mīļo dienasgrāmatiņ

Never. Fuck. With. Non-duality. 

Your mind is infected by a counterfeit spirit who whispers your doubts and feeds on your emotional chaos.

Es neticu Einšteinam, es ticu ēterim un vibrācijai.

Nevarēju šonakt aizmigt līdz aptuveni 4:00 un pamodos ap 10:00, bet izgulējusies galīgi nejūtos. Kādu pirmo pusstundu vienkārši skatījos debesīs. Kontekstam, mana gulta atrodas tieši pie loga. Vasarā debesis gan nevar redzēt, jo priekšā ir divi lieli ozolkoki, bet tagad tiem palikušas vien vēl dažas pēdējās rudens lapas. Vispār nesaprotu - kā tūlīt jau būs novembra vidus un valsts svētki, pa kuru laiku nomainīju rudens mēteli uz ziemas jaku? Brīžiem atkal attopos autopilotā.

Ārā tik skaists laiks. Domāju par to, kā es varētu saņemties aizbraukt pastaigāties gar jūru. Man tas noteikti varētu palīdzēt sakopot domas, jo es marinēju atbildēt nu jau trīs čatiņiem (nav man tipiski), papildus - nākamās nedēļas pasākumam nepieciešams vēl uzrakstīt lasāmo materiālu, kas pagaidām nāk nežēlīgi lēni (bet ne slikti), tāpat man derētu šodien zupu pārvārīt sautējumā, izlasīt kādas piecas grāmatas un pārtulkot ap simts dzejoļu. Norm.

Reāli vakardien visas zvaigznes sastājās vietās. Sākumā kaut ko laiskojos un mēģināju izdomāt, ko vilkt mugurā, lai gan laika līdz iziešanai, lai paspētu uz koncerta sākumu nebija vairs palicis daudz. Pēkšņi (burtiski 90min pirms sākuma) saņemu ziņu no I, ka viņa pēkšņi tikusi pie ielūguma no savas kolēģes un plāno braukt ar taksi no pils uz mežaparku, kas saprotams, ka man ir ideāli. Pēc īsa brīža mums vēl pievienojas J un laimīgi visi kopā gan aizbraucām, gan atbraucām no mežaparka. Tur uz vietas satikām vēl veselu kaudzi ar cilvēkiem.

Izrādījās, ka J nekad nebija dzirdējis ne par hospitāļu ielu, ne par citām viņiem līdzīgām grupām (?) Viņš bija vienkārši iegājis pilī īstajā brīdī, kad I bija jāatrod vēl kāds gribētājs pievienoties. Nu, viņam nepatika (:D), bet viņš atzina, ka tas ir jūtami kaut kas ļoti autentisks un svarīgs cilvēkiem. Es riktīgi kārtīgi izdejojos, lai gan publika kopumā šķita ļoti mierīga. Man gan šķiet sociāli pieņemamāk un ieteicamāk baudīt mūziku ar visu savu ķermeni. Par šo esmu domājusi arī citu performanču sakarā, piemēram, kā lasījumi vai teātris - manuprāt, ekspresīvi skatītāji (protams, nerunājot galējībās) ir tik forši, jo viņi ļauj ieraudzīt kā darbs uz viņiem strādā. Esmu ievērojusi, ka tie, kuri paši performē, parasti ir arī ekspresīvi skatītāji.

Kad atgriezāmies pilī jau bija ļoti daudz cilvēku un mani galīgi nesaistīja doma palikt sēdēt pie bāra, jo sapratu, ka lielai daļai tur jau tusiņš turpinās otro vai trešo dienu, bet tieši tajā brīdī man uzraksta P, ka atrodas pārdaugavā un varbūt varētu saskrieties pilī, kas atkal vienkārši sanāca perfekti pēc pulksteņlaikiem. Beigās ļoti pieklājīgi jau ap 00:30 biju mājās. Pēc tam vēl izgāju naksnīgā pastaigā pa parku, kur pirmo reizi nebija neviena cilvēka, kas priekš manis ir vēl viens ziemas vēstnesis. Tagad iešu uzsildīt kādu šķīvīti no sava milzīgi savārītā zupas katla.

