mīļo dienasgrāmatiņ

No one has swagger like big chocolate

zoomeri / zilleniāļi pakāpeniski ieplūst cibā, bet nākamā saite, ko vajag cilvēkiem izmantot, ir last.fm. tas ir brīnišķīgs oldschool mūzikas tracker / sociālais tīkls (nosacīti). man last.fm jau ir kopš paša pandēmijas sākuma, tāpēc izsekot statistikai un manai mūzikas gaumei ir diezgan cool.

mans profils:
last.fm/user/homosapisiens

Šorīt pamodos kaut kur ap pus septiņiem, bet biju tādā pus miega, pus apziņas stāvoklī, ļoti nosvīdusi. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu kaut ko tādu piedzīvojusi. Kad pamodos pa īstam pēc divpadsmitiem, tad izjutu lielu apjukuma sajūtu. Pēc brokastīm un kafijas sāk palikt lēnām labāk. Pagaidām pie šī vainošu alkohola lietošanu. Man gan jāsāk mosties, jo vakarā plānots satikt M un B, kā arī no rīta vēl pienāca e-pasts, ka šodienas laikā obligāti nva jāiesūta sava darba meklētāja dienasgrāmata. Domāju, ka izdzeršu līdz galam kafiju un tad uz kādu brītiņu iešu pagulēt čokurā.

Vismaz viena arī pozitīva ziņa - APKURE IR PIESLĒGTA!!!

- iegāju dušā
- izsūcu grīdas
- nomazgāju logus
- sakārtoju nākamās nedēļas plānus
- izveidoju google doc kaut kam foršam

gribējās vienkārši pierakstīt, cik šodien labi uzvedos; pašlaik vēl cepju biezpiena plācenīšus, nedaudz vēlāk iešu socializēties

bučas!!

https://xras.ru/en/magnetic_storms.html

Šorīt modos vairākas reizes līdz ap plkst. 10:00 nolēmu celties. Uzreiz ieraudzīju, ka pienācis e-pasts par darba atteikumu un vēl pienākusi viena ļoti pozitīva ziņa, kuru gan te nedžinksošu (kā šo vārdu vispār raksta??). Krč, pagaidām viss šķiet līdzsvarā, lai gan jūtu, ka sāk jau piezagties uztraukums par darbu. Tāpēc visu laiku cenšos sev atgādināt, ka viss ir kārtībā. Īstas problēmas varētu sākties tikai ar janvāri. Nav jau arī gluži tā, ka es tikai sēdētu mājās un kaut ko gurķotos. Nezinu, varbūt vienkārši mans ķermenis sāk aklimatizēties tumsai, varbūt mitruma pelējuma sporas nolēmušas sākt augt tieši manī vai varbūt viss tiešām būs kārtībā.

Šodien horoskopu aplikācija teica, lai dodos mājās, slēdzu ārā telefonu un guļu. Pamodos un devos pastrādāt, cerēju, ka šodiena būs viena no retajām reizēm, kad būšu tur viena. Nebiju gan, bija vairāk cilvēku nekā cerēju. Man nav problēmu neiekļauties kompānijās, man patīk būt neredzamai. Man nepatīk, kad mani cenšas iekļaut un tad iestājas klusums. Aizejot iztēlojos, ka viņi atviegloti nopūtās un teica, kā var iekļaut cilvēku, kurš negrib iekļauties? Es gribētu iekļauties, bet ne jau aiz žēluma. Tad jau labāk izlikties neredzamai, aiziet vēlot labu un cerot, ka nākamreiz tomēr būšu viena. Kompānijās gandrīz vienmēr esmu visjaunākā, vai arī pārējie ir jau iepriekš pazīstami, bet es vienkārši tur esmu. Man patīk neskatīties cilvēkiem acīs, kamēr neuzticos viņiem. Man patīk mēnešiem noklausīties pirms izlemt, vai vēlos paskatīties acīs. Man nepatīk runāt, ja nav nekā vērtīga ko pateikt. Ko vispār var pateikt cilvēkiem, kurus jau kaut kas vieno? Pārāk daudz norunātu plānu manā klātbūtnē, kuros nav manis. Ko man teikt? Vienkārši biju priecīga, ka netiku uzlūgta aiz žēluma. Tā nu devos prom, domājot, ka vajadzēja doties mājās jau agrāk. Lija lietus, bet lietussarga nebija.

