- silti aprīlī
- 4/16/18 01:13 pm
- es jūtos ļoti nogurusi: 1) no siltā laika, kas piespiež biežāk iziet no mājas,2) no negulētajām naktīm, kas paiet ballēs un nakts maiņās, un bibliotēkā lasot tekstus semināriem universitātei,3) no saviem kaimiņiem, kuri pārāk agri no rītiem sāk spēlēt klavieres,4) no pretējās mājas, kura atkal ir atklājusi savu pagalma sezonu ar visiem krievu hītiem,5) no puķēm uz manas palodzes, kuras atsakās ziedēt par spīti visiem maniem "pareizā" ūdens un temperatūras meklējumiem, un ziemā tikai viņām ieslēgtajam sildītājam,6) no naudas trūkuma,7) no pārāk aizvien biežākajām iedzeršanas reizēm,8) no cilvēkiem, kuri mani sauc par savu labāko draugu un vēlas satikt tieši pavasaros,9) no dušas telpas, kura drīz appludinās apakšējā stāva kaimiņus,10) no autobusiem, kas neatbrauc vai kavē,11) no cilvēkiem, kas no manis sagaida to, ko es nespēju sniegt,12) no manas sausās ziemas ādas, kas tagad metas nost,13) no neiestaigātām kurpēm,14) no tā, ka tabakas nami neatrodas man nekad pa ceļam,15) no sevis pašas.
- 0 commentsLeave a comment
- silti aprīlī
- 4/8/18 10:26 pm
- Ir pirmā kārtīgi siltā diena. Un visas meitenes pēkšņi kļūst, kā no rokmūzikas koncerta iznākušas ar melnām saulesbrillēm, koši sarkanām lūpām un ādas jaciņām, bet viņu puiši no skapja izvilkuši ziemassvētkos saņemtos plēstos džinsus. Man tā šķiet, kā nodevība pret tiem, kas tā staigā visu cauru gadu. Kā nodevība pret visām tām meitenēm, kuras velk ādas jakas arī ziemā un patiešām apmeklē tos rokmūzikas koncertus.
- 0 commentsLeave a comment
- auksti martā
- 3/21/18 10:09 pm
- Man kursabiedrene piedāvā sākt jakas likt garderobē. Jo ir taču neērti tās vienmēr nest līdz piektajam stāvam. Turklāt garie mēteļi aizņem vietu un to gali velkas pa grīdu. Tas mani ļoti satrauca. Es uzreiz atcerējos par vidusskolu. Kā tur vienmēr bija jakas obligāti jāatstāj garderobē, kuru pa dienu ārpus pusdienu starpbrīža slēdza ciet. Tas uzreiz izslēdza iespēju aizmukt. Nu, vismaz ziemā.
Citādāk bija vakarskolā. Tur pirmajās dienas mēs visi, kā samācīti, atstājām savas jakas garderobē. To ciet neslēdza. Kā lielākā daļa garderobju, arī tā atradās pagrabā. Vakarskolas ēkā remonts pēdējo reizi bijis jau ļoti sen, un pagrabs ir visliktākajā stāvoklī, bet tas galīgi netraucēja garderobistei. Viņai mums bija jāizsniedz jakas pēc numuriņiem, bet tos viņa laipni ļāva samainīt pašiem. Tur vienmēr skanēja kristīgais radio un dažkārt uz promiešanu viņa mēdza dot Dieva svētību. Vakara maiņā strādāja vīrietis, kurš pēc pirmā skata likās tur iemaldījies nejauši no kādas stroikas. Numuriņus viņš izsniedza pats un klausījās Eiropas hītus.
Ilgāk par trīs dienām neviens īsti garderobi neapmeklēja. Kad iepazinos ar savu klasi, mūsu pīppauzes kļuva kopīgas un tad katru starpbrīdi izņemt jaku šķita muļķīgi. Turklāt neviens tā nedarīja. Un, par cik lielie tukšie skolas gaiteņi vienmēr bija auksti, uzreiz nevilkt nost mēteli likās īpaši patīkami. Tikai vēlāk es sapratu, ka jaku staipīšana līdzi kļuva par tādu kā protestu. Par protestu pret visām tām skolām no kurām bijām izslēgti, pret noteikto kārtību, pret kaut kādām robežām un pulksteņlaikiem. Jakas vēstīja spēcīgi – ja gribu, varu jeb kurā brīdī piecelties un aiziet. Kad uz vakarskolu pārnāca kāds no bijušajiem klasesbiedriem, šī iespēja nēsāt jakas līdzi tika uzskaitīts, kā viens no pirmajiem šīs skolas plusiem. Tiesa, mums tur bija skolotājas, kas ļoti aktīvi aicināja tomēr apmeklēt garderobi. Vēstures kabinetā otrā semestra sākumā pat parādījās pakaramais. Taču mēs atteicāmies izmantot arī to. Viņa ar smaidu atbildēja, ka, protams, tas vairs nav mums, bet mazajiem. Es tomēr ļoti ceru, ka viņi šo skaļi nenosaukto protestu saglabās.
Būtu ļoti muļķīgi iedomāties, ka tāds pats protests eksistē arī universitātē. Šeit arī garderobe ir pagrabā, šeit arī ir numuriņu sistēma. Tomēr šķiet, ka garderobi neizmantojam, jo vienkārši neesam par to iedomājušies. Turklāt pēc katras lekcijas ir garš pārtraukums, kurā vienmēr sanāk iziet ārā, citreiz kondicionieris pūš stiprāk nekā vajadzīgs un tad līdzi paņemtā jaka kļūst vairāk parocīga.
