nelabrit
nelabrit
- silti maijā
- 5/22/18 11:48 am
- es biju aizmirsusi, cik ļoti reti guļ rīgas centrs. es biju aizmirsusi, ka ziedoņdārzā visu nakti kāds spēlē basketbolu un rotaļlaukumā pīpē zāli, ka diennakts veikalos tur vienmēr ir garas rindas, ka draugi bieži iet pastaigāties tieši naktī, ka jaunieši sporto, ka suņi ir jāved pastaigās un tuvumā ir tikai viens parks, ka lielai daļai cilvēku darbs beidzas pēc pusnakts un viņi kūtri dodas mājās, ka katrai mājai vienmēr būs kāds logs, kurā spīd gaisma un veikali neizslēdz gaismu savās izkārtnēs pēc aizslēgšanas. es aizmirsu, cik viegli paliek kājas ar putekļiem noklātas, mašīnu troksni un strīdus. es biju aizmirsusi, cik reti guļ rīgas centrs. es biju aizmirsusi, cik ļoti man tas pietrūka, lai gan paskatoties šiem centra iedzīvotājiem acīs, kuriem piederu tagad arī es, viņi redz, ka nepiederu viņiem, ka kāda mana liela daļa vēl atrodas otrpus daugavai.
-
0 commentsLeave a comment
- karsti maijā
- 5/16/18 10:18 pm
- es cīnos ar balto lapu. tā par katru cenu cenšas mani nogalināt. šī rotaļa patiesi jau ir kļuvusi dzīvībai bīstama. un dažkārt es pat nesaprotu, vai tā tiešām ir tikai baltā lapa man priekšā, kas cenšas man ieriebt. tai pat laikā - varbūt tā maskējas? maskējas aiz lekcijām, kurās pēkšņi dažādos priekšmetos paralēli tiek runāts par determinismu, maskējas aiz laikapstākļiem, kurus taču nevar ietekmēt, maskējas aiz nepareizi sazīmētiem eilera apļiem un simulācijām, kas apzinātas vairs tādas nav. šī baltā lapa māk slēpties. un māk slēpties labi, taču pēdējā laikā tā paliek jau aizmāršīgāka. tā, piemēram, šodien uz krišbarona ielas es ar vienu mazmazītiņu acs kaktiņu redzēju kā tā man piezogas no mugurpuses. tās notreknotie stūrīši-pirkstiņi atāķēja zupas spainīša rokturīti. un bam. spainītis nokrita uz zemes un tramvaja pieturā parādās koši rozā peļķe. pats plastmasas spainītis arī iešķīda, tāpēc tur vairs nebija, ko glābt. peļķe palika aizvien lielāka un lielāka, un rozā krāsa aizvien blāvāka un blāvāka. it kā mēģināju pa pēdējām desmit minūtēm paspēt nopirkt vēl vienu zupas spainīti, bet veikals jau bija ciet. tā šī nepatīkamā baltā lapa sāka mani ievainot ne tikai garīgi, bet nu jau arī fiziski. un tas šķiet pat kaut kā vēl dziļi personīgāk aizvainojoši. it īpaši tāpēc, ka baltā lapa un es punktu ziņā esam viens tūkstotis pret nulli.
-
0 commentsLeave a comment
- silti maijā
- 5/12/18 02:44 pm
- pēdējā laikā bieži sanāk būt ciemos pie cilvēkiem, kuriem ir balkoni un tad es jūtos kā tādā lētā kūrortā pie melnās jūras pagājušā gadsimta nogalē. mums nav daudz naudas, tāpēc dzīvoklīti esam paņēmuši bloku māju rajonā uz kādu mēnesi. līdz jūrai ir trīsdesmit līdz četrdesmit minūšu gājiens ar kājām, bet tas liekas tik tuvu, jo paši dzīvojam kaut kur kontinenta vidienē. zem loga pagalma ēnā vecās tantes, kas atbraukušas šeit nomirt, pārrunā mazbērnu un bērnu dzīves gaitas. ir sutīgs siltums, bet vakarā piederas uzvilkt jaciņu. mēs neskaitām ne cik ilgi te esam, ne cik ilgs laiks palicis. kalendārā pie sienas ir apvilkts prom braukšanas datums, bet tik pat labi to sanāktu arī nokavēt. jo laiks šeit vairs neeksistē, kā arī nekad nav eksistējis, jo kaut kur tālumā šalc melnā jūra un uz piecstāveņu jumtiem ķērc kaijas. katru dienu ir svētki un katru dienu ir labs garstāvokis, un katru dienu mēs smejamies un cenšamies neatcerēties mājas.