Izgāju cauri tunelim. Vairāki vīrieši gar sienām gulēja savās nokārtajās rokās. Muzikants vāca nost savu aprīkojumu. Tuneli piepildīja dūmakaina gaisma. Kāda seniore lūdza garāmgājējus, izstiepusi papīra glāzīti. Autobuss pie gājēju pārejas apšļakstīja puišus. Nopirku saldēto picu un čipsus. Parkā ir kāda māja, kas man atgādina pirmās mīlestības māju, lai gan nelīdzinās. Vienmēr tai uzmetot aci ceru, ka tur mīt kāds, kuru man ir jāsatiek. Iztēlojos, ka kādreiz viņu satikšu un uzzināšu, ka dzīvo netālu no manis. Mani uzlūgs ciemos, un tā būs tā māja. Tur noteikti būtu silti, man nebūtu jāiet tālu mājās. Lietū pat nepaspētu izmirkt dodoties uz mājām, bet neviens negribētu, lai dodos, tāpēc es tur paliktu ilgāk. Pārrados mājās. Dzeru tomātu sulu no kristāla glāzes. Uzzvanīju ābelei, nekas ko viņa teica mani neiepriecināja un nenomierināja. Nevajadzēja zvanīt, horoskops teica, ka jāatslēdz telefonu. Man nav jāpaļaujas uz nevienu, lai dotu man laimi. Vēdinu dzīvokli. Varbūt šodien esmu mēreni nelaimīga, varbūt apkārtējie vēlas no manis ātrāk atvadīties. Varbūt kaut kur mani gaida kāds, pie kura nevēlētos palikt es. Šausmas. Vismaz ne es viena šovakar esmu nelaimīgi neiekļauta. Man ir dota dāvana iekurināt krāsni, būs silti. Kungiem gar tuneļa sienām ir auksti. Šaubos, ka seniores glāze ir pilna. Rīt uz darbu nedošos. Pēc ārsta došos mājās. Lai Jums visiem ir jauks vakars!

Šodien bojāju visiem garastāvokli ar savu slikto garastāvokli. Esmu murgs tuvākajiem, ja todien neesmu pārspējusi pati sevi. Šodien uzvaru tikai kārtīs. Uzkrāsoju sarkanas lūpas un aizgāju nopirkt kurināmos kubiņus, sulu un kladi ar glaunu dāmu, ko man absolūti nevajag. Pārnācu mājās joprojām neapmierināta un uzvilkta, tāpēc devos pirkt ziedus, ko sen neesmu pirkusi pati sev. Ar ziedu pirkšanu vienmēr atsāku savas skaidrā būšanas. Nopirku trīs kātus ar sarkanām krizantēmām, dzeltenu ziedu, kas atgādina tropisku ezi un nelielu efeju podiņā. Līdzšinējie augi sen nav laistīti. Savukārt, ja laistu regulāri, tie mirst. Augt un ziedēt negrib jebkurā gadījumā. Jaunie puķupodi un melnzeme jau vairākus mēnešus gaida augošu mēnesi. Kad būs augošs mēness? Es nepaskatīšos. Pārnācu mājās.

Dzeru tomātu sulu no kristāla glāzes. Vēdinu dzīvokli, pirms kurināt krāsni. Iznesu kompostu. Kājās ābeles mammas adītās vilnas zeķes. Sarkani mirgodams lādējas vibrators. Nesaklātajā gultā vāļājas silikona krāns. Netālu, ozdama pēc pelējuma, žūst masa. Vēl pāris reizes uzvarēju kārtīs. Romantiski nelietderīgs vakars. Šogad jāizstādās piecās vietās. Kāpēc? Man ir bail no papīra. Nesaprotu, kā un kāpēc atrodos visur, kur atrodos. Ai, neņemiet mani vērā, pēc pāris mēnešiem tāpat viduvēji lepošos ar sevi. Man vienkārši vajag papīkstēt. Saņemšos pēdējā mirklī un nožēlošu, ka nebiju saņēmusies tagad. Tāpat beigās viss būs mistiskā kārtībā.