Sākumā es nemaz nepamanīju, ka mēs neizmantojam garderobi. Man tas likās tik vispārpieņemti, tik skaidrs, ka tikai tagad, kad mana kursabiedrene aicina to apmeklēt, atceros. Protams, ka es viņai atsaku. Un tas manī rada patīkamu prieku, pat satraukumu. - 0 commentsLeave a comment
- auksti martā
- 3/19/18 01:26 am
- manī ir iestājies pagrimums kaut ko darīt. kad nav naudas, tad šķiet, ka katra lieta, ko tu atļaujies darīt ir kaut kā jānopelna. gribi ieslēgt sildītāju un nesalt? gribi parastās cigaretes? gribi aliņu vakarā? gribi to nocenoto puķi rimčikā, to šokolādi, to bulciņu? gribi to visu? tad labāk atbildi - vai esi pelnījusi?
un kā? kā lai es tagad to pati izvērtēju? vai tad citreiz nepietiek ar pliku gribēšanu? vai tad nebija tā, ka tad kad tu biji mazs pieaugušie varēja dabūt visu, ko grib? un kas es tagad esmu? vai es vēl tad skaitos mazulis, kuram vienkārši ir arī savs dzīvoklis un rēķini? tas kaut kā neliekas godīgi, bet tikai bērniem visas spēles ir negodīgas, ja viņi tajās zaudē. un dzīve? dzīve ir mazo stikla pērlīšu spēle ar kurām rotaļājas neviens cits kā bērns. - 0 commentsLeave a comment
- sapnis
- 3/14/18 02:32 am
- es kaut kad nesen redzēju sapnī tipisku padomju celtņu mikorajonu. man šķiet, ka tas bija kaut kur rīgā vai liepājā. vesels bloks no tā bija ierobežots ar žogu un tā teritorijā nedrīkstēja smēķēt. man bija jāatrod skola, kura bija ierīkota vienā no deviņstāvenēm. gar paģīša durvīm bija daudzi mazi skolēni pelēkās formās, bet vecākajiem skolēniem formu nebija. tiesa, tas viņiem vienalga aizliedza visiem neizskatīties vienādi. arī man mugurā bija semi-svinīgas drēbes, bet kaut kādu iemeslu dēļ es izvēlējos ieiet pa sānu durvīm. tās veda uz sporta zāli ar vecu koka grīdu. tajā pa diognāli bija izvietoti vienvietīgi galdi (tieši tādi paši ar asiem stūriem, kādi man bija pirmajā klasē) un gandrīz pie katra atradās kāds skolēns, pārsvarā zēns. skolotājai rokās bija gara koka nūja un visi izskatījās uz mani ļoti dusmīgi. it kā no manas ienākšanas viņiem visiem sekotu kāds sods. zāles otrā galā bija vēl vienas durvis un klusi nomurminot - es atvainojos, aizbrāzos tālāk. es zināju, ka tā ir mana pirmā diena tur, bet nav gluži pirmais septembris. man arī nebija nekāda stundu saraksta vai telpu plāna. un vispār man līdzi nebija ne somas, nekā. otrās durvis mani izveda uz vecām koka trepēm, kas gāja pa spirāli (var teikt tādas pašas, tikai krietni vecākas, kā bija mana vakarskolā, lai nokāptu pagrabā uz ekonomikas kabinetu). šīs trepes uz augšu gāja bezgalīgi un bija pilnas ar skolēniem, tāpēc es nolēmu kāpt uz leju. tā es nonācu atkal ārpusē un izlēmu vairs neiet tur atpakaļ. vienīgi vārti uz pasauli bija ciet, jo stundas vēl nebija beigušās. es paslēpos krūmos zem augstajiem sporta zāles logiem, lai uzsmēķētu. kad aizdedzināju cigareti, dzirdēju, kā no sāpēm kliedz mani klasesbiedri, kuriem nepievienojos stundā.
- 0 commentsLeave a comment
- auksti martā
- 3/7/18 11:46 pm
- es jūtos super intelektuāli ar datoru spēlējot šahu neuzveicamajā līmenī un paralēli lasot čomska domas par anarhismu. turklāt kaut kur netālu uz bibliotēkas galda mētājas sosīra teksts "valoda kā šahs"; un vispār dators šobrīd tikai "thinking", lai gan izredzes uzvarēt man nav.
- 0 commentsLeave a comment
- auksti martā
- 3/3/18 06:51 pm
- Durvju cirtiens un es krāmēju mantas. Šī mazā pilsēta nav tik tālu no Rīgas, kā man visi mēģina iestāstīt. Tas ir tikai stundas brauciens. Tas nav nekas. Pasaules metrapolēs cilvēki mēdz trīs kvartālus braukt tik ilgi. Dažkārt uz Vanšu tilta ir sastrēgums un stunda tiek pavadīta uz tā. Es to varēju. Man bija tikai jāizdomā, kur palikt. Visi mani draugi bija ļoti attālinājušies no manis. Turklāt mēs vēl bijām pārāk jauni, lai es varētu tā vienkārši pie viņiem ierasties un viņu vecākiem nerastos jautājumi. Man bija tikai viena iespēja un tā bija mana māte ar kuru nebiju runājusi pēdējos trīs gadus. Es zināju, ka viņa dzīvo Rīgā, nezināju vai turpat. Zvans. Viņa mani iedrošina. Atļauj palikt pāris dienas. Pēc šī zvana es saprotu, ka man vairs nav atpakaļceļa. Es mēģinu saprast, ko man ņemt līdzi un ātrumā atstāju pārāk daudz sev aiz muguras. Es vēlos atvadīties no sava suņa, bet viņš ir rotaļīgs un nenāk klāt. Ir oktobra vidus. Gaisā vēl jūt nedaudz siltuma. Septembra āboli dārzā vēl sapuvuši. Pēkšņi gaiss šķiet savādāks. Pēkšņi es spēju ieelpot dziļi un atpakaļ neskatīties. Šī būs vai nu milzīga kļūda, vai labākais, ko esmu izdarījusi. Es vēl jūtu zem plānajām kedu šņorēm mazos akmentiņus un pa galvu man maisās atvadu vēstule, ko atstāju virtuvē uz galda. Vai tā nebija pārāk sasteigta, vai viņi to uztvers pareizi un kā lai šo visu paskaidroju pārējiem?
