- auksti decembrī
- 12/17/17 07:16 am
- un tomēr tur kaut kas baigi ir, nu tajā iespējā palikt izstāžu zālē sveču un mazu lampiņu gaismā. varbūt, bet tikai varbūt, tās bija kādas ziemassvētku ilgas. tās noteikti ir vienas no tām ilgām ko nevar izskaidrot. nu tās, kas vienlīdzīgas vecāku atzinībai, kas vienlīdzīgas, lai draugi pasmejas par taviem jokiem, kas vienlīdzīgas ilgām pēc vecas un negribētas dzīves. tu esi šajā ilgu sajūtā pēc svētkiem, ko nespēj izskaidrot pats sev nekā. nav vārdu pasaulē, kas paskaidrotu fundamentāli, kas ir ziemassvētku sajūta. kas, kas, kas. šeit ir ļoti daudz kas. un varbūt tā arī ir kāda neapzināta palīgteikuma ilga. man ir bijuši divi ziemassvētki. es patiesi nezinu pēc kā es ilgojos. turklāt nevieni no šiem svētkiem nenotika izstāžu zālē. un nevienā no šīm reizēm es nedzēru. tad mani vēl uzskatīja par bērnu. tomēr sveču un mirgojošu lampiņu gaisma liek man just tādas savādi neaprakstāmas ziemassvētku ilgas. cik gan savāda mēdz būt pasaule.
- 0 commentsLeave a comment
- auksti decembrī
- 12/13/17 09:15 pm
- es atceros, kā mums vasarā caur kociņsaldējuma šokolādes šķirbām pilēja plombīrs uz kreisās rokas delnas, un visa bižutērija palika lipīga. tik silta bija vasara, cik tagad ziema.
- 0 commentsLeave a comment
- onkulim
- 12/13/17 08:12 pm
- Spīdīgas ačteles un nemanāmas grumbas uz pieres, ap acīm un zem zoda. Tev ir parādījušies pirmie sirmie mati. Un pat, ja tie nav tavi pirmie, tad tie tādi izskatās. Onkul, es tevi sen nebiju redzējusi. Tiesa, tu pats jau koridorā atbildēji, kad pēdējoreiz tikāmies, biju tev tikai nedaudz virs ceļa. Tagad gan jau es esmu liela meitene, sniedzos līdz pašām padusēm. Pie lielā galda mums pa vidu ir rosola bļodas, omammas ceptā vistiņa un karsti kūpoši kartupeļi. Tāpat kā agrāk, tu pārber pār tiem dilles ar savām kaulainajām rokām. Tavu pirkstu vietā jau toreiz bija garie sērkociņi, bet tagad liekas, ka, ja tas maz iespējams, tie notievējuši vēl uz pusi. Nākamgad būsi izdzisis jau pavisam. Tomēr tavs smaids ir tikpat stiprs, kā manās atmiņās. Mums ir sagadījies sasēsties pie svētku galda pretī. Man blakus sēž Katiņtante, kuru es zinu, ka tu nevari ciest. Es arī. Tas bija mūsu mazā-pirkstiņa noslēpums. Vai tu to atceries? Vai tāpēc tu man visu laiku miedz ar aci? Vai arī savus smaidus tu velti Regīnas tantei man pa kreisi?
Onkul, onkul, onkul. Es atceros, kā mani reiz senās dienās atstāja tavā pārziņā. Divi bērni, viens sešgadnieks – otrs pusmūža gados, dodas sauļoties. Tajā dienā es iemācījos, ka saldējuma bumbiņas var ņemt arī pa pusītei. Tas man likās tik gudri, tik ģeniāli. Tu manās acīs kļuvi par etalonu. Bet tagad tu kaulains sēdi man pretī un plati smaidi ar saviem dzeltenajiem zobiem. Tev vairs nav cigarete aiz auss, bet paciņa no krekla krūšu kabatiņas vēl rēgojas. Ak, onkul, onkul, onkul, smēķēt taču ir tik kaitīgi. Tu pats tā visu laiku saki.
Līdz saldajam ēdienam mēs neesam pārmijuši ne vārda. Man tā gribētos saņemt dūšu un pavēstīt tev visu, ko es domāju par cigaretēm, saldējuma bumbiņām un tavu nedabisko kārnumu. Tavas acis izskatās tik laipnas. Tajās ir tas spīdums, kas aicina uz sarunu, tās aicina atzīties podos. Bet es tev pretī tikai dumji smaidu, man patīk domāt, ka tu to būsi pareizi pārtulkojis, proti, ka mans glupais smīns vēsta tev cik nenopietna pusaugu skuķe es esmu. Es nezinu, vai tev ir tulka spējas.
Izšaujas korķi no šampanieša pudelēm, divsimt gadus vecā Katiņtante jau stutējas augšup, Regīnas tante skaļi iespiedzas un Katiņtante atkrīt atpakaļ krēslā. Pēkšņi apgāžas glāzes, nošķind trauki un strauji atgrūžas krēsli. Visi metas vienā virzienā. Visi metas pie tevis. Es neredzu, kur tu esi pazudis. Man nepatīk šī drūzma. Pēkšņi es atkal sniedzos tev tikai līdz ceļiem. Viens spiedz pēc ožamā spirta, cits zvana jau dakteriem, bet es, es tikai pasniedzos pēc savas pirmās īstās šampanieša glāzes.(2015. gada decembrī)
- 0 commentsLeave a comment
- Rīga
- 12/13/17 02:54 pm
- p.s. vēl viens no darbiem par ko man pēdējā laikā uzdod visādus jautājumus, lai gan tapis tas ir pirms diviem gadiem. Nezinu... Varbūt Rīgā kāds no jauna iemīlas?
