to go home
Anyway. “It's late,” they say,
“Lock the door, let’s go.”
The body doesn't agree. It says
“We buried a little iron
Ball under that tree.
Let’s go get it.” |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2025|06:15 am] |
 |
|
|