Es redzu, kā aizbrauc autobuss, ejot uz pieturu. Tas nekas. Vilcieni man vienmēr ir patikuši labāk. Jo vairāk domāju, jo vairāk man gribas doties atpakaļ. Pēkšņi manī iezogas bailes. Es saprotu, ka tas ir vēl viens tilts, ko nodedzinu. Liekas, ka vispareizākā lieta, ko šobrīd darīt ir raudāt, bet asaras nenāk. Vēl nē. - 0 commentsLeave a comment
- auksti februārī
- 2/12/18 09:55 pm
- man šķiet, ka pie manis pavasaris ir atnācis ātrāk nekā citus gadus. rimi jau ir parādījušās pirmās nocenotās hiacintes un narcises podiņos. tā ir otrā pavasara zīme. pirmā ir pazudušais melnais ledus, tā vietā asfaltu klāj plāna plāna dubļu kārtiņa. logos vairs neslēdz iekšā ziemassvētku lampiņas. tās vēl nav noņemtas; ir tikai februāris.
man šķiet, ka pavasaris ir atnācis ātrāk, jo kaut kas lēnām sāk notikt. šis garlaicīgais starpposms starp ziemu un pavasari šogad bija pārāk garš. tagad sāksies trīs nedēļu pelnītais pilnmēness. līdz īstajam pavasarim. - 0 commentsLeave a comment
- Skumjas, kuras neatteicās no tējas
- 2/4/18 10:45 pm
- Kad aiz loga līst lietus vasarā, man patīk mesties ārā ar plikām kājām. Saaukstēšanās, puņķi un dusmīgs mammis mani nekad nav satraucis. Patiesībā viņa nekad par manām trakulībām nav dusmojusies.
Arī šodien ārā lija. Tas bija viens no tiem siltajiem lietiem, kurš liek smaidīt, bet, iespējams, kāds aiz loga skumji raud.
Šodien debesis gauži raud. Gaužāk par nelaimīgo aiz loga. Nekas tās nespēj apklusināt. Tās iedzīvotāji izbradā asaras, suņi, tad iegūst savādu smaku, kas bieži vien ieplūst lielpilsētu ofisa telpās. Tur suņi nedzīvo, es zinu. Bet, kā šīs savādās smaržas atceļo, nezina neviens.
Man gribas paķert aiz rokas to skumjo stāvu, kas skumst aiz loga. To, kas tur raud līdzi debesīm. Mēs kopā laiski nodotos bērnu dienu nedarbiem – lēkātu pa peļķēm un šļakstītos. Uz mirkli mēs kļūtu par nārām un jūras lauvām. Tā mēs spēlētos apkārt līdz apģērbs pilnīgi pieliptu pie miesas. Tā nav mana mīļākā sajūta. Turklāt no tā skumjā stāva ir tik grūti izvilināt smaidu.
Ak, debestiņ, neraudi vairs. Tavas raudas pielīp mums kā suņu žāvas. Tavas bēdas slīcina pasauli, pasauli – tavu glābēju. Nav redzēta platāka smaida cilvēku sejās, kā pēc divdienu neredzētas saules.
Bet debess nerimst raudāt. Tā ir iespītējusies. Daudzi cenšas to visādi apklusināt. Es cenšos to mierināt, bet neveiksmīgi. Mans skumjais draugs cenšas to atbalstīt, bet neveiksmīgi. Ielu tirgotāji cenšas to nolamāt, bet jau atkal neveiksmīgi.
Mammis mēdza man atgādināt, ka debesīm nevar izpatikt. Kad biju maza, oma teica, ka, ja izēdīšu šķīvi tukšu, nākamajā dienā būs saulains. Es vairs nezinu, kurai bija lielāka taisnība. Debesu skumjas ir pielipušas arī man.
Agrāk es ar savām skumjām mēdzu ierasties vēlu vakarā mājās. Viņas bija tik biežs viesis, ka nekādas atkārtotas iepazīstināšanas nebija vajadzīgas. Kad es pārnācu mājās, mammis vienmēr piedāvāja tēju. Uz galda skaisti tika noliktas trīs krūzītes – man, mammim un manām skumjām –, cukura trauciņš, ievārījums, maizītes un auzu pārslu cepumi. Bija lietas bez kurām mūsu māju nevarēja iedomāties.
Kamēr skumjas sēdēja man blakus, nemaz to tēju negribējās. Man bija pilnīgi vienalga kādas izkaltētās lapiņas, zariņus, odziņas viņa ber sietiņā. Tā tomēr bija mana mamma, un es viņai uzticējos. Kad tēja bija gatava, katrs pats to lēja savās krūzītēs. Lai gan es varēju savu papildināt jeb kurā brīdī, krūze tika pielieta pilna līdz pašām maliņām. Tikai manas skumjas vienmēr palika sēžam pie tukšas krūzes. Tās sēdēja nokārušas galvu un lūkojās krūzītes dziļumā. Un to krūze patiesi bija krietni dziļāka, nekā jeb kura cita mūsu mājas krūze. Kad bija pagājis kāds laika sprīdis, skumjas mēdza krūzīte kāpt iekšā, jo tā bija tik dziļa, ka beidzās kādā pilnīgi citā vietā. Vienīgi kurā es tā arī neesmu sapratusi. Krūzīte pati arī iegāja sevī iekšā, tiklīdz skumju nobružātās kedu šņores bija pazudušas tumšajā dziļumā. Bet galdā nekāds caurums nekad nepalika.
Tagad, kad es sēžu šajā virtuvē viena, es prātoju, vai mammis par skumjām zināja kaut ko vairāk, jo parasti tiklīdz tās bija iesūktas kā garš makarons mutē, viņa viegli pasmaidīja un kā allaž piedāvāja tēju ar aveņu ievārījumu. To es nekad neliku klāt savam saldajam dzērienam, bet gan uzziedu uz baltmaizes. Tad patiesi likās, ka manas nelaimīgās skumjas ir iesūktas, kādā tējas krūzes melnajā caurumā. - 0 commentsLeave a comment
- auksti februārī
- 2/4/18 10:37 pm
- Šī bija viena no tām dienām, kur katru lidojošo putekli gaisā varēja saskatīt. Mazajā istabiņā valdīja nepieklājīgs brīvdienu klusums. Tas neadekvāti ik pa brīdim apslāpēja kliedzienu, tādā veidā izdvešot sēcienus. Meitene telpā tos nedzirdēja, jo tieši tajās reizēs smagi ieklepojās. Viņai bija viens no tiem hroniskajiem klepiem, kuri nekad nepāriet vienalga vai ir vasara, vai ziema. Citiem likās, ka tas ir tāpēc, ka viņa bija pēdējā laikā ļoti daudz pasākusi smēķēt. Viņa pati zināja, ka tas ir no bērnībā pārslimotās tuberkulozes. Tiesa, viņa to nevienam neteica, jo tad cilvēkiem apkārt uzmetās kaut kādas dīvainas bailes un aizspriedumi. Viņa nesaprata apkārtējos, nesaprata arī sevi.
