- Skumjas, kuras neatteicās no tējas
- 12/22/17 05:30 am
-
nelabritp.s. jā, šis ir tas, ko bija iespēja dzirdēt prozas lasījumos 2016
Mazo pasauli ir satricinājis vējš. Jau vairāk kā trīs dienas visu meiteņu mati tiek sapūsti milzīgā ērkulī, kaklasaites biznesmeņiem pazūd aiz muguras un pīpmaņu cigaretes ir kļuvušas nebaudāmas. Cik ilgi tieši briest vētra, nezina neviens. Meteorologi ziņo, ka lietus sāksies kuru katru brīdi, bet ir sauss – nelīst. Lielai daļai ļaužu var redzēt rokās lietussargus. Sausā laikā tie izskatās nedaudz klumzīgi un patiesi kļūst ļoti, ļoti traucējoši. Tie aizķeras aiz visiem durvju rokturiem, tie traucē jēdzīgi nokompostrēt biļeti un vienlaicīgi runāt gan pa mobilo telefonu, gan nest smagos iepirkumu maisiņus mājās. Citiem ir vieglāk. Citiem ir mazie salokāmie lietussargi, bet tie diez ko nepalīdzēs, ja patiesi sāksies vētra. Nu, tā vētra.
Ielas ir salīdzinoši tukšas. Vienīgi daži bariņi neprātīgu pusaudžu blandās apkārt pa pilsētas ielām, kuras nedaudz atgādina saburzītu rūtainu kreklu. Protams, ka viņi to dara naktī, protams, ka tad, kad ir iestājusies tumsa. Viņiem ir auksti un tie nenēsā cepures. Arī šalles ne. Vēl nav pārgājis tas vecums, kad jāpierāda mammai, ka nesaaukstēsies. Viens tāds bars ir ievandījies arī pilsētas centrā. Un, jā, ir nakts. Un, jā, ir tumsa.
Meitenes strīdas. Tie ir tie smalko balstiņu strīdi, kuri ar laiku izzūd, kuriem nav pamatojuma un nopietnu argumentu. Kad meitenes strīdas šādā veidā, šķiet, ka ir pazudis laiks un telpa. Tie ilgst vien pāris minūtes reālajā laikā, un beidzas ar asarām. Vismaz parasti ir asaras. Ne uzreiz, ne varbūt pat tajā pašā vakarā, bet tā asara kaut kad mēdz notecēt uz jakas piedurknes vai vasarā uz karstas rokas delnas. Citreiz asaras izspraucas uzreiz, bet tad gan ir liels kauns. Turklāt uz sevi.
Šoreiz arī vienai no meičukiem nobira asara, vēl viena un vēl viena. Vispār jau reti, kad asaras birst pa vienai. Aši no mutes izmuka arī kāda lama. Tāda, kuru vēlāk gribētos paņemt atpakaļ. Ne jau tagad un uzreiz. Vēlāk.
Anne aizskrēja uz mājām. Nē, viņa drīzāk aizlidoja. Viegli, ņemot vērā vēja virzienus. Aizcirta dzīvokļa, pēcāk arī savas istabas durvis. Ieslēdzās. Mammis jau vairs neprasīja, kas bija noticis. Mazajai māsai vajadzēja paspēt izmazgāt skolas formu un sagatavot pusdienas līdzi. Bāc, kad Anne bija tik sīka viņai pašai spieda mazgāt balto apkaklīti, negaršīgās pusdienas ēda skolas ēdnīcā. Māsai gan visu pienes klāt un vēl apvaicājas, vai viss ir kārtībā. Kāpēc Annei nekad nejautā, kā viņa jūtas? Laikam tāpēc, ka redz, ka nekas nav kārtībā. Pieaugušajiem nepatīk problēmas. To Anne saprot. To Anne zina.
Viņa pārkrāmē savas smagās domas no viena prāta plauktiņa uz citu. Sakņupusi uz zemes. Tā ir tāda padevības poza pret visu pasauli.