-
0 commentsLeave a comment
- silti maijā
- 5/9/18 12:43 pm
- pārmaiņas ir tik jauka lieta. es nespēju saprast cilvēkus, kas no tām baidās. un baidās pat ja tās nenotiek ar viņiem. manuprāt, daudz bailīgākas ir pašas imitētās bailes, nevis pārmaiņas.
-
0 commentsLeave a comment
- silti maijā
- 5/6/18 05:44 am
- ir tik savādi, kad lietas beidzas pirms pa īstam ir sākušās. tā šķiet, kā nodevība, tiesa, galvenokārt pret sevi par pārāk mazu centību. tai pat laikā - un kāpēc censties? jo tā taču pazustu viss pasaules plašums un visas tās jaunībai "atvērtās" durvis. nez kāpēc man ir grūtības gan ar atvēršanu, gan to atrašanu. ak, nē. un ko tagad?
vienmēr atsaucu savas vakarskolas direktora žetonvakara, izlaiduma, dabaszinību stundu runu: jums visas durvis būs dzīvē aizslēgtas un atslēga būs pazudusi, jums nāksiet rāpties iekšā pa logiem, bet arī tie būs aiztaisīti ar slēģiem un atslēgām, un tad jūs sāksiet meklēt citus veidus, kā ierāpties iekšā, bet arī tad neviens jūs negaidīs. karoč tā bija tik ļoti anti-tipiska ģimnāzijām, kur izlaidumos runā par visām plašajām iespējām, visām "atvērtajām durvīm", ka šī īpaši silda manu sirdi. turklāt tā nemāna. visas durvis ir ciet. un visas durvis šobrīd man ir arī noslēpušās. un es plānoju pati aiztaisīt vienas no retajām, kuras man ir atvērtas. taču tas nekas. vēl jau ēkai ir skurstenis.
-
0 commentsLeave a comment
- tie "mēs" un tie "viņi"
- 5/5/18 02:53 am
- Mēs skrienam tā, ka aizelšas elpa. Mērķis ir izmukt no draudošajām briesmām, tāpēc konkrētas finiša līnijas nav. Par spīti slapjajām mugurām gaisā jūtams rudens; un ar katru elpas vilcienu plaušās ielaužas aukstums. Tas nestindzina, nesāpina. Tikai atmodina un liek katru nākamo soli spert vēl ātrāk.
Mēs skrienam caur kūlas lauku. Gar rokām skrāpējas smilgas, botas pilnas ar smiltīm un dubļiem, jakas pazuda jau kaut kur pilsētā. Taciņa mūs aizvedīs līdz jūrai. Tomēr diez vai tā horizonta mala mūs izglābs. Varbūt vienīgi cerība par to. Jo krastā nebūs nekādas laivas. To zini gan tu, gan es. Bet mēs neapstājamies. Tālumā, kas drīz jau būs tuvums, dzird kliedzienus: tūlīt tiks noķerti! Es vairs neatceros, ko tik ļaunu izdarījām. Varbūt tā bija mūsu vieglprātība, kas viņiem nepatika, varbūt ziņkārība, jaunības trakukums vai nogurums? Es tikai pamanu, kā tavās zilajās acīs parādās aizvien lielāks satraukums. Nesatraucies, jo tie “viņi” ir tie, kuri neskatās uz zvaigznēm dzestrās vasaras naktīs, tie, kuri pie agras rīta kafijas neaizsmēķē cigareti, bet piekož treknu desmaizi, tie, kuri liek pirmklasniekiem tramvajā stāvēt kājās, tie, kuri nepieņem savus bērnus, tie, kuri neklausās mūziku, tie, kuri strādā tikai naudai tik ilgi, ka aizmirsuši, ka pasaulē pastāv arī saule un mēness. Un mēs tiem “viņiem” nepatīkam.
