mīļo dienasgrāmatiņ

mīļo dienasgrāmatiņ
Mēs ieraudzījām mežmalas klajumā zirgu baru un nolēmām arī pamēģināt kādu brīdi sazināties, neizmantojot balsi. Kad nonācām līdz upei, sākās negaiss, tāpēc bučojāmies, apseguši galvas ar debeszilo guļammaisu.

Jau trīs vakarus mēs kopā un atsevišķi rakstam. Desmit minūtes apziņas plūsma. Trīsdesmit minūtes teksts, kas izriet no viena punctum. Viņam ir trīs nedēļu atvaļinājums un apņemšanās katru dienu uzrakstīt vismaz vienu rindiņu. Sākumā viņš pārdzīvoja, ka var uzrakstīt knapi divas rindiņas, bet es viņu nomierināju, sakot, ka, manuprāt, divas rindiņas jau ir ļoti daudz, jau viena rindiņa ir afigenna. Šovakar mēs esam katrs savā pilsētā, bet es tāpat uzņemu taimeri, jo man ir nepieciešama šī prakse, šis ieradums.

Ja rituālu atkārto četrdesmit dienas pēc kārtas, tad taciņa no neirona uz neironu jau kļūst pamanāma tumšajā miglas biežņā, kas brīžam iesūcas smadzeņu rievās; nē, tās drīzāk ir asas kāpas; nē, tomēr mežs; nē. Tas nav šobrīd tik svarīgi. Četrdesmit dienas. Pēc tam tas nekļūst pavisam viegli, bet tas tik viegli arī no prāta nepazūd, tev vairs nav jāuzliek atgādinājuma taimeris, tev nav jārunā ar sevi skaļi balsī un jāsaka: "mīļā sirds, tagad mēs paņemam pildspalvu un rakstam".

Es zinu, ka tas strādā, jo ar šādu metodi es izskoloju savas smadzenes pēc gatavošanas nomazgāt traukus. To es sāku darīt pirms diviem gadiem, reģistrējot katru trauku mazgāšanas reizi ieradumu izsekošanas tabulā, kas ar naglu bija piesista pie manas istabas sienas, tieši virs galda. Kad trauki nomazgāti, var ar oranžu marķieri aizkrāsot kvadrātiņu. Kvadrātiņu aizkrāsot ir forši. Dienās, kad ieradums izlaists, paliek tukšums, un tev uz to jāskatās. Pēc pusgada es kalendārīti biju piepildījusi, jaunu nenopirku, šodien, pirms došanās mājup, bez nekādas piepūles vai pretestības nomazgāju visus netīros traukus un jutos tik jauki, ka varu palīdzēt tik praktiskā veidā. Cik daudz cilvēku man tā ir palīdzējuši -- neskaitāmi.

Četrdesmit dienas katru dienu rakstīt četrdesmit minūtes. Vienalga, ko. Bez mērķa, nesakarīgi, vienkārši tāpēc, lai neapstātos, lai būtu vieglāk uzsākt to darīt, lai atgrieztos prieks un bauda to darīt. Ak, izglītības iestādes, cik daudz jūs man devāt, cik daudz atņēmāt. Rakstīšanas baudu, lasīšanas baudu. Šajā vasarā es beidzot atkal sāku to just.

Nesen beidzot izlasīju grāmatu no vāka līdz vākam. Vairākus gadus es nespēju, es vienkārši nespēju neko garu palasīt, kaut agrāk lasīju no rīta līdz vakaram. Tagad es to izdarīju, izlasīju Mopasāna "Mūsu sirds" -- gribu lasīt vēl Mopasānu. Gribu lasīt klasiku, gribu 19. to gadsimtu, esmu lasījusi tik daudz un tomēr tik maz.

Mīļo dienasgrāmatiņ. Man padomā ir vēl prakses, ko mēs varētu darīt kopā. Pavadīt kādu laiku acīm aizvērtām ciet. Abi kopā, bet arī citādi -- mēs varam vest viens otru caur pilsētu; vai darīt tā, kā eiropas projektos pireneju kalnos un citur -- viņi šo praksi dēvē par autentisko kustību. vienam cilvēkam acis ir ciet, otram vaļā. Pusstundu cietacainais kustās caur telpu, kamēr vērotājs klusi raugās, pieskata, lai tumsā esošais neiekrīt grāvi vai neiebrauc ar roku skudru pūznī -- apstādinot ne ar roku, ne skaņu, bet izveidojot robežu ar savu ķermeni, pasīvu, klusu. Vai esat tā darījuši? Tā ir brīnišķīga prakse, ciet acīm visa pasaule pilnīgi izmainās, rokas kļūst jūtīgākas, pieslēdzas ausis un oža, telpa ir tik daudz tuvāk.
Cik daudz vietas mēs esam izpētījuši ar acīm vien?

Bērnībā ar māsu mēs mēdzāt ciet acīm tumsā izstaigāt savu istabu, lai pazītu to patiesi labi. Acīm ciet es varu aizmirst savu seju, mīmiku, to, kur jāskatās. Es gribētu varēt būt acīm ciet lielāko tiesu laika. Tāpēc man patīk braukt mašīnu izbraucienos ar cilvēkiem, jo mēs visi skatamies uz priekšu, un uzreiz ir ērti. Vai skatoties filmu. Skatiens ir tik intensīvs, bet neskatīšanās uz sarunu biedru, ja tavas acis ir vaļā liek padomāt, ka skaties uz ko citu; turklāt, ja skaties kaut kur citur, tad tomēr arī redzi ko citu. Es vēlos praktizēt vairāk acīmcietbūšanu.