Nemaz nevar dzirdēt, kā atveras istabas logs. Mazie knariņi, kas aizņem putekļu vietu uz palodzes pa vienam nokrīt uz aukstās grīdas. Māsa aiz durvīm smejas kopā ar mammu, tāpēc tik ikdienišķas skaņas jaunais skuķis nemaz nedzird. Domas tomēr ir baigi smagas.
Pa istabas logu neveikli ieveļas Skumjas. Tās ir izlijušas. Ir sācies neliels lietus, bet to noteikti nevar nosaukt par vētru. Metāla palodze arī ir klusa un nemaz nedzird, kā pret logu atsitas lietus piles. Vēja nav. Tievais stāvs nosēžas pretī Annei, sakrusto kājas un gaida. Nerunā, bet gaida. Skumjas arī neelpo. Kad meitene paceļ beidzot galvu uz augšu, viņa pasmaida. Citi varētu sabīties no Skumju lielajām melnajām acīm, kurām nav acu zīlīšu, tievajām kājām un melnā apģērba. Citiem tā atgādina nāvi pusaudža veidolā – platais melnais džemperis, plēsti džinsi un novalkātas melnas converse kedas. Anne tikai smaida. Un, jā, ārā ir nakts. Un, jā, ārā ir tumsa. Un, jā, tikko pa viņas istabas logu ir ievēlies melns mošķis. Tomēr šis mošķis ir izmircis un nosalis. Un ir gatavs uzklausīt.
Anne piedāvā viesim tēju un uzsmērēt ievārījuma maizītes, bet Skumjas viegli papurina galvu. Pa labi – pa kreisi, pa kreisi – pa labi. No tējas gan tās beigās neatsakās. Saldās maizītes gan viņas izrādās negrib. Tām pietiek vien ar trīs karotītēm cukura tējā. Anne gan nevar atteikties no saldā našķa. Turklāt no virtuves jau sen bija atstiepies tieši upeņu ievārījums. Tas ir Annes mīļākais, jo ogas ir lasītas kopā ar omi viņas dārzā. Vasaras vakaros, kad lielā saule jau ir pazudusi, ome mēdza iznest no mājas radio un kopā viņas aši salasīja pa vairākiem spaiņiem. Arī tagad prasījās uzlikt kādu mūziku. Citreiz meičuks pa taisno uzgrieztu kādu Nirvanas vai Pink Floyd gabalu, bet šoreiz prasījās kaut ko instrumentālāku. Kur nedzied. Kur tikai spēlē klavieres vai vijoli. Tomēr likās, ka Skumjas labprāt paliktu klusumā. Annei arī labpatikās izbaudīt, kā tējkarote pieskaras apakštasei, kā cukurs izkūst karstajā ūdenī, kā no tējas maisiņa nopil divas resnas piles.
Malkojot silto dzērienu, atmiņā atausa, kā ome reiz arī bija stāstījusi par tādu labu draudzeni, kura nēsāja tikai melnu. Viņas kopā bieži mēdza dzert tēju. Tik bieži, ka pat viņas mamma zināja, ka uzreiz uz galda var likt trīs krūzes. Tās bija Skumjas, kas nāca ar omi kopā mājās. Kad viņa pārnāca, mammis vienmēr piedāvāja visiem tēju. Uz galda skaisti tika noliktas trīs krūzītes – omai, mammai un Skumjām –, cukura trauciņš, ievārījums, maizītes un auzu pārslu cepumi. Bija lietas bez kurām vecvecmammas māju nevarēja iedomāties. Arī omes māju bez visiem šiem priekšmetiem nevar vairs iztēloties.
Kamēr skumjas sēdēja blakus, omei nemaz to tēju negribējās. Viņai bija pilnīgi vienalga kādas izkaltētās lapiņas, zariņus, odziņas mammis ber sietiņā. Tā tomēr bija viņas mamma, un, kā jau visi bērni, arī ome viņai uzticējās. Kad tēja bija gatava, katrs pats to lēja savās krūzītēs. Lai gan to varēja papildināt jeb kurā brīdī, krūze tika pielieta pilna līdz pašām maliņām. Tikai Skumjas vienmēr palika sēžam pie tukša. Tās sēdēja nokārušas galvu un lūkojās krūzītes dziļumā. Un to krūze patiesi bija krietni dziļāka, nekā jeb kura cita mūsmājas krūze. Kad bija pagājis kāds laika sprīdis, Skumjas mēdza krūzīte kāpt iekšā, jo tā bija tik dziļa, ka beidzās kādā pilnīgi citā vietā. Vienīgi kurā neviens tā arī nav sapratis. Krūzīte pati arī iegāja sevī iekšā, tiklīdz Skumju nobružātās kedu šņores bija pazudušas tumšajā dziļumā. Bet galdā nekāds caurums nekad nepalika.
