Vakar devos dzert ar kolēģiem. Tā kā tas bija pirmais tāda veida saiets mūsu starpā, nevarēju atteikt. Pie reizes izlēmu uzdzīvot. Dzēru visus meitenīgos kokteilīšus, kurus vienmēr gribās dzert, bet nedzeru, jo nedzeru, vai pēc viena aliņa vajadzētu doties mājās vai vienkārši nav naudas. Naudas nebija arī vakar, bet mēs jau zinām, ka dzērājiem nauda atradīsies! Dzēru, dzēru, dzēru un turpināju dzert uz, nu, gandrīz tukša kuņģa. Man ļoti nepatīk ēst cilvēkos. Ja ēdīšu starp cilvēkiem, tad cilvēkam ir jābūt ļoti uzticamam, vai arī jābūt pietiekami lielai paziņu grupai, kur vieglāk būs būt neredzamai. Ar bijušo bija sekss varbūt vairākkārt, pirms ēdu viņa klātbūtnē. Ja reiz ēdīšu cilvēkos, tad ēdienam ir jābūt ļoti parocīgam, ko var ēst veikli, kam nav lielas varbūtības, ka kas kritīs, tecēs vai skanēs pārāk skaļi. Nedrīkst būt klusums, vēlams, lai kāds čāpstina. Es nevaru apēst pēdējo mutīti gandrīz nekad. Ja to cenšos darīt, tad ir regulāri jāiet spļaut ārā, jo it kā aizveras barības vads un aizliedz to kumosu norīt. Tā ir pieņemami darīt tikai mājās. Pēc gandrīz katra kumosa ir jānoslauka pirkstu galus salvetē. Dzērienus gan var dzert daudz un ilgi, nepastāv daudz risku. Arī ja notek vai izlīst, tas nav tik pazemojoši kā tad, ja notek vai nokrīt ēdiens. Tas arī pievienojās iemesliem, kāpēc agrāk katru dienu daudz dzēru un ēdu labākajā gadījumā reizi dienā.

Tā nu es dzēru vakardienu tā, it kā tas būtu pilna laika darbs. Tā vietā būtu varējusi darbā nopelnīt tikpat vai vairāk. Vai atmaksājās? Kašķējos. Runāju pārāk daudz, atklāju pārāk daudz, redzēju pārāk daudz. Ienīstu apsēsties starp cilvēkiem, ar kuriem viss it kā ir kārtībā, un tad sadzirdēt pārāk daudz. Ieraudzīt kurš kuram patīk. Saprast, ka daudzi todien nepatīk. Sadzirdēt kā cilvēki izliekas. Apklust pietiekami, lai sadzirdētu, ko citi nepasaka. Tad atkal pateikt pārāk daudz. Ieraudzīt kā citi redz mani. Izjust uz savas ādas citu jau izpaustās aizdomas, ko esmu attaisnojusi. Izlikties. Noklusēt. Tad pārāk stipri nenoklusēt un nožēlot. Uzzināt, ka kādam, kurš simpatizēja uz veselām vairākām stundām, ir otra pusīte. Nopirkt vēl vienu dzērienu. Jautāt cigaretes, kad pašai beidzas un nauda jau ir nodzerta. Daudzi atteikumi. Redzēt, cik pārāki cilvēki sajūtas. Redzēt, kā uzmanības dalījums mainās pēc personīgās izdevības. Tad kāds atkal izliekas. Tad izliekos es. Vērot kā dzīvība un cerība apslāpst citos. Just kā dzīvība un cerība apslāpst manī. Jau sen būtu jādodas mājās, bet vēl jāpagaida, varbūt kas uzlabosies. Sākt smirdēt. Tad rodas sajūta, ka acis iet konusā, tad katra uz savu pusi. Citi kļūst pārāk emocionāli. Es kļūstu pārāk emocionāla. Runāt ar cilvēkiem, kuri negrib ar tevi runāt. Iztērēt pārāk daudz naudas. Muldēt. Iedzert vēl. Saprast, ka nekas šovakar neuzlabosies, vajadzēja doties mājās jau iepriekšējā bārā.