Gandrīz vai noripojot lejā pa kāpu jāapstājas. Priekšā ir palikusi tikai jūra. Šī dabas veidotā un cilvēka mākslīgi glorificētā robeža. Šodien tik ļoti mierīga, ka ūdens šķiet būs tik cieta masa, ka pa to varētu turpināt skriet. Mēs saskatamies. Tālumā vēl joprojām dzird saucienus, bet mukt jau vairs īsti nav kur. Šeit nav arī meža. Tikai brūna izdegusi pļava un pludmale. Es redzu, kā pār tavu noputējušo seju noslīd asara. Tā atstāj tīru sliedīti. Tādu, kā spraudziņu, caur kuru ielūkojoties var redzēt tevi atpakaļ bērnībā. Tu atkal esi tā mazā meitene, kas nebija naiva, bet gan nezinoša. Tu prati uzdot īstos jautājumus, bet ne vienmēr saņēmi pareizo atbildi. Tu aizslēdz to ciet ar savu plaukstu un izskaties vairāk kā bērns kurš būtu nobrāzis celi rāpjoties kokā, nevis pēc cilvēka, kurš ilgojas pēc citas pasaules; pēc pasaules bez “viņiem”.
Pie ūdens apstājas mūsu ceļš. Varētu lūgt dievu, bet tas šķiet parāk banāli un stulbi. Mēs tikai skatāmies uz to horizonta malu. Par to, kā varbūt tūlīt sanāks uzzināt, kas aiz tās atrodas. Vai tiešām tā laime, ko meklē tik daudzi pasaku varoņi, vai Poseidona varenā pils?
Krastā ierodas vēl citi tādi, kā “mēs”. Tik pat apjukuši, tikpat neskaidri, tikpat nobijušies un drosmīgi, un noelsušies. “Mēs” neapzināti nokļūstam vienā un tajā pašā vietā, cenšoties tikt pāri vienai un tai pašai neuzvaramajai robežai.
Atliek tikai smieties un spēlēties ar smiltīm. Skatīties, kā tās izplūst no rokas delnas un nekad vairs neatgriežas pie tevis. Ūdens ir par aukstu, lai tajā mērcētu kājas. Tālumā, kas šķiet tūlīt jau esams tuvums, dzirdami saucieni: tūlīt tiks noķerti! Tie ir “viņi”, kuri baidās, un “mēs”, kuriem pieder to bailes patiesībā.
-
0 commentsLeave a comment
- sapnis
- 5/3/18 12:40 pm
- es šonakt redzēju atkal traku sapni, kuram atkal ir kaut kādas baigās zīmes.
atrados savā viesnīcas darbā kopā ar priekšnieci. bet pati viesnīca izskatījās, kā goldens un krāsas bija tumšas un telpas tādas nolietojušās un ne tik smalkas kā īstajā dzīvē. datorsistēmā uzrādījās brīvi numuriņi gan šai naktij, gan rītdienai, kad viesnīcā ieradās čigāniete. viņa nolika savas mantas uz dīvāna un jautāja par iespēju paņemt istabiņu. mana priekšniece uzreiz viņai atteica. tad viņa jautāja par rītdienu un atkal atteikums. čigāniete mums neticēja, tāpēc mēģināja doties aiz letes, lai ieskatītos datorā, kur atkal priekšā stāvēju es. viņa mani sagrābj un saka: tu man iedosi numuriņu., bet es tikai domāju: nekad neskaties čigānam acīs. taču šeit nebija izejas un acīs bija jāieskatās, lai pateiktu, ka nekā tomēr nebūs. turklāt nav jau tā, ka nekad nebūtu iepriekš runājusi ar nevienu čigānu. taču šī bija mana lielākā kļūda. tiklīdz ieskatījos viņai acīs mēs sākām griezties uz riņķi. viņai bija gari nagi un es jutu, kā tie mugurpusē griežas manā ādā caur žaketi, un viņas acis bija ļoti tumšas. viņa smējās rādot savus brūnos mazos zobus. viens no tiem bija zelta. vēl joprojām spilgti atceros viņas seju.
