nelabrit
Recent Entries Archive Friends User Info

• jauki septembrī
• 9/10/18 01:43 am
• Visa mana istaba drīz būs noklāta kaltētos ziedos. Man ir gan rožu galviņas, gan lauvmutītes, asteres, vārpas un jāņuzāles. Ir arī ziedi, kuriem es nezinu nosaukumus, bet tas pat nav svarīgi. No viesistabas pārbīdīju vienu dīvāna daļu, kas te bija, kad šeit ievācāmies. Man patīk tur iesēsties, paņemt rokās kādu grāmatu, bet, protams, ne vienmēr sanāk tikt līdz lasīšanai, jo pārāk daudz es pētu savus kaltētos ziedus. Bez tiem man ir arī dzīvi augi – paparde, naudas kociņš, palma, rozītes un mazas baltas puķītes podiņā. Kaut kur paslēpies ir arī mans nu jau nomirušais kadiķītis. Man patīk mani ziedi, bet tā es nekad nevarēšu sākt lasīt. Un jālasa man taču ir tik daudz. Gan dzeja, gan proza, gan priekš unīša Teaitēts, Poppers un Fuko. Tomēr neko no tā visa nespēju sākt, jo pārāk daudz uz ko jāskatās tāpat. Varbūt, kad pieradīšu būs vieglāk, pagaidām drošāk ir braukt uz bibliotēku, bet to tad, kad man salāpīs ritenim priekšējo riepu.
• 0 commentsLeave a comment

• auksti augustā
• 8/31/18 07:28 pm
• man atkal ir tas satraukums sirdī, nu tas pats ar kuru tu veikalā uz vietas apēd kādu sveramo rozīni šokolādē vai ķirsi, tas pats ar kuru špiko sākumskolas eksāmenā un prasi nopirkt cīgas kādam pirms pašam 18. un tas satraukums rodas no tā, ka dari kaut ko nepareizi. bet nedaudz trakāk - izbaudi šo neģēlību, kā kārtīgu iedzeršanu pirms darba nākamajā dienā. zini, ka būs grūti, bet tieši tagad ir vienalga, jo, ja izturēji visas pārējās blēņu sekas; izturēsi arī šo, lai cik traka tā būtu.
• 0 commentsLeave a comment

• auksti augustā
• 8/27/18 05:34 pm
• mēs savas dienas vasarā pavadījām laiski. braucām atpūsties ārpus rīgas, peldējāmies gaujā, klausījāmies dzīvo mūziku, dzīvojām teltīs, bet vienalga sevi uzskatījām par pilsētas bērniem. un mēs patiešām savās brīvdienās bijām tikai bērni, kas pirka tuvējā mego ādažu čipsus, ēda kūkas un dzēra coca-colu. citreiz mēs nokāpām lejā iedzert kaut kur kādu sidru vai alu, bet tas vienmēr šķita tā nedaudz nogurdinoši, nedaudz uzspīlēti. mēs mēdzām mosties tikai piecos vakarā vai deviņos no rīta. darbs bija tikpat tāls cik studijas, grāmatas un skicēšana. nebija mums vairs talantu. nebija neviens, kas vēlējās, lai tos izkopjam, kā tikai mēs paši.
  
  mūsu lielākie prieki bija dzīvoklī nopirkt jaunus šķīvjus, korķviļķi un puķes virtuves galdam pie kura neēdām, bet aktīvi smēķējām cigareti pēc cigaretes. un bija tik karsti un silti, ka mēs neilgojāmies pēc dienvideiropas, mēs priecājāmies par iespēju aizņemties mašīnu, lai tiktu uz cēsīm un neiebildām pret autobusu uz ratniekiem.
  
  jāņos es uz pannas cepu šašļiku. šodien es meklēšu podiņus savām sešām istabas puķēm un gatavošu maltās gaļas mērci. nākamnedēļ sāksies studijas un tad es atkal tēlošu pieaugušo. no rītiem dzeršu apelsīnu sulu un pēcpusdienās mazgāšu grīdas. dzīve nekad nav bijusi tik patīkami mierīga, kā tagad.
• 0 commentsLeave a comment

• auksti augustā
• 8/24/18 07:13 pm
• kaut kas uz brīdi notika. varbūt es kļuvu par kārtīgu proletārieti, kuram nav vajadzīgs nekāds intelekts, jo es taču nedomāju kāpēc? es vispār nezinu, ko es daru, jo nezinu kāpēc tas būtu jādara. un tā kļūstot par strādnieci attapos aizmāršībā, ka man taču patīk lasīt grāmatas un rīgas laiku, ka agrāk naktī skatījos doķenes par cietumiem un gulēju tikai 4 stundas diennaktī, un vispār man taču tik ļoti patika rakstīt. man taču bija tā sava pasaulīte. kur viņa pazuda?
  