Esmu priecīga, ka beigās vismaz atteicu doties uz klubu. Būtu nodzērusi vēl apkures naudu. Dodoties prom devos pie ābeles. Visa Rīga vakar šķita jocīga un neuzticama. Varbūt tāpēc, ka tā jutos, varbūt tāpēc, ka dzēru, bet varbūt tā vienkārši bija. Varbūt visa Rīga bija piedzērusies. Braucu pirmajā transportā, centos izturēt divdesmit pieturas neaizmiegot. Vēroju pretī sēdošo pāri, domāju, ka viņiem noteikti ir brīnišķīgi garlaicīgs vakars. Viņi aizbrauks mājās, pasēdēs katrs savā telefonā un aizmigs blakus. Viņus rīt sagaidīs brīnišķīgi ierasts rīts. Viņi sabučosies un dosies, kur dosies. Vēroju atspulgā meiteni. Man šķiet, ka viņa kaut ko domāja par mani. Drīzāk neko labu, bet šķiet, ka viņa arī saprata. Pārsēdos nākamajā transportā, ar ko nekad nebraucu. Visi tur bija jocīgi, jocīga biju arī es. Tad pie manis pienāca jauna meitene, skaista, iespējams, ka jaunāka par mani. Nezinu, ko viņa bija paņēmusi, nelikās dzērusi, drīzāk kādas dārzeņojošās ripas. Prasīja, vai nevaru uzzvanīt uz numuru, iedeva lapiņu. Nevarēju saprast, kādā valodā viņa runā, tāpēc runāju visās pēc kārtas. Joprojām nesapratu. Mēģināju zvanīt vienreiz, tad otrreiz. Bet tur tikai septiņi cipari. Pateicu, ka nepareizi uzrakstīts numurs. Viņa aizgāja. Piegāju atpakaļ pie viņas. Viņa tomēr runāja krieviski. Viņai bija lapiņas ar uzrakstītiem numuriem mazā, puscaurspīdīgā trauciņā un divi Actimel rokā. Knapi klātesoša prasīju, vai viņa dzīvo Rīgā. Knapi klātesoša viņa atbildēja, ka jā. Es teicu, lūdzu, dodies mājās. Viņa teica, ko viņa tagad, būdama pusceļā, griezīsies un pusstundu brauks atpakaļ. Es viņai teicu tici man, tā būs labāk, dodies mājās un guli. Līdzjūtīgi uzpliķēju uz pleca un tajā pašā mirklī bija jāskrien ārā.

Mani visbiežāk atrod kāds, kuram ir vajadzīga palīdzība tad, kad esmu pietiekami piedzērusies, lai nebūtu spējīga būt sakarīga palīdzība. Ceru, ka melnmatainā meitene ar septiņu ciparu numuru izguļ savas ripas vai ko pie velna viņa bija paņēmusi. Ceru, ka blondā sieviete aiz manis bija sakarīgāka palīdzība par mani. Arī pagājušogad blandījos naktī pa Rīgu, piedzērusies ar pudeli somā. Šķērsojot gājēju pāreju, zebrai pa vidu mani apstādināja sieviete raudot, kurai palīdzību atteica garāmejošais vīŗietis. Viņa man jautāja, vai varot uzzvanīt. Mirkli apspriedu, bet kā es vispār varētu atteikt? Dzirdēju, ka viņa raudādama, mierinošā manierē saka savai meitai, lai nenāk pretī, lai neuztraucās, ka mamma drīz atnāks, mamma nav tālu. Kad viņa deva telefonu atpakaļ, prasīju, kas atgadījās. Viņa teica, ka viņas draugs izmeta viņu no mašīnas. Skaista sieviete bija, kopta. Šķiet, ka botokss arī viņai bija. Pateicu, ka viņa izklausījās pēc labas mammas, piedāvāju samīļoties, bet viņa atteica. Neilgu laiku atpakaļ, "Raudosas Sieviet÷# Meita" no manām kontaktpersonām pievienojās Telegramam.