Klusums bija ļoti uzstājīgs. Tas atteicās pamest istabu pat, kad tika ieslēgts radio. Tas bija pirmais solis no rīta. Ja izlaiž visus atvērt acis, nomest segu un pārējās muļķības. Viņa klausījās swh rock, kamēr vārījās ūdens rīta kafijai un ātri pagatavojamajai auzu pārslu putrai. Bērnībā viņa putras neēda. Mammja piedāvājums vienmēr tika noraidīts aktīvi papurinot galvu pa labi un kreisi. Un mammis nekad neuzstāja. Tas nekas, ka tolaik viņa vēl bija bērnu dārznieks. Bērni taču zina labāk, ko grib, nekā pieaugušie. Turklāt tagad, kad meitenei jau ir tuvu divdesmit, viņa ir izvēlējusies sākt ēst putras. Vajadzīgās uzturvielas nekur nav pazudušas. Citus rītus putru aizstāja tostermaizes. Kad tuvojas mēneša beigas un mājās vairs galīgi nekā nav, viņa sacep vakardienas kartupeļus, cīsiņus vai ieliek mikrenē kādus no tai speciāli radītajiem saldētajiem produktiem. Citas dienas viņa neēd neko. Tomēr vienmēr skan radio un vārās ūdens. Gandrīz vienmēr viņa arī izvēlas, ko vilkt. Un tas notiek ātri. Citreiz viņa jau pamostas apģērbusies. Viņai nav pidžamas vai citas speciālas guļamdrēbes. Tad, ja sanāk laiks līdz tramvajam, viņa izpīpē pirmo rīta cigareti, kas nedaudz apdullina. Pārējās pa dienu tā vairs nedarīs. Tikai pirmā. Līdz rīta zinām pulksten deviņos viņa ātri sametīs somā visu nepieciešamo dienai, cerībā, ka nekas nav aizmirsts un skries uz tramvaju, lai vēl pirms lekcijas paspētu uzpīpēt ar kursa biedriem. Tāds iesākās meitenei rīts tuvajā Pārdaugavā.
Otrpus krastam kādā istabā putekļi nelidoja. Tā bija tīra un kārtīga no ārpuses. Caur durvju šķirbām tika pārtraukts klusums ar saucienu “celies!” un tikpat jauna meitene, tuvu divdesmit, negribīgi izstaipījās. Viņa uzvilka halātiņu un tikpat negribīgi, cik staipījās, aizšļūca pūkainās čībās līdz virtuvei. Tur viņu sagaidīja jau mammas uzsmērētās maizītes. Šoreiz tomātmaizītes ar pipariņiem. Viņa klusumā uzlika vārīties ūdeni kafijai. Vecāki bija jau aizbraukuši uz darbu. Viņa pārnesa maizītes un krūzi uz istabu, kur sāka domāt, ko vilkt mugurā. Skapis no iekšpuses bija nedaudz savandīts. Viņai gan bija skaidrs, kuru konkrēti blūzi gribētos šodien, bet par cik to nevarēja atrast bija jāiztiek ar kaut ko citu. Viņa ieslēdz televīziju, kamēr virtuvē nomazgā brokastu traukus. Soma jau ir salikta iepriekšējā vakarā. Viņa iepūtīs sev smaržas un dosies uz autobusu. Pa ceļam uz pieturu viņa izmetīs līkumu, lai slepus uzpīpētu. Meitenei nekur nav jāskrien. Viņa no mājas ir izgājusi ātrāk nekā bija vajadzīgs un tāpat unītī ieradīsies pirmā.
Nedaudz savādi iedomāties, ka abas šīs meitenes ir viena un tā pati persona. Viss, kas mainījās bija kāds mazs lēmums mammas dzīvē vairākus gadus atpakaļ. Varbūt tas tomēr nebija nemaz tik mazs. - 0 commentsLeave a comment
- pavasaris
- 1/30/18 04:03 am
- Pēdējo euro es atļāvos iztērēt šokolādes tāfelītē un baltmaizes kukulī. Baltmaizi pirku savai mammai. Viņa uz to ir kā traka. Dažkārt viņa norij 400 gramīgo maizes kukuli dienā. Un vispār “dažkārt” var mierīgi aizvietot ar vārdu “bieži”. No sākuma es centos viņai strīdēties pretī. Es teicu: “Nu, mammu, ko tu dari?”, bet, kā jau lielākajai daļai mammu, arī viņai viss gāja gar ausīm. Tikai manējā to arī atdzīst.
Es kāri baudīju savu šokolādi. Katrs mazais gabaliņš bija, kā baznīcā iesvētīts. Saprotams, kopā mēs nevarējām doties mājās. Mūsu draudzība bija pārāk intīma, lai varētu iesaistīt vēl kādu personu. Tāpēc maizi iestūķēju savā mazajā melnajā mugursomā, tā, ka to nevarēju aizvērt līdz galam, un ar šokolādi kabatā devos izbaudīt silto vakaru.
