| |
[Mar. 14th, 2026|07:26 am] |
mums nesen mainījās darba laiks. kādreiz strādājām no plkst. 6 līdz 14. tad bija sajūta, ka visu varu paspēt. manā rīcībā bija visa dienas otra puse. tagad, kopš darba diena sākas 8, liekas, ka visa mana dzīve ir tikai darbs, darbs, darbs. eju gulēt vēlāk vai arī mostos agrāk, lai saķertu dienu aiz astes, tā nu cieš mans miegs...
vai tev pienākas arī tāda greznība kā pusdienas laika pārtraukums, viņš vakar pajautā. tas ir tik savādi, ka jautājums ir tieši tāds. it kā viņš lasītu manas domas, jo tieši esmu grasījusies viņam rakstīt, ka pat tāds man nepienākas, kaut gan tādās dienās kā šī ir viegli iztēloties, kā noskrienu tepat lejā pa kāpnēm un lēnām sakošļāju savu līdzpaņemto mazmaizīti kādā klusā, krēslainā iekšpagalmā līdzās baložu dūkošanai. un, ja varu to iztēloties, tad tas ir gandrīz vai tas pats, kas īstenība.
viņš ir tikai kāds, kurš ielauzies manā dzīvē ar saviem "vai tu kopumā vari saukt sevi par laimīgu cilvēku?" jautājumiem... pirmajā brīdī man ir šķitis, kāda bezkaunība ir šāds jautājums. bet, ja tā padomā... es nekad nemēdzu domāt ne par ko tādu.
viņš skaisti glezno. |
|
|