Lai gan knapi turējos nomodā, šķiet, ka no malas nenolasītos, cik biju izdzērusi un cik traki patiesībā bija. Tiklīdz iegāju pie ābeles, viss tapa skaidrs. Parasti noturu sevi līdz kam līdzīgam mājām, bet nonākot tur cita opera. Kaut ko apēdu, ierakstīju teikumu Cibā un aizmigu. Visu nakti murgoju. Vienā no murgiem pie manis pieskrēja skaista, maniakāli noskaņota meitene, smalka ar tumši sarkaniem, spīdīgiem matiem līdz pleciem. Viņa mani nogāza uz asfalta, izrāva matu un aizskrēja. Nopratu, ka viņa grasās mani nolādēt, tāpēc skrēju viņai pakaļ, nogāzu un atņēmu savu matu. Viņa histēriski smējās. Aina mainījās, un mani izsekoja vairāki, dažādu lielumu vīrieši. Kaut kur devāmies ar ābeli sabiedriskajā transportā un mani pārņēma nāvīgas bailes, jo zināju, ka viņi grib mani nogalināt. Murgā sapratu, ka neesmu nomodā. Dzirdēju, cik lēni sitas mana sirds. Bija klusi un neomulīgi, kā būt aizdomīgā tunelī, vienatnē. Daļa manis gribēja turpināt murgot, jo gribēju zināt turpinājumu, bet man bija tik ļoti bail, ka uz pāris minūtēm pamodos, lai tas beigtos. Tad atkal aizmigu. Bija nākamais murgs. Tajā paliels zīdainis gulēja uz trotuāra pie gājēju pārejas, gluži kā nesen redzētā, mirusī kaija, kas man atgādināja Svēto Cecīliju, ko redzēju pretī bērnudārzam. Zilais, mirušais un apbružātais bērniņš gulēja uz ietves un visi staigāja tam garām un pāri, nelikdamies ne zinis.

Pamodos, nomazgājos, apēdu tomātmaizītes. Nožēlodama pagājušo dienu un savu lēmumu nomocīta, devos savā dienā, jo tā solījās būt laba. Bija arī. Saule bija minimāla un bija minimāls lietus un fantastisks vēsums paģirām. Uz mirkli ievīdējās varavīksne. Devos uz pasākumu, kam pieteicos jau sen atpakaļ. Tas bija labs pasākums. Jutās kā kultūras nams, bet labāk. Norunājām, ka turpināsim kopīgi apmeklēt tamlīdzīgus pasākumus. Tā bija veselīga un vērtīga vides maiņa. Satiku sen nesatikto, mīļo draudzeni un paķiķinājāmies. Nokļuvu mājās, dzīvoklis bija visai kāŗtīgs. Pagatavoju ēdienu vairākām dienām, kas nav ieilgušā pēdējā laika pusfabrikāti. Arī ķiploku sviestu turpmākajām sviestmaizēm. Izlēmu, ka no šodienas nedzeršu kā minimums mēnesi. Māc gan šaubas, ka nedzeršu Liepājā, ko plānoju apmeklēt pēc pāris nedēļām. Ja dzeršu, tad ceru, ka ne tērējot pati savu naudu. Vēl vairāk ceru, ka vispār nedzeršu. Nevaru pārdzīvot, cik daudz iztērēju vakar. Šovakar paēdu pilnvērtīgas vakariņas pirmo reizi ilgā laikā un pirmo reizi šoruden iekurināju krāsni. Ceru šonakt nemurgot. Horoskops saka, ka šīs dienas ir labas dienas pārmaiņu ieviešanai