Šodienai pēc plāna bija jābūt busy busy busy, bet ap pusdienlaiku mana enerģija jau bija iztērējusies. Dienu sāku teātrī, kur sākās galvassāpes, lai gan nebija pat daudz cilvēku. Pēc tam uz īsu brīdi satiku I ar kuru kopā aizgājām vēlās brokastīs uz mārtiņa beķereju, kur beidzot bija mana mīļākā brokoļu bulciņa. Tad man bija plānots doties uz Valodu festivālu, bet sevī nejutu vajadzīgo enerģiju un programmā arī redzēju, ka palikusi tikai viena man interesējoša diskusija. Uz atvadām teicu, ka braukšu uz centru tikai, ja kāds man privāti uzrakstīs un uzaicinās. Ienākot mājās tieši saņēmu ziņu no K ar piedāvājumu iedzert tēju, kam attiecīgi nevarēju nemaz atteikt. Aši devos uz tramvaju un braucu uz centru. Papļāpājām kkc un mājup nolēmu iet ar kājām, bet līdz mājām nenonācu. Augstā mitruma dēļ nemaz negribu tur tik ātri doties. Vismaz uz vakaru galvassāpes mazinājušās.

Cerēju šodien pamosties agri, bet cerību nebija, jo aizmigu pirms astoņiem. Šķiet, ka nemurgoju, bet pamodos ar eksistenciālu tukšumu vēderā, kam nevaru atrast iemeslu. Brokastu vakariņās ēdīšu omleti ar spinātiem un siera grilmaizi ar ķiploku sviestu. Jāsāk atkal mēģināt ēst pilnvērtīgi. Pēc katras izlemšanas nedzert ir sajūta, it kā sāktu visu no paša sākuma. Nebeidzama vilšanās sevī. Vai tas ir tas, kā man pietrūkst, kad ilgstoši nedzeru? Apzinos, ka iepriekš noteikti bija daudz smagāk, tikai to esmu izslēgusi no atmiņas. Mēģināšu padarīt ko lietderīgu, turiet par mani īkšķus. Šovakar jādzer miega zāles cerībā, ka tomēr no rītdienas atkal būs iespēja pamēģināt būt cīrulim. Jānopērk kurināmie kubiņi, šovakar atkal iekurināšu krāsni. Varētu nopirkt arī tomātu sulu

Esmu sev apsolījis mēnesi eksplorēt ģitāru tikai pilnajā kvintu skaņojumā. Pirmke augļi- 4 minūšu imorovizācija jaunajā skaņojumā. Iespēlēts uz burvīgā Gibson Standard (ar Alnico II P90 noņēmējiem. KLAUSĪTIES ŠEIT</div>

Vakar devos dzert ar kolēģiem. Tā kā tas bija pirmais tāda veida saiets mūsu starpā, nevarēju atteikt. Pie reizes izlēmu uzdzīvot. Dzēru visus meitenīgos kokteilīšus, kurus vienmēr gribās dzert, bet nedzeru, jo nedzeru, vai pēc viena aliņa vajadzētu doties mājās vai vienkārši nav naudas. Naudas nebija arī vakar, bet mēs jau zinām, ka dzērājiem nauda atradīsies! Dzēru, dzēru, dzēru un turpināju dzert uz, nu, gandrīz tukša kuņģa. Man ļoti nepatīk ēst cilvēkos. Ja ēdīšu starp cilvēkiem, tad cilvēkam ir jābūt ļoti uzticamam, vai arī jābūt pietiekami lielai paziņu grupai, kur vieglāk būs būt neredzamai. Ar bijušo bija sekss varbūt vairākkārt, pirms ēdu viņa klātbūtnē. Ja reiz ēdīšu cilvēkos, tad ēdienam ir jābūt ļoti parocīgam, ko var ēst veikli, kam nav lielas varbūtības, ka kas kritīs, tecēs vai skanēs pārāk skaļi. Nedrīkst būt klusums, vēlams, lai kāds čāpstina. Es nevaru apēst pēdējo mutīti gandrīz nekad. Ja to cenšos darīt, tad ir regulāri jāiet spļaut ārā, jo it kā aizveras barības vads un aizliedz to kumosu norīt. Tā ir pieņemami darīt tikai mājās. Pēc gandrīz katra kumosa ir jānoslauka pirkstu galus salvetē. Dzērienus gan var dzert daudz un ilgi, nepastāv daudz risku. Arī ja notek vai izlīst, tas nav tik pazemojoši kā tad, ja notek vai nokrīt ēdiens. Tas arī pievienojās iemesliem, kāpēc agrāk katru dienu daudz dzēru un ēdu labākajā gadījumā reizi dienā.