Šo stāstu ome bija stāstījusi bieži. Citreiz Anne mēdza iztēloties, kur varēja beigties melnais caurums. Tagad viņai bija iespēja to pajautāt pašai, jo viņa bija pilnīgi droša, ka pretī sēž Skumjas. Kas gan cits tas varēja būt? Žēl, ka omai to tagad nevar pajautāt. Viņa noteikti zinātu atbildi. Diemžēl arī pašām Skumjām Anne neko nespēja pateikt. Likās, ka mēle ir sasieta ciešā mezglā. Turklāt vēl ir uzsiets kontrolmezgls, lai to visu nostiprinātu. Viņa jutās bezspēcīga. Un tā viņas abas sēdēja uz grīdas, dzēra tēju un skatījās viena uz otru, un smaidīja. Omas skumjas nedzēra tēju. Annei sāka raisīties šaubas par mistisko personu viņai pretī. Aiz durvīm klaudzināja mammis, kurš gribēja, lai viņa nodzēš gaismu un iet gulēt. Tomēr ir jāsaprot, ka ir svētdiena un rīt ir skola. Tad Annei virsū atkal uzkrita smagās domas – rītdienas matemātikas kontroldarbs, neizpildītais mājasdarbs angļu valodā, nemaz nerunājot par tādu sugu, kā klasesbiedri. Tikai tāpēc Anne bija ieslēgusies istabā. Tikai tāpēc viņa nespiedza, ieraugot ērmu, kurš ierāpies pa attaisīto logu. Pēkšņi istabā palika ļoti auksti. Logs vēl joprojām bija vaļā. Un, jā, bija nakts. Un, jā, bija tumsa. Un, jā, lija lietus. Anne vēlējās atbildēt mammai. Teikt, ka tūlīt jau dosies gulēt, bet nespēja. Viņas mēle bija sasieta mezglā. Mammis aizgāja māsai dziedāt šūpuļdziesmu. Bāc, viņa gāja jau otrajā klasē. Annei pārstāja dziedāt uzreiz, kad sāka iet skolā.
Skumjas neveikli piecēlās. Nolika tējas krūzīti uz papīriem pārklātā rakstāmgalda. Tās pastaigāja šurpu turpu pa istabu, ieskatījās pāris nepabeigtos mājasdarbos, pāris referātos par Livoniju, dabas aizsardzību un visuma uzbūvi. Sašķieba seju un tomēr atkal uzsmaidīja Annei. Viņa gan nespēja kustēties. Ne runāt, ne pakustēt. Viņa patiesi bija bezspēcīga.
Skumjas izslēdza gaismu tieši, kad mammis otru reizi jau grasījās klauvēt pie durvīm. Ja gaisma netiktu izslēgta, viņa pieprasītu atvērt durvis. Tas būtu baigais čakars, jo tad vajadzētu runāties, bet mammis vairs nemāk ar Anni runāties. Meičuks gan, kā jau jeb kurš bērns, alkst pēc šīm sarunām, bet mamma jau ir pārāk atsvešinājusies. Viņa vairs nezina intereses, notikumus un draudzenes. Nezina kas patīk un kas nepatīk. To visu, protams, varētu atgūt. Bet ne tad, kad Annei ir uzsiets mezgls un dibens pienaglots pie grīdas. Galīgi ne tagad.
Var dzirdēt, kā mammis skumji nopūšas aiz durvīm. Kad bija tētis, bija vieglāk, bet tēta vairs nav. Ir tikai mammis.