Nesen pievienojos kanālam The Sagegazers, un tas jau ir atmaksājies ar šo burvīgo britu naturālisma pasaku mūzikas albumu: The Shining Net — Sea Horses (1991) 

update: uzvārīju beigās zupu sev, saviem vēl trīs nepiedzimušajiem dēliem un vienam neiestādītajam ozolam.

Šodien nesanāca agri mosties, jo no vakardienas ballītes atgriezos mājās tikai ap 5:00 no rīta. Ko tur daudz teikt - sanāca tīri laba socializēšanās. Tagad gulšņāju gultā un skatos kā saule krīt istabā uz sienas. Manam ziemassvētku kaktusam pēc ļoti ļoti liela gadu pārtraukuma atkal parādījušies pumpuri. Pēc katra šī teikuma uzrakstīšanas nedaudz pastaipos un izlokos. Jūtos, kā ciets plastilīns, kuru skulptoram jāsamīca rokās pirms lietošanas.

Man vajadzētu saņemties uzvārīt vistas-siera zupu (jo ledusskapī jau ir visas nepieciešamās sastāvdaļas) un vajadzētu saņemties vakarā aizbraukt uz otru rīgas galu, jo man ir biļete uz hospitāļu ielas papildkoncertu. Lai gan pašlaik negribas izkustēties pat tik tālu, lai aizietu uz virtuvi, es zinu, ka pēc koncerta noteikti jutīšos labāk. Esmu ieciklējusies arī uz to, ka turp vēlos doties ar velosipēdu. Nu, savas īpatnības jau sen esmu sev piedevusi. Man vispār ir vēl visādas lietas, kuras vajadzētu saņemties izdarīt, bet šaubos, ka tas notiks šodien. Vispār tikko vēl atcerējos, ka man bērnībā mācīja, ka svētdienās strādāt nedrīkst. Atceros, ka oma opim no rokām rāva ārā slotu, jo grīdu slaucīšana (mājas uzkopšana) arī skaitās darbs. Citreiz man tiešām pietrūkst mani vecvecāki un mēdzu aizdomāties kādas būtu mūsu attiecības. Es gribētu kaut reizi dzīvē vismaz pārlaist vēlreiz kādu vasaras nakti uz viņu liepājas dzīvokļa koka lodžijas, kas atradās rokas stiepienā no jūras. Akd, reāli rīt moš jāaizbrauc uz daugavgrīvu.

tuvojas Spotify Wrapped, un es domāju, ka īsti tomēr neesmu piepildījusi šī gada apņemšanos pamēģināt paklausīties mūziku ne-Spotify. kur tā ideja pazuda?

īsumā. Spotify lietoju jau kopš 2017. gada, tātad gandrīz 10 gadus, un man ir izstrādājusies vesela sistēma, kā es veidoju playlistes un operēju ar to mūzikas daudzumu, ko klausos (man ir, piemēram, playliste ar gandrīz 10 000 dziesmām). ir, protams, alternatīvas, ko mēģināt, jo Spotify neiet ētiskos ceļos, vairāki mūziķi šo platformu ir pametuši, kā arī es sevi limitēju mūzikas gaumē, pieturot sevi tikai pie straumēšanas platformu mūzikas. bet tāpat esmu palikusi Spotify, jo tā vislabāk integrējas, piemēram, ar last fm un vēl kaut kādām statistikas platformām (vai tas ir svarīgi? varbūt margināli, bet man ļoti patīk trackot), kā arī esmu Spotify ģimenē, līdz ar to finansiāli izdevīgi palikt tur.

gribēju nesen pamēģināt vēlreiz Youtube Premium. tur ir daudz kas no latviešu mūzikas, ko citur nevarētu atrast, bet nu atsitos, ka maksāt tos 16 eur būtu par daudz, bet, kad meklēju Youtube ģimenes biedrus, neviens neatsaucās. varbūt tomēr vajag klausīties bandcamp. vai soundcloud, es atceros, ka Ansambli Mantu, Gati Ziemu, Chomsky Chess Club un Origo boys atklāju tieši soundcloud. man ļoti gribas noklausīties, piemēram, Kartāgu un vairāk no NSRD/Dzeltenajiem pastniekiem. jāsaņemas, jāsaņemas, jāsaņemas.