  jo es vairs neesmu rīgā pa kuru agrāk pastaigājās čaks. mani vairs nesilda saule. austiņas mūzikai saplīsa jau pirms vairākām nedēļām. man patstāvīgi ir nogurušas acis un sāp galva; pats ķermenis ir slābans. tie laikam ir simptomi nelaimīgai dzīvei. man laikam vajadzētu aiziet līdz grāmatplauktam, bet nav spēka piecelties. pēc nedēļas atsākas studijas. cerams, ka tās mani izglābs.
• 0 commentsLeave a comment

• silti jūlijā
• 7/9/18 06:01 pm
• vakar es braucu no rīgas uz dzintariem un atpakaļ ar riteni. pa vidu man bija darbs, kurš mēģināja sabojāt labo garastāvokli, bet neveiksmīgi. es tagad uzskaitīšu, ko ieraudzīju pa ceļam:
  1) zied priedes,
  2) mežā ir mellenes,
  3) turpceļā kalnā ir jāminās 4 reizes, atpakaļ tikai 2,
  4) vakara saules ir visskaistākās,
  5) sienāži vēl eksistē,
  6) imantas daudzstāvenes rada kontrastu starp pilsētu un dabu ļoti skaļi,
  7) nevajag baidīties no kilometru skaita, tas ir bullshits,
  8) visi pārējie novērojumi paliks tikai pie manis.
• 0 commentsLeave a comment

• lietaini jūlijā
• 7/3/18 09:18 pm
• man beidzot bija dota tā iespēja atpūsties un zināt ko es sapratu? tas ir ļoti garlaicīgi. nu... nu pilnīgi nogurdinoši garlaicīgi.
• 0 commentsLeave a comment

• silti jūnijā
• 6/25/18 10:13 pm
• šodien sazvanījos ar savu mammu pēc ilgiem laikiem un sūdzējos viņai par savu cīņu ar vienu referātu, kuram jau esmu nokavējusi iesniegšanas termiņu par vienu nedēļu. viņa man atgādināja šos brīnišķīgos pērkona dziesmas vārdus: pie baltas lapas apsēžos, kā pie baltas domas kapa.
• 0 commentsLeave a comment

• silti jūnijā
• 6/23/18 03:32 am
• mēs bijām tik ļoti pārņemtas ar individuālisma ideju, ka negājām vairs uz meiteņu tualeti kopā
• 0 commentsLeave a comment

• silti jūnijā
• 6/20/18 11:39 pm
• liekas tik savādi apvainoties uz sevi par to, ka atpūties, par to, ka izgulies, par to, ka noguli eksāmenu, par to, ka referātu vietā liec mēbeles un jāņos no darba nespēj sarunāt brīvdienu. tik savādi ir apvainoties uz sevi, jo nav jau neviens kam par sevi pasūdzēties tālāk.
• 0 commentsLeave a comment

• silti jūnijā
• 6/12/18 11:57 pm
• ir sesija. apkārt redzi tikai sev līdzīgos - zombijveidīgos studentus, kuri apātiski staigā apkārt ar aizpampušām acīm. viņi neguļ, viņi nemaz nevar atļauties gulēt; katra liekā minūte miega tiek pavadīta ar milzīgu vainas sajūtu. to acu zīlītes ir platas, kā pierādījums, ka bez miega var izturēt ilgi. pašas acis sūŗst. vistrakāk ir būt kopā ar filozofijas studentiem, jo tad pa vidu pīppauzē vēl sanāk pārcilāt jautājumus par esību, cēloņsakarībām, loģiskām kārtulām un zīmēm, kas ik dienā netraucētu, bet ne tad, kad esi gatavs atdot vistu tam kaimiņam, kam esi parādā, un saņemt savu nāves sodu.
• 0 commentsLeave a comment

• auksti jūnijā
• 6/5/18 08:14 am
• naktī pūta stiprs vējš. mēs aizslēpāmies aiz universitātes miskastēm, kur viena tieši vakar no kāda benčika bija nodegusi. viņa man teica: "zini, kā pasakā koki ienāk pilsētā, tā man šķiet, ka vējš ienāk pilsētā". un tas uz brīdi lika aizmirst, cik patiesībā bija auksti. un, kad septiņos no rīta braucām ar riteņiem pāri akmens tiltam, varēja sadzirdēt, kā vējš svilpo caur akmens tilta margām un apakšu, kā ar tādām neveiklām stabuļu skaņām, kā ar tādiem jūrā kritušo saucieniem. un uz īsu brīdi likās, ka tagad, un tikai tagad varbūt, vējš arī sarunājas ar pilsētu. ne tikai ar mums.
  
