- pavasaris
- 1/30/18 04:03 am
-
nelabritPēdējo euro es atļāvos iztērēt šokolādes tāfelītē un baltmaizes kukulī. Baltmaizi pirku savai mammai. Viņa uz to ir kā traka. Dažkārt viņa norij 400 gramīgo maizes kukuli dienā. Un vispār “dažkārt” var mierīgi aizvietot ar vārdu “bieži”. No sākuma es centos viņai strīdēties pretī. Es teicu: “Nu, mammu, ko tu dari?”, bet, kā jau lielākajai daļai mammu, arī viņai viss gāja gar ausīm. Tikai manējā to arī atdzīst.
Es kāri baudīju savu šokolādi. Katrs mazais gabaliņš bija, kā baznīcā iesvētīts. Saprotams, kopā mēs nevarējām doties mājās. Mūsu draudzība bija pārāk intīma, lai varētu iesaistīt vēl kādu personu. Tāpēc maizi iestūķēju savā mazajā melnajā mugursomā, tā, ka to nevarēju aizvērt līdz galam, un ar šokolādi kabatā devos izbaudīt silto vakaru.
Tā bija viena no tām pirmajām pavasara saulēm pēc tumšās ziemas. Es varēju to sajust uz saviem acs plakstiņiem pat caur saulesbrillēm. Tas man atgādināja par vienu puisi, ko satiku īsi pirms jaunā gada ziemā. Tajā dienā nepatīkami līņāja un viņš man stāstīja par savām saulainajām pastaigām Glāzgovā, jo par spīti visam, ko dzirdam, ar nelieliem pārtraukumiem, tur sauli varot atrast vismaz divas stundas dienā. Es toreiz smējos, ka Rīgā to ir iespējams citreiz noķert uz kādu pusstundu. Protams, ar nelieliem pārtraukumiem. Viņš man turpināja stāstīt par savu studiju sapni. Cik ļoti tas nav izdevies. Par saviem internacionālajiem dzīvokļa biedriem – vācieti, amerikānieti, britu un mazu ķīniešu meiteni. Tā mazā meitene viņam likās īpaši smieklīga, jo viņa nerunā īpaši angliski, bet ik pa brīdim iegrābjas viņam dibenā. Es teicu, ka varbūt kaut kādā līmenī tas sapnis būs piepildījies. Viņš izskatījās ļoti noguris. Teica, ka esot vientuļš. Varbūt pašam nezinot, viņam pietrūka Skotijas saules, jo Rīgā tajā dienā, tāpat, kā daudzās citās, bija ļoti nepatīkams laiks. Turklāt viņš par to sauli runāja tik mīļi un smalki, ka es sāku sajust atšķirību caur šiem dažādajiem saules stariem. Un tagad, tagad pavasarī es to jūtu pavisam. Tā tevi aiznes sapņu pasaulē no kuras negribas atgriezties. Var aizvērt acis un atrasties kādā pilnīgi citā vietā. Pat tādā, ko visticamāk nevarētu sastapt uz šīs zemes. Kur ir ūdenskritumi, siltumnīcu puķes, kuras pēkšņi aug savvaļā, un mazas iguānas, putni, un vaboles, kuras lēkā ar pavadošiem krāsas triepieniem. Lai gan, ja tā padomā, nav taču sapņu pasaules no kuras kāds kādreiz gribētu atgriezties. Ja vien tas ir murgs, bet murgi nenotiek pavasaros.
Es domāju, varbūt man vajadzēja viņu apsveikt jaunajā gadā. Viņš likās tik noguris no skumjām. Bet tagad martā tas jau šķistu nedaudz pārāk dīvaini. Varbūt viņam patīk viņa skumjas? Es zinu, ka man manas skumjas ir īpaši mīļas. Turklāt pavasarī tās kļūst pat par īpašu kompanjonu, kā tāds istabas biedrs, kurš reizē ir arī mans labākais draugs. Mēs kopā atzīmējam pirmo dienu, kad zābakus var nomainīt uz kedām, kad vāzē var ielikt pirmos svaigos ziedus, kad zem mēteļa vairs nav jāvelk bieza jaka. Man patīk iedomāties, ka viņam tur ir tāpat. Ka šogad decembrī mēs atkal tiksimies un viņš man pretī varēs sniegt līdzīgu stāstu.
Kabatā vibrē telefons. Tas ir mans mammis:”Nopērc maizi, kamēr vēl veikals ir vaļā.” Viņa lūdz bez sasveicināšanās vai mīļiem vārdiem. “Labi,” pirms paspēju, ko vairāk teikt, viņa jau ir nolikusi klausuli. Es tomēr par to pasmaidu, jo šodien ir tie īstie saules stari. Tie, kurus kāds cits sastop kaut kur otrpus jūrai un man vēl ir palikusi pustāfelīte šokolādes.