Skumjas apsēžas uz palodzes tā, ka gandrīz viss ķermenis ir izšūpojies ārā. No džinsu kabatas izvelk cigarešu paciņu. Tā ir nodriskāta tik ļoti, ka liekas, ka atradusies Skumju kabatā jau mēnešiem. Šitās gan noteikti ir baigās muļķības. Melnais tēls aši ar rokām pārmeklē pārējās kabatas, lai atrastu šķiltavas. Kad tas ir izdarīts, viņas ar zobiem no paciņas izvelk cigareti, aizdedzina un pirmo dūmu izpūš tālu naksnīgajās debesīs. Iespējams, tas aiziet tik tālu, cik zvaigznes. Varbūt Skumjas pašas dzīvo zvaigznēs? To Anne nezina, bet tas būtu baigi skaisti, ja tā būtu.
Tā tās Skumjas smēķēja uz Annes loga. Viņa neko neteica, neko nedarīja, jo nevarēja. Pat, ja varētu, visticamāk, ka neko nedarītu. Viņa vienīgi pajautātu, kas ir melnā cauruma otrā pusē. To patiesi Annei gribējās zināt. Tas likās kaut kas aizliegts, tas likās kaut kāds baiss noslēpums. Turklāt tur pa visam noteikti bija interesantāk nekā matemātikas kontroldarbos vai humpalu bodēs. Jau tagad, pienaglotai pie grīdas, Annei bija krietni interesantāk nekā jeb kur citur. Vienīgi bija tik sasodīti auksti. Lai gan nav vētra, lietus ir auksts. Viņa domāja, cik ilgi vēl Skumjas smēķēs, cik ilgi vēl viņa nespēs runāt, cik ilgi kustēties un vai pašās beigās varēs uztaisīt vēl vienu tējas krūzi. Varbūt pat iegūt kādu cigareti no Skumjām?
Tās vairs nesmaidīja. Tikai skatījās ar savām lielajām acīm uz Anni, šūpoja kājas un tādā veidā vēl vairāk sapiņķerēja savas kedu šņores. Kad Skumjas beidzot bija apnikušas pašas sev, Anne bija pārsalusi, tumšais stāvs izmeta tukšo paciņu pa logu un beidzot arī to aizvēra. Atkal nedaudz pastaigāja pa istabu. Ieskatījās savandītajā skapī, kurā ar apģērbu kopā stāvēja grāmatas un klades, un sakoda lūpas. Annei sametās kauns. Istabā patiesi valdīja haoss. Tomēr tad skumjas atkal pasmaidīja. Apsēdās uz grīdas pretī Annei ar sakrustotām kājām. Ar acīm teica, ka var piepildīt visas viņas vēlmes, lai tikai uzticās. Un, protams, ka viņa uzticējās.
Meičuka izdzertā krūze pēkšņi palika aizvien dziļāka un dziļāka. Tā sāka tā kā viegli trīcēt. Līdz pārvērtās melnajā caurumā. Skumjas aši ieleca iekšā. Pēdējais, ko Anne saskatīja bija to melnās kedu šņores. Šis bija tas mirklis, kad Anne beidzot varēja uzzināt, kas ir otrpus melnajam caurumam. Viņa vēlējās pabāzt tikai galvu, bet iekrita iekšā. Krītot viņas baltās kedu šņores palika melnas.
Var dzirdēt, kā pret logu atsitas lietus piles un lapas, un pret pagalma bruģi atsitas kastaņi. Ārā beidzot ir sākusies solītā vētra, izlijis būs ikviens. Vienalga – vai somā ir mazais lietussargs, vai rokā sažmiegts lielais – tādu vēju nepārcietīs neviens. Ja vētra pāries līdz rītam, visi sētnieki būs ļoti nelaimīgi. Nav nekāds prieks grābt lapas un nolūzušus koku sprunguļus piecos vai sešos no rīta pilnīgi izmirušā pilsētā. Visticamāk, ka pat agrie rīta sportisti izvēlēsies beidzot pagulēt ilgāk.
Sētniekiem veicas. Vētra ilgst vēl vismaz divas dienas.