nākamajā brīdī pamodos uz zemes pie letes. priekšējās durvis bija aizslēgtas. par apsardzes pogu zem galda iedomājos tikai, kad tur vairs neatrados, jo es skrēju uz virtuvi, zinot, ka tur būs vēl viena izeja. gaitenis uz turieni bija ļoti tumšs. pa ceļam redzēju divus kailus vīriešus intīmā brīdī, pie virtuves durvīm atradās piesmēķēta tumša bāra telpa, kuras dīvānā apskāvušies (apģērbti) gulēja divi vīrieši un skatījās uz striptīzdejotāju. man gar kājām paskrēja garām balts kaķēns, miskastnieks ar vienu sabojātu actiņu. daudz par to nedomāju, centos ātrāk tikt prom, bet man jau pakaļ skrēja tā pati čigāniete. ātrāk muku virtuvē ar domu, ka tām durvīm taču ir krampītis. bet tas bija kaut kur pazudis. turēju durvis ciet ar rokām. viņa, protams, mēģināja lauzties iekšā. un ik pa brīdim durvis pavērās ar mazu spraudziņu. es lūdzu, lai ļauj man iet, lai ņem visu, ko grib, bet viņa atbildēja, ka tas esot personīgi un sāka skandēt čigānu dziesmas. tomēr beigās viņa likās mierā. skrēju līdz virtuves durvīm, kur blakus būtu jābūt atslēdziņai, lai atslēgtu durvis. taču atslēdziņas tur vairs nebija un es pamodos.
šorīt šo visu stāstīju savai kursabiedrenei un viņa sāka skatīties sapņu tulku. balts kaķis apzīmē nelaimi, čigāni apzīmē liekulīgus draugus, sekss starp vīriešiem nozīmē nepatikšanas. tagad domāju: labāk nebūtu zinājusi šos tulkojumus.
-
0 commentsLeave a comment
- silti aprīlī
- 4/25/18 01:28 pm
- es sēžu lekcijā un pasniedzēja jautā: kā mēs varam sajust dievu? jo neviens taču ar nevienu maņu to nevar sajust. un ziniet bija tāds anselms, kurš teica: es ticu, tātad zinu. un tagad iedomājieties, cik viegli būtu dzīvē uz visām apkārtējo šaubām atbildēt: bet es ticu.
tagad pēkšņi ticības vārds liekas stiprāks. varbūt biežāk ik dienā jāsaka, ka es ticu? jo es taču ticu tam, ko es zinu un es ticu tam, ka citi zina labāk, un es ticu gan tam, ko es redzu, gan tam, ko ar savu aci neredzu. un vispār ticība šķiet daudz spēcīgāka, ja mēs tur neiesaistām nekādus dievus un svētbildes. turklāt kalpot var nesot tam līdzi pazemojumu un kalpot var ar godu. der atcerēties, ka kalpot ticībai var visādi. tāpat, kā ticēt.
-
0 commentsLeave a comment
- silti aprīlī
- 4/25/18 10:36 am
- šodien ir pazudis pavasaris pavisam oficiāli. sajūtas, kā pēc atvasaras būtu parādījies rudens. un tagad man ir žēl, ka vairāk neizbaudīju siltās dienas, jo tagad, kad man it kā beidzot "ir laiks" ir atnācis drēgns rudens. žēl, bet es melotu, ja teiktu, ka man ir nožēla.
