| |
[Apr. 5th, 2026|05:50 pm] |
nezinu, kāpēc esmu iedomājusies, ka mums viss sanāks tik ilgi, kamēr vien varēšu rakstīt. it kā liekas, ka tad būšu drošībā.
man patīk, ka pie kāda ne viss ir tāds, kādu to esmu iztēlojusies. pie otiņām piekaltis tieši tik daudz krāsas, cik esmu to redzējusi sapņos. rīti ir mazāk kaiju apklaigāti.
"es būtu pazudusi bez tevis," es kādam saku.
"kur - pērnavā? tur jau nav, kur pazust."
"nē - vispār."
atpakaļceļā ar varītēm velku sevi atpakaļ pie domām pašai par savu pasauli, kas mani gaida Rīgā.
"mana Zuzīte," kāds saka savā vēju appūstākajā, jūras nogludinātākajā no balsīm. |
|
|