Tā nu es dzēru vakardienu tā, it kā tas būtu pilna laika darbs. Tā vietā būtu varējusi darbā nopelnīt tikpat vai vairāk. Vai atmaksājās? Kašķējos. Runāju pārāk daudz, atklāju pārāk daudz, redzēju pārāk daudz. Ienīstu apsēsties starp cilvēkiem, ar kuriem viss it kā ir kārtībā, un tad sadzirdēt pārāk daudz. Ieraudzīt kurš kuram patīk. Saprast, ka daudzi todien nepatīk. Sadzirdēt kā cilvēki izliekas. Apklust pietiekami, lai sadzirdētu, ko citi nepasaka. Tad atkal pateikt pārāk daudz. Ieraudzīt kā citi redz mani. Izjust uz savas ādas citu jau izpaustās aizdomas, ko esmu attaisnojusi. Izlikties. Noklusēt. Tad pārāk stipri nenoklusēt un nožēlot. Uzzināt, ka kādam, kurš simpatizēja uz veselām vairākām stundām, ir otra pusīte. Nopirkt vēl vienu dzērienu. Jautāt cigaretes, kad pašai beidzas un nauda jau ir nodzerta. Daudzi atteikumi. Redzēt, cik pārāki cilvēki sajūtas. Redzēt, kā uzmanības dalījums mainās pēc personīgās izdevības. Tad kāds atkal izliekas. Tad izliekos es. Vērot kā dzīvība un cerība apslāpst citos. Just kā dzīvība un cerība apslāpst manī. Jau sen būtu jādodas mājās, bet vēl jāpagaida, varbūt kas uzlabosies. Sākt smirdēt. Tad rodas sajūta, ka acis iet konusā, tad katra uz savu pusi. Citi kļūst pārāk emocionāli. Es kļūstu pārāk emocionāla. Runāt ar cilvēkiem, kuri negrib ar tevi runāt. Iztērēt pārāk daudz naudas. Muldēt. Iedzert vēl. Saprast, ka nekas šovakar neuzlabosies, vajadzēja doties mājās jau iepriekšējā bārā.

Esmu priecīga, ka beigās vismaz atteicu doties uz klubu. Būtu nodzērusi vēl apkures naudu. Dodoties prom devos pie ābeles. Visa Rīga vakar šķita jocīga un neuzticama. Varbūt tāpēc, ka tā jutos, varbūt tāpēc, ka dzēru, bet varbūt tā vienkārši bija. Varbūt visa Rīga bija piedzērusies. Braucu pirmajā transportā, centos izturēt divdesmit pieturas neaizmiegot. Vēroju pretī sēdošo pāri, domāju, ka viņiem noteikti ir brīnišķīgi garlaicīgs vakars. Viņi aizbrauks mājās, pasēdēs katrs savā telefonā un aizmigs blakus. Viņus rīt sagaidīs brīnišķīgi ierasts rīts. Viņi sabučosies un dosies, kur dosies. Vēroju atspulgā meiteni. Man šķiet, ka viņa kaut ko domāja par mani. Drīzāk neko labu, bet šķiet, ka viņa arī saprata. Pārsēdos nākamajā transportā, ar ko nekad nebraucu. Visi tur bija jocīgi, jocīga biju arī es. Tad pie manis pienāca jauna meitene, skaista, iespējams, ka jaunāka par mani. Nezinu, ko viņa bija paņēmusi, nelikās dzērusi, drīzāk kādas dārzeņojošās ripas. Prasīja, vai nevaru uzzvanīt uz numuru, iedeva lapiņu. Nevarēju saprast, kādā valodā viņa runā, tāpēc runāju visās pēc kārtas. Joprojām nesapratu. Mēģināju zvanīt vienreiz, tad otrreiz. Bet tur tikai septiņi cipari. Pateicu, ka nepareizi uzrakstīts numurs. Viņa aizgāja. Piegāju atpakaļ pie viņas. Viņa tomēr runāja krieviski. Viņai bija lapiņas ar uzrakstītiem numuriem mazā, puscaurspīdīgā trauciņā un divi Actimel rokā. Knapi klātesoša prasīju, vai viņa dzīvo Rīgā. Knapi klātesoša viņa atbildēja, ka jā. Es teicu, lūdzu, dodies mājās. Viņa teica, ko viņa tagad, būdama pusceļā, griezīsies un pusstundu brauks atpakaļ. Es viņai teicu tici man, tā būs labāk, dodies mājās un guli. Līdzjūtīgi uzpliķēju uz pleca un tajā pašā mirklī bija jāskrien ārā.