Gribas vēl Minecraft paspēlēt :(((

Pašai par pārsteigumu šodien pamodos ap 9:30. Sākumā domāju, ka jāmēģina atkal iemigt, jo vakarā man jādodas uz dzimšanas dienu, bet no citas puses skatoties - domāju, ka būtu labi uzturēt sevi tonusā, jo vienā dienā jau tas darbs atradīsies. Nav man arī kur citur nemaz likties. Turklāt sāku justies jau pietiekami atkopusies no iepriekšējām darba vietām un daudz skaidrāk tagad saprotu savas robežas. Manifestēju atrast mierīgu darbiņu, kurā varētu visu dienu sēdēt un taisīt tikai dažādus vizuāļus (ideāli, ja kaut kam sakarīgam).

Visādi citādi domāju, ka man iet labi. Šorīt sanāca uzvārīt putru perfektajā konsistencē. Vakar biju uz trīs sarunām grāmatu svētku ietvaros. Bija tīri okey, bet mani ļoti mulsināja vecākās paaudzes uzvedība - telefoniem skaņa ieslēgta, klausuli paceļ turpat auditorijā (?) un pat nemēģina čukstēt, viena pensionāre sāka rakāties ļoti skaļi pa somu un tad vienā brīdī mētāt dažus no priekšmetiem. Šis viss notika tikai pirmajā lekcijā par ilustrētajiem žurnāliem 19.-20.gs. mijā, bet tāpat wtf. Mums bija vispār paredzēts doties augšā uz 5.stāvu apskatīt tos žurnālus dzīvē, bet pirms nodarbības beigām rcb filiālbibliotēkas kolektīvs "pūce" jeb "pūcītes" nolēma sveikt lektori (jo ir taču grāmatu svētki?? bet, ja godīgi, īsti nesapratu, kas un kāpēc), kura neveikli mēģināja norādīt, ka tam nav īsti pašlaik laika. Man visi šie uzvesties neprasmīgie pensionāri nedaudz nokaitināja un tāpēc nolēmu viņiem nepievienoties tālāk, bet būt atpakaļ laikus uz nākamo sarunu par to, kam raksta pētnieks. Tur par laimi bija jēdzīgāka publika.

Katru dienu domāju, ka tās ir pēdējās ceriņkrūma lapas zaros, bet patiesībā drīz rinķī būs jau nedēļa. Es pati arī turpinu mēģināt ievērot mierīgo režīmu. Sākumā par to domāju vairāk naudas taupīšanas nolūkā, bet tagad saprotu, ka man ir arī laiks pašai uzlādēties. Jāatzīst, ka pagaidām mans mierīgais režīms arī nav tik mierīgs, cik man vēl gribētos, bet nākamnedēļ gan man sanāk stabili pat divas tukšas dienas pēc kārtas un uz vairākiem kultūras pasākumiem esmu ieplānojusi pārmaiņas pēc doties viena. Varbūt to var saukt par noskaņošanos tumsai.

Visādi citādi jāpabeidz dzert kafiju, kaut kas jāuzēd, jāpievāc bik māja un tad jau jādodas uz grāmatu svētkiem. Es plānoju iet uz lekciju par ilustrētajiem latviešu žurnāliem 19.-20.gs. mijā, sarunu "kam raksta pētnieks?" un pieredzes stāstiem "kā es (ne)kļuvu par rakstnieku". Ceru varbūt tur arī atrast dāvanu, ko rīt uzdāvināt vienai dzimšanas dienas svinētājai.

pamodos 7
mani nomoka daži jautājumi

tiku atpakaļ pie velosipēda un nu pēc vairāku nedēļu pārtraukuma atkal minos
vienīgi šodien tāds īpaši spēcīgs daudzvirzienu vējš
nopūš visas lapas no kokiem, brienam dziļāk tuvāk ziemai

Japāņu komponista Rjūiči Sakamoto (Ryuichi Sakamoto, 1952.g.-2023.g.) klaviermūzika aptver plašu spektru — no minimālisma un neoklasicisma līdz impresionistiskām harmnijām un nostaļģiskām cine-tēmām. 

Skatos X files. Domāju, ka šis ir satriecošs komforta seriāls, nesaprotu, kāpēc līdz šim neesmu līdz tam nonācis. Laikam savas smagavarības dēļ (kaudze sezonu, kaudze sēriju) tas liekas grūti pievarams, tomēr tā nemaz nav!

Kill the somatic freeze.

Only like the best virtual koncerts ever.

"Since I left you" albums no The Avalanches ir nežēlīgi labs