|
Jan. 10th, 2026|05:50 am |
Vispār ir tik savādi, ka šajā milzīgajā manis ietvarā joprojām ietilpst maza meitenīte. Viņa ir apvainojusies un raud, un viņa vicina dūrēs savilktas plaukstas, jo viņai visu laiku vajag, lai viss būtu godīgi. Viņa jau labprāt ierāptos klēpī jebkuram. Bet tas nebūtu godīgi.
Vispār es domāju, ka dzīve tādā ziņā ir sasodīti skumja padarīšana. Tiklīdz tu saproti, ka kādam esi svarīgs, tu automātiski par to cilvēku aizmirsti. Ne ātrāk un ne vēlāk. Tieši tajā mirklī. Zināmā mērā. Pārnestā nozīmē. Bet es domāju, ka kaut kur ir jābūt kādam, kurš saprot. Un lai kā arī tur nebūtu... manu plīša lācīti tagad sauc _[viņa uzvārds]_. |
|