Tā bija viena no tām pirmajām pavasara saulēm pēc tumšās ziemas. Es varēju to sajust uz saviem acs plakstiņiem pat caur saulesbrillēm. Tas man atgādināja par vienu puisi, ko satiku īsi pirms jaunā gada ziemā. Tajā dienā nepatīkami līņāja un viņš man stāstīja par savām saulainajām pastaigām Glāzgovā, jo par spīti visam, ko dzirdam, ar nelieliem pārtraukumiem, tur sauli varot atrast vismaz divas stundas dienā. Es toreiz smējos, ka Rīgā to ir iespējams citreiz noķert uz kādu pusstundu. Protams, ar nelieliem pārtraukumiem. Viņš man turpināja stāstīt par savu studiju sapni. Cik ļoti tas nav izdevies. Par saviem internacionālajiem dzīvokļa biedriem – vācieti, amerikānieti, britu un mazu ķīniešu meiteni. Tā mazā meitene viņam likās īpaši smieklīga, jo viņa nerunā īpaši angliski, bet ik pa brīdim iegrābjas viņam dibenā. Es teicu, ka varbūt kaut kādā līmenī tas sapnis būs piepildījies. Viņš izskatījās ļoti noguris. Teica, ka esot vientuļš. Varbūt pašam nezinot, viņam pietrūka Skotijas saules, jo Rīgā tajā dienā, tāpat, kā daudzās citās, bija ļoti nepatīkams laiks. Turklāt viņš par to sauli runāja tik mīļi un smalki, ka es sāku sajust atšķirību caur šiem dažādajiem saules stariem. Un tagad, tagad pavasarī es to jūtu pavisam. Tā tevi aiznes sapņu pasaulē no kuras negribas atgriezties. Var aizvērt acis un atrasties kādā pilnīgi citā vietā. Pat tādā, ko visticamāk nevarētu sastapt uz šīs zemes. Kur ir ūdenskritumi, siltumnīcu puķes, kuras pēkšņi aug savvaļā, un mazas iguānas, putni, un vaboles, kuras lēkā ar pavadošiem krāsas triepieniem. Lai gan, ja tā padomā, nav taču sapņu pasaules no kuras kāds kādreiz gribētu atgriezties. Ja vien tas ir murgs, bet murgi nenotiek pavasaros.
Es domāju, varbūt man vajadzēja viņu apsveikt jaunajā gadā. Viņš likās tik noguris no skumjām. Bet tagad martā tas jau šķistu nedaudz pārāk dīvaini. Varbūt viņam patīk viņa skumjas? Es zinu, ka man manas skumjas ir īpaši mīļas. Turklāt pavasarī tās kļūst pat par īpašu kompanjonu, kā tāds istabas biedrs, kurš reizē ir arī mans labākais draugs. Mēs kopā atzīmējam pirmo dienu, kad zābakus var nomainīt uz kedām, kad vāzē var ielikt pirmos svaigos ziedus, kad zem mēteļa vairs nav jāvelk bieza jaka. Man patīk iedomāties, ka viņam tur ir tāpat. Ka šogad decembrī mēs atkal tiksimies un viņš man pretī varēs sniegt līdzīgu stāstu.
Kabatā vibrē telefons. Tas ir mans mammis:”Nopērc maizi, kamēr vēl veikals ir vaļā.” Viņa lūdz bez sasveicināšanās vai mīļiem vārdiem. “Labi,” pirms paspēju, ko vairāk teikt, viņa jau ir nolikusi klausuli. Es tomēr par to pasmaidu, jo šodien ir tie īstie saules stari. Tie, kurus kāds cits sastop kaut kur otrpus jūrai un man vēl ir palikusi pustāfelīte šokolādes. - 0 commentsLeave a comment
- auksti janvārī
- 1/20/18 06:55 am
- ir sesija. es vairs naktīs neguļu, tikai dažas stundas pa dienu. man šķiet, ka ir mainījusies laika zona.
šorīt?
šorīt es pārkārtoju dzīvokli. pirms nedēļas mani draugi te uztaisīja kosmosu. pēc divām nedēļām sola ziedus. es savukārt tikai tīru. man vairs negribas pārvākties. man ir iepatikusies dzīve šeit. man ir iepatikusies šī pelēkā istaba, kas vairs galīgi nav pelēka. man patīk cik ļoti tā attīstās, cik ļoti mainās mana dzīve. un patiešām šķiet, ka šī pelēkā telpa mainās man līdz. - 0 commentsLeave a comment
- auksti janvārī
- 1/18/18 07:02 am
- Viņš man gulšņāja pretī un ļoti kaitināja. Es nevarēju saprast, kas notiek. Gluži, kā vienā no tām neierastajām salauzto siržu dziesmām, kas reti, kad skan pa radio – better late than never, just don't make me wait forever. Kaut kā tā es arī sajutos. Ar nomestām rozā brillēm, ka kaut kas kādreiz ar manu draugu, kurš man gulšņāja pretī, varētu mainīties. Bija pagājuši kādi trīs mēneši, kuros klausījos, cik viņam slikti, cik apkārt viss ir slikti, cik ļoti viņu neviens nesaprot.
Es centos saprast, bet, jo tuvāk piegāju, jo vairāk starp mums sāka veidoties plāna staipīga siena, kuru laikam redzu tikai es. Tam vairs nebija jēgas. Kad beidzot sadūšojos sienu pārdurt, viņš jau bija pats paspējis aiziet kilometriem tālu. Un es paliku viena ar plazmisko staipekņu masu. - 0 commentsLeave a comment
- Skumjas, kuras neatteicās no tējas
- 12/22/17 05:30 am
- p.s. jā, šis ir tas, ko bija iespēja dzirdēt prozas lasījumos 2016
Mazo pasauli ir satricinājis vējš. Jau vairāk kā trīs dienas visu meiteņu mati tiek sapūsti milzīgā ērkulī, kaklasaites biznesmeņiem pazūd aiz muguras un pīpmaņu cigaretes ir kļuvušas nebaudāmas. Cik ilgi tieši briest vētra, nezina neviens. Meteorologi ziņo, ka lietus sāksies kuru katru brīdi, bet ir sauss – nelīst. Lielai daļai ļaužu var redzēt rokās lietussargus. Sausā laikā tie izskatās nedaudz klumzīgi un patiesi kļūst ļoti, ļoti traucējoši. Tie aizķeras aiz visiem durvju rokturiem, tie traucē jēdzīgi nokompostrēt biļeti un vienlaicīgi runāt gan pa mobilo telefonu, gan nest smagos iepirkumu maisiņus mājās. Citiem ir vieglāk. Citiem ir mazie salokāmie lietussargi, bet tie diez ko nepalīdzēs, ja patiesi sāksies vētra. Nu, tā vētra.