-
1 commentLeave a comment
- silti aprīlī
- 4/24/18 03:56 am
- citreiz man uznāk šī milzīgā vēlme uzrakstīt. un turklāt kaut ko lielu, un turklāt kaut ko labu. bet tad es atnāku mājās un visa ārpasaulīgā dabas romantika ir pazudusi. es šajā dzīvoklī nejūtu nakts rasu, nejūtu no galda lampas ielas spuldzes blāvumu, man garām nepabrauc neviens vientuļš taksis. šeit cigarešu dūmi nepazūd debesīs, bet es tos varu redzēt karājamies griestos.
-
0 commentsLeave a comment
- silti aprīlī
- 4/22/18 03:27 am
- citreiz kaut kas dzīvē notiek tev pašam nesaprotot. kāds laipni uzsmaida un tavs noskaņojums izmainās varbūt ne par 180 grādiem, bet par 45 vismaz. jā, viss pēkšņi saiet pareizajās vietās. ieraugi vēl vienu smaidu un pat nemani, kā esi jau "taisns".
-
1 commentLeave a comment
- sapnis
- 4/20/18 11:32 pm
- es atkal redzēju dīvainu sapni, kas vienlaicīgi bija arī zīme un pēdējā laikā redzu daudz līdzību savā dzīvē.
biju liepājā ar vēl divām draudzenēm. vienu zināju un atceros ļoti labi. (vispār viņa man sirdī ļoti tuvs cilvēks.) otru nu nekādi nevaru atcerēties. mēs bijām sarunājušas satikties ostā, lai izbrauktu ar kuģīti, kā cilvēki to mēdz darīt siltās vasaras dienās. viņas abas kavēja, bet, kad beidzot ieradās, biļešu pārdevēja man atgādināja, ka es par sevi taču esmu jau samaksājusi, lai gan skaidri zināju, ka tā nav taisnība. jeb kurā gadījumā, sniedzu naudu par savām draudzēm un atlikumā saņēmu eiro trīspadsmit, bet monētas bija tādas apsūbējušas. daudz par to nesanāca domāt, jo skaļruņos jau ziņoja, ka kuģis atiet pēc vienas minūtes un ja tu neiekāp, tad neko, jo šis esot pēdējais. un tad mēs skrējām pa milzīgiem pamestiem gaiteņiem, kas pilni ar padomju auru. un mums bija jāskrien ar visādiem līkumiem un augšā pa tik daudzām trepēm. turklāt mēs vēl sekojām kaut kādām čiksēm, kas jau zināja ceļu un tik ik pa brīdim sabļāvāmies, ka pašas ceļu neatrastu. es skrēju savām draudzenēm pa priekšu un ar katru atskatīšanos man šķita, ka viņas pazūd manam skatienam. tomēr mēs paspējam uz kuģīti, kurš beigās izrādījās milzīgs tallinkam un kravas kuģim līdzīgs monstrs.
nākamajā dienā mēs - es, tā pati draudzene, kuru atceros un viņas puisis - gājām pāri tiltam. likās pēc apkārtnes, ka tas būtu vanšu tilts, bet nebiju rīgā un varbūt, bet tikai mazliet, tas bija no koka. viņas puisis mums jautāja par vakardienas braucienu un mēs rādījām uz to kuģi, kurš tieši meta līkumu, jo bija pārāk liels, lai pabrauktu zem tilta. tajā pusē bija saulriets. draudzene rādīja uz to kuģi un teica, ka brauciens bijis patīkams. man bija sajūta it kā es tur nemaz nebūtu bijusi. mana sejas āda nedaudz sāpēja no saules. otrpus tiltam, kur saules nebija arī bija kuģis. krietni mazāks un nedaudz pat aprūsējis. nu tāds galīgi neizteiksmīgs. viņas puisis mums saka: meitenes, žēl, ka jums nesanāca pabraukt ar to! turklāt mana draudzene piebalso: jā, paskaties, tas ir tik ļoti lielāks un izskatās smalkāks. es savukārt esmu apjukumā, jo tas kuģis izskatās krietni sliktāk. kad to saku, viņi man iebilst, bet es nestrīdos. tikai saku, ka esmu pateicīga, ka varam pavadīt šo laiku kopā.
pirms pamošanās redzēju saulrietu, kurā aizpeld kuģis.