  es atkal biju tā mazā meitene liepājā, ko vecvecāki ir vakarā atveduši iztrakoties lielajos viļņos. ejot mājās dvielītī, salst; un var just, kā stiprais vējš nožāvē miesu. es atkal biju tā meitene liepājā, kas agrā jāņu rītā dodas mājās. un atkal pūš auksts vējš, jo jāņos gandrīz vienmēr līst un ir auksti un tā brīžiem liekas, kā viss neparocīgākā nakts, kurā visu nakti pavadīt pie ugunskura. un katrs rīts ir vējains un auksts. es atkal biju tā meitene liepājā ar izpūrušiem matiem un zilām nosalušām lūpām.
  
  rīgā tāda vēja, kas mormoņu baznīcām lauž kokus pagalmā, nav vēl bijis. tas ciemojas un sarunājas. to var iet paklausīties uz tiltiem.
• 1 commentLeave a comment

• silti maijā
• 6/1/18 11:23 pm
• es jūtos ļoti, ļoti viena. man apkārt ir cilvēki. es dzīvoju centrā. zem mana istabas loga vienmēr notiek kāda saruna. gluži tāpat kā aiz sienas. bet tas netraucē man justies tā it kā es būtu miljoniem kilometriem tālu. un priekšā ir tik garš ceļš. tik, tik ļoti garš, ka no domas vien jau iesāpas kājas un parādās tulznas. tik smaga nopūta ļauj man kaut uz mirkli sajusties labāk. tikai smago nopūtu es dzirdu.
• 0 commentsLeave a comment

• silti maijā
• 5/31/18 11:44 am
• Es vakar biju mazā istabiņā, kas bija ļoti noputējusi. Bet ne tā, kā to dara vecums, sekcijas skapjos saliktās glāzes vai mājas, kurās tiek turēti kaltēti ziedi un nenogalināti zirnekļi. Tie bija putekļi, kuri sakrājas no slinkuma, nevīžības. Tie bija vieni no tiem vīrišķīgajiem putekļiem, kas kopā sajaukušies ar mazām brikešu skaidām, tukšām alus kastēm un neizmazgātām glāzēm. Un, dīvainā kārtā, tas pat netraucēja tik ļoti, lai gan iekšēji sajutos lieka. Visu laiku domāju par savu dzīvokli centrā, kurā tieši pirms atbraukšanas pie sienas biju piespraudusi sešdesmito gadu pastkartītes ar latviešu rakstniekiem un draugu atdāvinātās mākslas skolās radītās skices. Es atcerējos par grāmatplauktu, kurā iesākta lasīt stāv Nīče, Elsbergs un Tūve Jansone. Šeit apkārt visur mētājās vecas neinteresantas grāmatas, kuras nav mainījušas savu vietu jau ļoti, ļoti sen, tāpēc tajās putekļi bija sakrājušies pat starp, iespējams, nekad neatvērtajām lapaspusēm. Istabas vidū atradās mazs salūzis dīvāniņš. Tik skumjš, ka iespējams to saukt tikai deminutīvā. Tam blakus atradās pilnīgs pretstats – smags, veclaicīgs, koka skapis, uz skapjaugšas samesti daudzi dažādi papīri. Un labi, ka visām sienām priekšā bija daudz smagu mēbeļu, jo tapetes bija jau tik ļoti sadzeltējušas, ka līmējās nost no sienas atklājot koši rozā krāsu, kas visticamāk ir bijusi vienīgā pieejamā grunts tajā laikā, kad tās līmētas. Vislielāko drošību manī raisīja logs. Bez nekādiem aizkariem, plaši atvērts vaļā – un pa to ārā nepieklājīgs Rīgas mikrorajona klusums. Tik kluss, ka tuvākais troksnis būs pirmais rīta tramvajs, kas slinki pabrauc garām kādus divus kvartālus tālāk.
• 0 commentsLeave a comment

• karsti maijā
• 5/28/18 04:59 pm
• šķiet, ka visa mana pasaule ir apvainojusies, bet visu pārējo pasaules priecīga skraida pa magoņu pļavu. un savā starpā mēs nesaskaramies. un apkārt ir burbulis. liels necaurspīdīgs burbulis, kurš smacē un smacē, un smacē. liekas, ka arī nedaudz saraujas. ar laiku, un es būšu saspiesta. mana pasaule paliks viena. un nomirs no vientulības.
• 0 commentsLeave a comment

• silti maijā
• 5/28/18 01:22 am
• mēs mēģinām noslēpties. no kā? no sevis.
• 0 commentsLeave a comment