Ielas ir salīdzinoši tukšas. Vienīgi daži bariņi neprātīgu pusaudžu blandās apkārt pa pilsētas ielām, kuras nedaudz atgādina saburzītu rūtainu kreklu. Protams, ka viņi to dara naktī, protams, ka tad, kad ir iestājusies tumsa. Viņiem ir auksti un tie nenēsā cepures. Arī šalles ne. Vēl nav pārgājis tas vecums, kad jāpierāda mammai, ka nesaaukstēsies. Viens tāds bars ir ievandījies arī pilsētas centrā. Un, jā, ir nakts. Un, jā, ir tumsa.
Meitenes strīdas. Tie ir tie smalko balstiņu strīdi, kuri ar laiku izzūd, kuriem nav pamatojuma un nopietnu argumentu. Kad meitenes strīdas šādā veidā, šķiet, ka ir pazudis laiks un telpa. Tie ilgst vien pāris minūtes reālajā laikā, un beidzas ar asarām. Vismaz parasti ir asaras. Ne uzreiz, ne varbūt pat tajā pašā vakarā, bet tā asara kaut kad mēdz notecēt uz jakas piedurknes vai vasarā uz karstas rokas delnas. Citreiz asaras izspraucas uzreiz, bet tad gan ir liels kauns. Turklāt uz sevi.
Šoreiz arī vienai no meičukiem nobira asara, vēl viena un vēl viena. Vispār jau reti, kad asaras birst pa vienai. Aši no mutes izmuka arī kāda lama. Tāda, kuru vēlāk gribētos paņemt atpakaļ. Ne jau tagad un uzreiz. Vēlāk.
Anne aizskrēja uz mājām. Nē, viņa drīzāk aizlidoja. Viegli, ņemot vērā vēja virzienus. Aizcirta dzīvokļa, pēcāk arī savas istabas durvis. Ieslēdzās. Mammis jau vairs neprasīja, kas bija noticis. Mazajai māsai vajadzēja paspēt izmazgāt skolas formu un sagatavot pusdienas līdzi. Bāc, kad Anne bija tik sīka viņai pašai spieda mazgāt balto apkaklīti, negaršīgās pusdienas ēda skolas ēdnīcā. Māsai gan visu pienes klāt un vēl apvaicājas, vai viss ir kārtībā. Kāpēc Annei nekad nejautā, kā viņa jūtas? Laikam tāpēc, ka redz, ka nekas nav kārtībā. Pieaugušajiem nepatīk problēmas. To Anne saprot. To Anne zina.
Viņa pārkrāmē savas smagās domas no viena prāta plauktiņa uz citu. Sakņupusi uz zemes. Tā ir tāda padevības poza pret visu pasauli.
Nemaz nevar dzirdēt, kā atveras istabas logs. Mazie knariņi, kas aizņem putekļu vietu uz palodzes pa vienam nokrīt uz aukstās grīdas. Māsa aiz durvīm smejas kopā ar mammu, tāpēc tik ikdienišķas skaņas jaunais skuķis nemaz nedzird. Domas tomēr ir baigi smagas.
Pa istabas logu neveikli ieveļas Skumjas. Tās ir izlijušas. Ir sācies neliels lietus, bet to noteikti nevar nosaukt par vētru. Metāla palodze arī ir klusa un nemaz nedzird, kā pret logu atsitas lietus piles. Vēja nav. Tievais stāvs nosēžas pretī Annei, sakrusto kājas un gaida. Nerunā, bet gaida. Skumjas arī neelpo. Kad meitene paceļ beidzot galvu uz augšu, viņa pasmaida. Citi varētu sabīties no Skumju lielajām melnajām acīm, kurām nav acu zīlīšu, tievajām kājām un melnā apģērba. Citiem tā atgādina nāvi pusaudža veidolā – platais melnais džemperis, plēsti džinsi un novalkātas melnas converse kedas. Anne tikai smaida. Un, jā, ārā ir nakts. Un, jā, ārā ir tumsa. Un, jā, tikko pa viņas istabas logu ir ievēlies melns mošķis. Tomēr šis mošķis ir izmircis un nosalis. Un ir gatavs uzklausīt.
Anne piedāvā viesim tēju un uzsmērēt ievārījuma maizītes, bet Skumjas viegli papurina galvu. Pa labi – pa kreisi, pa kreisi – pa labi. No tējas gan tās beigās neatsakās. Saldās maizītes gan viņas izrādās negrib. Tām pietiek vien ar trīs karotītēm cukura tējā. Anne gan nevar atteikties no saldā našķa. Turklāt no virtuves jau sen bija atstiepies tieši upeņu ievārījums. Tas ir Annes mīļākais, jo ogas ir lasītas kopā ar omi viņas dārzā. Vasaras vakaros, kad lielā saule jau ir pazudusi, ome mēdza iznest no mājas radio un kopā viņas aši salasīja pa vairākiem spaiņiem. Arī tagad prasījās uzlikt kādu mūziku. Citreiz meičuks pa taisno uzgrieztu kādu Nirvanas vai Pink Floyd gabalu, bet šoreiz prasījās kaut ko instrumentālāku. Kur nedzied. Kur tikai spēlē klavieres vai vijoli. Tomēr likās, ka Skumjas labprāt paliktu klusumā. Annei arī labpatikās izbaudīt, kā tējkarote pieskaras apakštasei, kā cukurs izkūst karstajā ūdenī, kā no tējas maisiņa nopil divas resnas piles.
Malkojot silto dzērienu, atmiņā atausa, kā ome reiz arī bija stāstījusi par tādu labu draudzeni, kura nēsāja tikai melnu. Viņas kopā bieži mēdza dzert tēju. Tik bieži, ka pat viņas mamma zināja, ka uzreiz uz galda var likt trīs krūzes. Tās bija Skumjas, kas nāca ar omi kopā mājās. Kad viņa pārnāca, mammis vienmēr piedāvāja visiem tēju. Uz galda skaisti tika noliktas trīs krūzītes – omai, mammai un Skumjām –, cukura trauciņš, ievārījums, maizītes un auzu pārslu cepumi. Bija lietas bez kurām vecvecmammas māju nevarēja iedomāties. Arī omes māju bez visiem šiem priekšmetiem nevar vairs iztēloties.
