- auksti martā
- 3/3/18 06:51 pm
-
nelabritDurvju cirtiens un es krāmēju mantas. Šī mazā pilsēta nav tik tālu no Rīgas, kā man visi mēģina iestāstīt. Tas ir tikai stundas brauciens. Tas nav nekas. Pasaules metrapolēs cilvēki mēdz trīs kvartālus braukt tik ilgi. Dažkārt uz Vanšu tilta ir sastrēgums un stunda tiek pavadīta uz tā. Es to varēju. Man bija tikai jāizdomā, kur palikt. Visi mani draugi bija ļoti attālinājušies no manis. Turklāt mēs vēl bijām pārāk jauni, lai es varētu tā vienkārši pie viņiem ierasties un viņu vecākiem nerastos jautājumi. Man bija tikai viena iespēja un tā bija mana māte ar kuru nebiju runājusi pēdējos trīs gadus. Es zināju, ka viņa dzīvo Rīgā, nezināju vai turpat. Zvans. Viņa mani iedrošina. Atļauj palikt pāris dienas. Pēc šī zvana es saprotu, ka man vairs nav atpakaļceļa. Es mēģinu saprast, ko man ņemt līdzi un ātrumā atstāju pārāk daudz sev aiz muguras. Es vēlos atvadīties no sava suņa, bet viņš ir rotaļīgs un nenāk klāt. Ir oktobra vidus. Gaisā vēl jūt nedaudz siltuma. Septembra āboli dārzā vēl sapuvuši. Pēkšņi gaiss šķiet savādāks. Pēkšņi es spēju ieelpot dziļi un atpakaļ neskatīties. Šī būs vai nu milzīga kļūda, vai labākais, ko esmu izdarījusi. Es vēl jūtu zem plānajām kedu šņorēm mazos akmentiņus un pa galvu man maisās atvadu vēstule, ko atstāju virtuvē uz galda. Vai tā nebija pārāk sasteigta, vai viņi to uztvers pareizi un kā lai šo visu paskaidroju pārējiem?
Es redzu, kā aizbrauc autobuss, ejot uz pieturu. Tas nekas. Vilcieni man vienmēr ir patikuši labāk. Jo vairāk domāju, jo vairāk man gribas doties atpakaļ. Pēkšņi manī iezogas bailes. Es saprotu, ka tas ir vēl viens tilts, ko nodedzinu. Liekas, ka vispareizākā lieta, ko šobrīd darīt ir raudāt, bet asaras nenāk. Vēl nē.