Mani visbiežāk atrod kāds, kuram ir vajadzīga palīdzība tad, kad esmu pietiekami piedzērusies, lai nebūtu spējīga būt sakarīga palīdzība. Ceru, ka melnmatainā meitene ar septiņu ciparu numuru izguļ savas ripas vai ko pie velna viņa bija paņēmusi. Ceru, ka blondā sieviete aiz manis bija sakarīgāka palīdzība par mani. Arī pagājušogad blandījos naktī pa Rīgu, piedzērusies ar pudeli somā. Šķērsojot gājēju pāreju, zebrai pa vidu mani apstādināja sieviete raudot, kurai palīdzību atteica garāmejošais vīŗietis. Viņa man jautāja, vai varot uzzvanīt. Mirkli apspriedu, bet kā es vispār varētu atteikt? Dzirdēju, ka viņa raudādama, mierinošā manierē saka savai meitai, lai nenāk pretī, lai neuztraucās, ka mamma drīz atnāks, mamma nav tālu. Kad viņa deva telefonu atpakaļ, prasīju, kas atgadījās. Viņa teica, ka viņas draugs izmeta viņu no mašīnas. Skaista sieviete bija, kopta. Šķiet, ka botokss arī viņai bija. Pateicu, ka viņa izklausījās pēc labas mammas, piedāvāju samīļoties, bet viņa atteica. Neilgu laiku atpakaļ, "Raudosas Sieviet÷# Meita" no manām kontaktpersonām pievienojās Telegramam.

Lai gan knapi turējos nomodā, šķiet, ka no malas nenolasītos, cik biju izdzērusi un cik traki patiesībā bija. Tiklīdz iegāju pie ābeles, viss tapa skaidrs. Parasti noturu sevi līdz kam līdzīgam mājām, bet nonākot tur cita opera. Kaut ko apēdu, ierakstīju teikumu Cibā un aizmigu. Visu nakti murgoju. Vienā no murgiem pie manis pieskrēja skaista, maniakāli noskaņota meitene, smalka ar tumši sarkaniem, spīdīgiem matiem līdz pleciem. Viņa mani nogāza uz asfalta, izrāva matu un aizskrēja. Nopratu, ka viņa grasās mani nolādēt, tāpēc skrēju viņai pakaļ, nogāzu un atņēmu savu matu. Viņa histēriski smējās. Aina mainījās, un mani izsekoja vairāki, dažādu lielumu vīrieši. Kaut kur devāmies ar ābeli sabiedriskajā transportā un mani pārņēma nāvīgas bailes, jo zināju, ka viņi grib mani nogalināt. Murgā sapratu, ka neesmu nomodā. Dzirdēju, cik lēni sitas mana sirds. Bija klusi un neomulīgi, kā būt aizdomīgā tunelī, vienatnē. Daļa manis gribēja turpināt murgot, jo gribēju zināt turpinājumu, bet man bija tik ļoti bail, ka uz pāris minūtēm pamodos, lai tas beigtos. Tad atkal aizmigu. Bija nākamais murgs. Tajā paliels zīdainis gulēja uz trotuāra pie gājēju pārejas, gluži kā nesen redzētā, mirusī kaija, kas man atgādināja Svēto Cecīliju, ko redzēju pretī bērnudārzam. Zilais, mirušais un apbružātais bērniņš gulēja uz ietves un visi staigāja tam garām un pāri, nelikdamies ne zinis.

Pamodos, nomazgājos, apēdu tomātmaizītes. Nožēlodama pagājušo dienu un savu lēmumu nomocīta, devos savā dienā, jo tā solījās būt laba. Bija arī. Saule bija minimāla un bija minimāls lietus un fantastisks vēsums paģirām. Uz mirkli ievīdējās varavīksne. Devos uz pasākumu, kam pieteicos jau sen atpakaļ. Tas bija labs pasākums. Jutās kā kultūras nams, bet labāk. Norunājām, ka turpināsim kopīgi apmeklēt tamlīdzīgus pasākumus. Tā bija veselīga un vērtīga vides maiņa. Satiku sen nesatikto, mīļo draudzeni un paķiķinājāmies. Nokļuvu mājās, dzīvoklis bija visai kāŗtīgs. Pagatavoju ēdienu vairākām dienām, kas nav ieilgušā pēdējā laika pusfabrikāti. Arī ķiploku sviestu turpmākajām sviestmaizēm. Izlēmu, ka no šodienas nedzeršu kā minimums mēnesi. Māc gan šaubas, ka nedzeršu Liepājā, ko plānoju apmeklēt pēc pāris nedēļām. Ja dzeršu, tad ceru, ka ne tērējot pati savu naudu. Vēl vairāk ceru, ka vispār nedzeršu. Nevaru pārdzīvot, cik daudz iztērēju vakar. Šovakar paēdu pilnvērtīgas vakariņas pirmo reizi ilgā laikā un pirmo reizi šoruden iekurināju krāsni. Ceru šonakt nemurgot. Horoskops saka, ka šīs dienas ir labas dienas pārmaiņu ieviešanai