Kamēr skumjas sēdēja blakus, omei nemaz to tēju negribējās. Viņai bija pilnīgi vienalga kādas izkaltētās lapiņas, zariņus, odziņas mammis ber sietiņā. Tā tomēr bija viņas mamma, un, kā jau visi bērni, arī ome viņai uzticējās. Kad tēja bija gatava, katrs pats to lēja savās krūzītēs. Lai gan to varēja papildināt jeb kurā brīdī, krūze tika pielieta pilna līdz pašām maliņām. Tikai Skumjas vienmēr palika sēžam pie tukša. Tās sēdēja nokārušas galvu un lūkojās krūzītes dziļumā. Un to krūze patiesi bija krietni dziļāka, nekā jeb kura cita mūsmājas krūze. Kad bija pagājis kāds laika sprīdis, Skumjas mēdza krūzīte kāpt iekšā, jo tā bija tik dziļa, ka beidzās kādā pilnīgi citā vietā. Vienīgi kurā neviens tā arī nav sapratis. Krūzīte pati arī iegāja sevī iekšā, tiklīdz Skumju nobružātās kedu šņores bija pazudušas tumšajā dziļumā. Bet galdā nekāds caurums nekad nepalika.
Šo stāstu ome bija stāstījusi bieži. Citreiz Anne mēdza iztēloties, kur varēja beigties melnais caurums. Tagad viņai bija iespēja to pajautāt pašai, jo viņa bija pilnīgi droša, ka pretī sēž Skumjas. Kas gan cits tas varēja būt? Žēl, ka omai to tagad nevar pajautāt. Viņa noteikti zinātu atbildi. Diemžēl arī pašām Skumjām Anne neko nespēja pateikt. Likās, ka mēle ir sasieta ciešā mezglā. Turklāt vēl ir uzsiets kontrolmezgls, lai to visu nostiprinātu. Viņa jutās bezspēcīga. Un tā viņas abas sēdēja uz grīdas, dzēra tēju un skatījās viena uz otru, un smaidīja. Omas skumjas nedzēra tēju. Annei sāka raisīties šaubas par mistisko personu viņai pretī. Aiz durvīm klaudzināja mammis, kurš gribēja, lai viņa nodzēš gaismu un iet gulēt. Tomēr ir jāsaprot, ka ir svētdiena un rīt ir skola. Tad Annei virsū atkal uzkrita smagās domas – rītdienas matemātikas kontroldarbs, neizpildītais mājasdarbs angļu valodā, nemaz nerunājot par tādu sugu, kā klasesbiedri. Tikai tāpēc Anne bija ieslēgusies istabā. Tikai tāpēc viņa nespiedza, ieraugot ērmu, kurš ierāpies pa attaisīto logu. Pēkšņi istabā palika ļoti auksti. Logs vēl joprojām bija vaļā. Un, jā, bija nakts. Un, jā, bija tumsa. Un, jā, lija lietus. Anne vēlējās atbildēt mammai. Teikt, ka tūlīt jau dosies gulēt, bet nespēja. Viņas mēle bija sasieta mezglā. Mammis aizgāja māsai dziedāt šūpuļdziesmu. Bāc, viņa gāja jau otrajā klasē. Annei pārstāja dziedāt uzreiz, kad sāka iet skolā.
Skumjas neveikli piecēlās. Nolika tējas krūzīti uz papīriem pārklātā rakstāmgalda. Tās pastaigāja šurpu turpu pa istabu, ieskatījās pāris nepabeigtos mājasdarbos, pāris referātos par Livoniju, dabas aizsardzību un visuma uzbūvi. Sašķieba seju un tomēr atkal uzsmaidīja Annei. Viņa gan nespēja kustēties. Ne runāt, ne pakustēt. Viņa patiesi bija bezspēcīga.
Skumjas izslēdza gaismu tieši, kad mammis otru reizi jau grasījās klauvēt pie durvīm. Ja gaisma netiktu izslēgta, viņa pieprasītu atvērt durvis. Tas būtu baigais čakars, jo tad vajadzētu runāties, bet mammis vairs nemāk ar Anni runāties. Meičuks gan, kā jau jeb kurš bērns, alkst pēc šīm sarunām, bet mamma jau ir pārāk atsvešinājusies. Viņa vairs nezina intereses, notikumus un draudzenes. Nezina kas patīk un kas nepatīk. To visu, protams, varētu atgūt. Bet ne tad, kad Annei ir uzsiets mezgls un dibens pienaglots pie grīdas. Galīgi ne tagad.
Var dzirdēt, kā mammis skumji nopūšas aiz durvīm. Kad bija tētis, bija vieglāk, bet tēta vairs nav. Ir tikai mammis.
Skumjas apsēžas uz palodzes tā, ka gandrīz viss ķermenis ir izšūpojies ārā. No džinsu kabatas izvelk cigarešu paciņu. Tā ir nodriskāta tik ļoti, ka liekas, ka atradusies Skumju kabatā jau mēnešiem. Šitās gan noteikti ir baigās muļķības. Melnais tēls aši ar rokām pārmeklē pārējās kabatas, lai atrastu šķiltavas. Kad tas ir izdarīts, viņas ar zobiem no paciņas izvelk cigareti, aizdedzina un pirmo dūmu izpūš tālu naksnīgajās debesīs. Iespējams, tas aiziet tik tālu, cik zvaigznes. Varbūt Skumjas pašas dzīvo zvaigznēs? To Anne nezina, bet tas būtu baigi skaisti, ja tā būtu.
