|
Jan. 17th, 2026|09:19 pm |
Es daudz domāju. Domāju, ka tā ir mana stiprā puse. Piemēram, domāju es visādus sīkumus. Ko vēl varētu apēst? Kur palika viss laiks? Kā lai zin, ka cilvēkam var uzticēties? Ka nenodos? Kā Tu to zini par mani? Nekā to nevar zināt, man šķiet. Tikai tā var cilvēku iepazīt. Pielaižot tuvāk. Tu nemaz neļauj sev tuvoties. Tu tikai skaties pa logu uz savu nekurienes nomali, kur pa ceļu aizrikšo zirgs, kuru tu šoreiz neapturi ne ar skatienu, ne ar vārdiem. Man patika tas A., kurš bija pārdzēris visu jēgu. Zini, ko Tu man pateici tad? Tu teici, ka man būšot vēl daudzi , bet beigās es vienalga būšot Tava. Tu jau visām to saki.
Man vienalga, kā būs beigās. Es tikai gribu uzrakstīt grāmatu. Es visiem reiz mēdzu teikt, ka rakstu grāmatu. Es domāju, ka neviens vairs tam netic. Kādreiz man šķita, ka visi tam tic, tikai ne es. Tagad es tam ticu pati, bet par citiem vairs nezinu neko. Tu esi izņēmums. Bija tāds skaists dzejolis. Angliski gan. Bet es nevaru tagad atrast ne pēc nosaukuma, ne tiem dažiem atslēgvārdiem, kuri man ir. Ka tā dzīvē gadās. Ka zobārstam arī savajagas pie zobārsta. Un pats Dievs naktī iet cauri tukšam paša radītam parkam un pat viņam gribas, lai būtu kāds, kam ticēt. Nu, bet es tiešām neatceros precīzi. Bet doma bija tāda vai aptuveni tāda.
Patīk, ka vakaros sūti mani gulēt. Ko citu Tu vari ar mani darīt? Es gribu būt parasta un es gribu, lai Tu tumsā guli man blakus un lai es bez redzēšanas zinu, ka Tu uz mani skaties un drusciņ smīkņā par to, kāda tā viena ir izrādījusies. Ja godīgi... Es vēlu iedzēru trešo kafiju. Tāpēc ir tā, kā ir. Tikko skatījos telefonā īsos video, lai aizvirzītu domas no raudāšanas uz jebko citu. Bet man bija blakus blodiņa ar riekstiem un rozīnēm. Un es tās rozīnes ar pirkstu pavelku uz leju, it kā tas būtu īsais video, kuru man negribas skatīties. Sajuka. Misējās. Ha. |
|