Mitruma nosūcējs cītīgi strādā bez apstājas jau otro dienu pēc kārtas, bet mitruma līmenis turpina saglabāties ap 80%. Mājas whatsapp čata balsojumā tika nobalsots atlikt apkures pieslēgšanu līdz nedēļas beigām. Ļoti ceru, ka nav plānots veidot tagad vēl vienu balsojumu. Un vispār šodien līdz plkst. 18:00 ir vētra. Kuram gan negribētos patverties no vētras siltās un apkurinātās telpās? Man personīgi ļooooti gribētos. Ar sildītāju tomēr nav iespējams tā iesildīt.

Brokastīs dzēru kafiju un ēdu mini cīsiņus mīklā. Tagad mēģinu izdomāt, ko lai tādu padara līdz vakaram. Mans ķermenis jūtas neizstaipīts un prāts nepamodies, tāpēc jūtos gatava tikai mierīgām aktivitātēm. Piemēram, varētu uzvārīt vēl vienu kafiju. Domāju, ka mani arī nedaudz nogurdina doma, ka nākamā diena (bez šodienas), kurā man būs 0 darīšanu ir tikai nākamsvētdien. Aizvien vairāk sāku noticēt domai, ka ziema vienkārši nekad nepienāks.

No citām ziņām - šodien saņēmu 1 e-pastu, kurā informēja, ka kandidātus izskatīs tuvāko 2 nedēļu laikā, un 1 e-pastu, kurā man darbs atteikts. Intuitīvi vēlos kādu nedēļu vēl nogaidīt pirms atkal sāku nodarboties ar CV izsūtīšanu. Man arī nākamnedēļ būs pienākusi nākamā bezdarbnieku konsultācija. No vienas puses, jūtu, ka esmu atpūtusies un domāju, ka lielāko daļu izdegšanas simptomu pilnīgi noteikti man būs izdevies apārstēt pa šiem mēnešiem, bet no otras puses - dzīve ir uzņēmusi pašlaik tādu pagriezienu, kas radījis manī skaidrību, ka vismaz tuvākajā laikā noteikti vēl nesākšu dzīvot dzīvesveidu "darbs - mājas - darbs". Un tas ir labi. Mans iekšējais pusaudzis pašlaik jūtas samīļots.

"Your work extends our idea of poetry. Do you have a personal definition of what poetry is?

If prose is a house, poetry is a man on fire running quite fast through it."

https://www.theguardian.com/books/2016/oct/30/anne-carson-do-not-believe-art-therapy-interview-float

Kaut es nekad nedzertu

"un tavās ceriņzaru delnās zilās ugunīs deg skumjas melnas" i.z.

Šodiena pagājusi ļoti relaksētā gaisotnē. Pa dienu biju “ēnot” potenciāli jauno darba vietu. Ļoti patika gan cilvēki, gan telpas, tāpēc ceru, ka mani paņems. Rezultāti nākamās nedēļas laikā. Pēc tam izgāju skaistā pastaigā un baudīju saulīti. Varēja mierīgi pat iet t-kreklā. Vakarā kopā ar L noskatījāmies ērkšķu epizodi, bet tagad atnācu apsveicināties uz pili, kurā ir arī šodien super mierīga atmosfēra. Kaut kā viss rit tik mierīgu garu uz priekšu, ka nav nemaz iespējams skumt, lai gan jūtu pakrūtē nelielu smagumu. Varbūt tas no augstā mitruma līmeņa dzīvoklī.

Izcila videoeseja par to, kā šoks liedz veidoties atmiņām, un uz tā bāzēta visa īsvideo patērēšanas kultūra. Nulle reflekcijas, maksimāla automātika.

Shaggy Haired Angel ir viens no maniem mīļākajiem pēdējā laika youtuberiem. Teiksim, šis viņas video: The Dark Philosophy of Georges Bataille. Burvīgi materiāli!