|
Mar. 31st, 2026|09:18 pm |
|
Izdzenu sevi vēlajā pastaigā, jo esmu nosēdējusies līka, man vienkārši nav variantu. Galu galā man salst, ir jāpieliek solis. Mazi gardumus izdiedelēt protoši klēpja sunīši uzslauka centra ielas kā tādas skaļas putekļu slotiņas. Domāju, ko varētu Tev uzdāvināt. Vienkārši citreiz satiec kādu un ļoti gribas pateikt paldies par visu, pat par to, kas nemaz nav bijis tā cilvēka spēkos. Un man ir tik priecīgi, ka pēkšņi varu domāt, ko Tev varēšu uzdāvināt. Es rūpīgi piemeklēšu kartiņu. Jā, tā šajā visā apdāvināšanas lietā būs vissvarīgākā sastāvdaļa. Tā būs atverama kartiņa. Uz kartiņas būs redzams kucēns, kas rotaļādamies būs iekodies kāda kurpja šņorē un ar zobiem vilks to vaļā. Es vēl nezinu, ko rakstīt kartiņas atvērumā. Kā būtu ar kaut ko pavisam parastu, lai neviens vairs vispār neko nesaprastu? |
|