|
Jan. 8th, 2026|06:53 pm |
Šī man ir visgrūtākā ziema, kādu vispār esmu piedzīvojusi. Parasti man ziemas patīk. Viss nākas caur šausmīgu piepūli. Aiz matiem sevi velku pie darbiem. Kad esmu pastrādājusi, spiežu sevi iet pastaigāties. Citur lasu gados vecāku vīrieti, kurš raksta skaistus atmiņu tēlojumus, veltītus savai mīļotajai, kuras vairs nav uz šīs pasaules. Reizēm ļoti aizkustina, citreiz gribas aizsūtīt viņam niknu vēstuli. Ilgi tu vēl pa to tumsu tur kūņosies, dūņu rūķi?
Atceros, bērnībā laukos pie omītes, tēta mammas, bija tāda milzīga bieza zaļa sega, deķis ar biezu pildījumu, ar kuru sasedzos ziemās. Pa dienu ar māsīcu izdauzījāmies pa mežiem. Vakarā palīdu zem tās segas. Tā sega bija šausmīgi smaga, smaržoja pēc kaut kā veca. Omīte ar to segu vienmēr apklāja katlu ar izvārītiem griķiem - lai neatdziest. |
|