Tā tās Skumjas smēķēja uz Annes loga. Viņa neko neteica, neko nedarīja, jo nevarēja. Pat, ja varētu, visticamāk, ka neko nedarītu. Viņa vienīgi pajautātu, kas ir melnā cauruma otrā pusē. To patiesi Annei gribējās zināt. Tas likās kaut kas aizliegts, tas likās kaut kāds baiss noslēpums. Turklāt tur pa visam noteikti bija interesantāk nekā matemātikas kontroldarbos vai humpalu bodēs. Jau tagad, pienaglotai pie grīdas, Annei bija krietni interesantāk nekā jeb kur citur. Vienīgi bija tik sasodīti auksti. Lai gan nav vētra, lietus ir auksts. Viņa domāja, cik ilgi vēl Skumjas smēķēs, cik ilgi vēl viņa nespēs runāt, cik ilgi kustēties un vai pašās beigās varēs uztaisīt vēl vienu tējas krūzi. Varbūt pat iegūt kādu cigareti no Skumjām?
Tās vairs nesmaidīja. Tikai skatījās ar savām lielajām acīm uz Anni, šūpoja kājas un tādā veidā vēl vairāk sapiņķerēja savas kedu šņores. Kad Skumjas beidzot bija apnikušas pašas sev, Anne bija pārsalusi, tumšais stāvs izmeta tukšo paciņu pa logu un beidzot arī to aizvēra. Atkal nedaudz pastaigāja pa istabu. Ieskatījās savandītajā skapī, kurā ar apģērbu kopā stāvēja grāmatas un klades, un sakoda lūpas. Annei sametās kauns. Istabā patiesi valdīja haoss. Tomēr tad skumjas atkal pasmaidīja. Apsēdās uz grīdas pretī Annei ar sakrustotām kājām. Ar acīm teica, ka var piepildīt visas viņas vēlmes, lai tikai uzticās. Un, protams, ka viņa uzticējās.
Meičuka izdzertā krūze pēkšņi palika aizvien dziļāka un dziļāka. Tā sāka tā kā viegli trīcēt. Līdz pārvērtās melnajā caurumā. Skumjas aši ieleca iekšā. Pēdējais, ko Anne saskatīja bija to melnās kedu šņores. Šis bija tas mirklis, kad Anne beidzot varēja uzzināt, kas ir otrpus melnajam caurumam. Viņa vēlējās pabāzt tikai galvu, bet iekrita iekšā. Krītot viņas baltās kedu šņores palika melnas.
Var dzirdēt, kā pret logu atsitas lietus piles un lapas, un pret pagalma bruģi atsitas kastaņi. Ārā beidzot ir sākusies solītā vētra, izlijis būs ikviens. Vienalga – vai somā ir mazais lietussargs, vai rokā sažmiegts lielais – tādu vēju nepārcietīs neviens. Ja vētra pāries līdz rītam, visi sētnieki būs ļoti nelaimīgi. Nav nekāds prieks grābt lapas un nolūzušus koku sprunguļus piecos vai sešos no rīta pilnīgi izmirušā pilsētā. Visticamāk, ka pat agrie rīta sportisti izvēlēsies beidzot pagulēt ilgāk.
Sētniekiem veicas. Vētra ilgst vēl vismaz divas dienas. - 0 commentsLeave a comment
- laika vīrs
- 12/22/17 05:22 am
- Laikam ir sava mērvienību sistēma – sekundes, kas pārvēršas minūtēs, un dienas, kas pārvēršas gados. Tas visiem skaidrs jau no mazas bērna kājas.
“Kas vieglāks – viens kilograms spalvu vai akmeņu?” šādi mēs rotaļājāmies bērnu dārzā. Neprašam tika uzlikts izsmiekla lāsts uz mūžu, kas patiesībā ilga tikai līdz nākamajai ēdienreizei. Šādi mēs mēdzām pārfrāzēt arī litrus un naudas vienības, bet laiku nekad.
Mums jau no mazotnes audzinātājas, kuras mīļi saucām par audzītēm, mācīja dzīves gudrību, ka laiks skrien ātrāk, kad esi ar draugiem vai dari to, kas pašam tīk vislabāk, bet, kad esi slimības gultā, laiks velkas kā resns gliemezis.
Mums patika ar draugiem fantazēt, kā izskatās šis mītiskais laika tēls. Man tas vienmēr bija tāds tukls vecis ar dubultzodu. Vienā rokā tam bija veclaicīgs pulkstenis, otrā bulciņa, no kuras krita pār malām pūdercukurs. Priekš manis laika vīrs bija nepatīkama persona, kura bulciņu vietā varēja ēst tikpat labi arī bērnus. Savukārt maniem draugiem laika vīrs mēdza būt tievs un kaulains; nokrāvies ar pulksteņiem. Citiem tas varēja būt arī kāds pūkainas šķirnes suns. Dažiem laika vīriem bija vēja spārni, tad tie manās domās ieņēma vai nu resna amora tēlu, vai arī atgādināja pūķi, labākajā gadījumā feju. Laika tēls varēja būt arī meitene, bet tas gadījās ļoti reti. Pie kopēja secinājuma gan, ja pareizi atceros, mēs tā arī nenonācām. Pārāk atšķirīgi mums katram ritēja laiks. Cits to nemaz nemanīja, cits saprata pēc vēdera streikiem, cits pēc gadalaiku maiņas.
Mans laiks bija resns un tukls, kas, iespējams, ēda bērnus, jo es no laika baidījos. Manā istabā bija tikai viens pulkstenis un tas pats bez baterijām. Tā laiks bija uzgriezts uz vieniem septiņpadsmit – brīdi, kurā nācu pasaulē. Pulkstenis vienlaikus kalpoja, kā naktslampiņa. Spuldzīte izdzisa un no tumsas es ar vairs sen kā nebaidos, bet manā istabā vēl joprojām nav laikrāža, kura rādītāji kustētos uz priekšu.
Es zinu, ka bulciņu rijējs neeksistē. Tās bija tikai mūsu bērnu dārza grupiņas smieklīgās iedomas. Tomēr dažkārt man liekas, ka, pārnēsājot apkārt manas vieglākās kilograma smagās spalvas, kāda spalva tiek aizpūsta tālu prom no manis, pie tuklīša kājām. Slinki tad mans laika vīrs paceļ spalviņu no zemes un apēd to, kā pūdercukuroto bulciņu.(2015. gada pavasarī)
- 0 commentsLeave a comment