-
0 commentsLeave a comment
- silti aprīlī
- 4/20/18 11:08 pm
- man pirmo reizi dzīvē ir tāda situācija, kur manas smadzenes der perfekti, bet ne izskats. un es pat neesmu alternatīvs cilvēks. protams, mans mīļākais veikals ir vintage humpalas un āgenskalna kilomax, bet tas taču mani nepadara par alternatīvu. turklāt šajā darbā strādāju uz pusslodzi, un alga ir minimālā - kāpēc man tā būtu jātērē uz smalkiem apģērbiem, kuri nepieder manam sociālajam slānim un kuros es jūtos slikti. Ja man dienas maiņa beidzas 23 un es pēc tam gribēšu doties uz kādu bāru - tādā ofisa apģērbā būs kauns. jā, patiesi kauns! man kauns no visiem tiem uzspīlētajiem ofisu biškostīmiem, svārkkostīmiem un kleitām. es viņos nejūtos ne kā lelle, ne kā sieviete, ne kā sistēmas rīks. viņas no manis izsūc visu personību un ar saviem košajiem matiem, kuriem tagad arī ir izskūti sāni (ak, kādas šausmas) izskatās smieklīgi. reiz es vienu piemērīju veikalā. izrēķināju, ka par to cenu sanāktu četras tabakas paciņas un nospļāvos.
un šis ir veids, kā pazaudēt darbu, kurā esi baigi gudrais, bet tam nav nekādas nozīmes, jo tu taču neizskaties tā, kā vajag.
paldies par uzmanību!
-
2 commentsLeave a comment
- silti aprīlī
- 4/18/18 11:00 pm
- mani ļoti fascinē, ka kanye west tagad raksta grāmatu filozofijā. viņš gribot būt, kā ūdens. tikai žēl, ka šis dižgars nezina laikam neko par hērakleitu. jo tad tas jau būtu ļoti interesanti. un, protams, tikai tāpēc, ka tas ir kanye west.
-
0 commentsLeave a comment
- silti aprīlī
- 4/17/18 01:30 pm
- citreiz es nespēju saprast, kā strādā prieks un nogurums. vai patiesībā nav tā, ka tu nekad neesi priecīgs? jo kad tu esi, tad parasti tikai zem kaut kādiem stimulantiem. pēdējās divas naktis pavadu ķengaragā neguļot. un man nekad (nekad) nelikās, ka šis mikrorajons kļūs man sirdij tuvs. bet kaut kā tā ir sanācis - tur iegriezties aizvien biežāk. septītā tramvaja maršruts vairs neliekas tik ļoti garš, tāpat kā piecpadsmitā trolejbusa desmit minūšu attālā pietura līdz manām naktsmājām. āgenskalns vispār šķiet liekas pazudis kaut kur ļoti ļoti tālu. un tāds nedaudz piekrāpts no manas puses. jo tagad es eju gar ķengaraga piecstāvu kastēm un pievilcīgas man šķiet arī tās.
bet tad atkal, kad ierodos savā daugavas pusē, sajūtu to milzīgo nogurumu, kas veidojas pēc stimulantu nozušanas organismā. un tad jau atkal mans āgenskalns iegūst atpakaļ to romantiku, kad pārvācos uz šejieni pirmo reizi. un katra pussabrukusī koka māja sadauzīto sirsniņu nedaudz salīmē. ķengarags uz mani izmanto tikai papīra skoču, kas atlīmējas tiklīdz uzpil pirmās piles. gluži kā šodien, kad ārā gauži līst.
-
0 commentsLeave a comment