1
Tramvaju klaboņa mazotnē mani vienmēr uztrauca. Likās, ka kaut kur apakšā kaut kas tiek sabraukts. Tās varēja būt gan rotaļlietas – lelles, plīša lāči un riču-raču kauliņi-, gan dzīvas būtnes – suņi, kaķi, tirgus tantes un pīpmaņi aiz stūra. Ja man kādreiz tika dota iespēja izvēlēties, es vienmēr izvēlējos pastaigu uz mājām, lai arī tā pat bija trokšņaināka.
Nekad mūžā neesmu redzējusi, ka tramvajs būtu kaut kam uzbraucis, vai vēl ļaunāk - nobraucis. Tāpēc tagad vēl neizskaidrojamākas man kļūst manas bērnu dienu fobijas par tramvaju klaboņu. Iespējams, tāpat kā par zemeņu sastāvu – asinīm, man to izstāstīja viens no maniem savādajiem onkuļiem. Viņam patika turēt vienu cigareti mutē, otru aiz auss un atlikušās rūtainā krekla krūšu kabatiņā. Bailes no viņa stāstiem bija tikpat lielas, kā no tramvaja skaņām. Mūžam sapampusī seja un dzeltenie zobi gluži vienkārši pat skaistu pasaku varēja padarīt par šausmu stāstu. Un šausmu stāsti, kā sagadījies – kā ne, bija viņa mīļākais pasaku žanrs.
Es nezinu, vai šīs šausmas patiesi stāstīja viņš, bet tagad, braucot ar tramvaju pār bruģīti, es allaž iedomājos par lēto cigareti dzeltenajos zobos un leļļu glābto dzīvību.2
Pa pēdējo euro es atļāvos nopirkt šokolādes tāfelīti un baltmaizes kukuli. Baltmaizi es pirku savai mammai. Viņa uz to ir kā traka. Dažkārt viņa norij 400 gramīgo maizes kukuli dienā. Un vispār “dažkārt” var mierīgi aizvietot ar vārdu “bieži”. No sākuma es centos viņai strīdēties pretī. Es teicu: “Nu, mammu, ko tu dari?”, bet, kā jau lielākajai daļai mammu, arī viņai viss gāja gar ausīm. Tikai manējā to arī atdzīst.
Es kāri baudīju savu šokolādi. Katrs mazais gabaliņš bija, kā baznīcā iesvētīts. Saprotams, kopā mēs nevarējām doties mājās. Mūsu draudzība bija pārāk intīma, lai varētu iesaistīt vēl kādu personu. Tāpēc maizi es pasitu padusē, bet pati, ar šokolādi kabatā, devos izbaudīt pavasarīgo vakaru.
Manā maršrutā bija Āgenskalna līkumainās ielas. Tomēr, lai kā man gribētos, Āģītis nekad manai sirdij nebūs tik tuvs, cik Centrs. Smiļģa iela, protams, ir gara, bet, toties Čakmarijas ielai izejot cauri, var šķērsot pasaules. Savu ceļojumu ir iespējams sākt no pārbāztā, milzīgā krustojuma Stacijas laukumā un beigt jau pie salīdzinoši mierīgajām Grīziņkalna mājām. Un pa vidu ir iespēja atvilkt elpu Ziedoņdārzā. Bet līkā Smiļģa iela? Jā, viņai pieder Uzvaras parks, bet vai tā brūnos dīķus var salīdzināt ar Ziedonīša puķēm, vecajām strūklakām un modernajiem rotaļlaukumiem. Uzvaras parku rotā trīs gari sērkociņi, bet centrā ir dzejnieka plikais pauris, vardītes un milzīga žurka. Tur pastaigājas dāmas augstos papēžos ar skaisti ieģērbtām mazām princesēm, vecmāmiņas lasa grāmatas un grauž smilšu cepumus un tēti māca puikām braukt ar riteni, spēlēt bumbu un uzvesties labi, un jaunieši izved paskrieties taksīšus. Tur ir nemitīgā dārza svētku sajūta. Vienalga vai izej ašā solī cauri, vai sauļo seju ar draugiem saulē.
Man tik ļoti patīk atcerēties savas mazās bērnu dienu takas. Es stāstu par to savai draudzenei šokolādei, bet viņa tikai brēc: “Neēd mani!” Somā jau kādu laiku vibrē telefons. Negribu es atbildēt, lai, kas tur arī zvana. Tas ir tik ļoti uzstājīgs, ka traks var palikt. “Nopērc maizi, kamēr veikals vaļā,” man otrā galā lūdz mammis. “Labi,” es atbildu un lēnā solī turpinu maldīties, tomēr, pa Āgenskalna līkumotajām ielām.3
Šovakar mēs spēlējām paslēpes. Tu un es. Tu meklēji, bet es slēpos. Nebija vajadzības skaitīt līdz desmit. Tāpat bija skaidrs, ka tu uzvarēsi. Tev tomēr ir zināmas visas manas labākās slēptuves.
Viena no tām ir Vecrīgas šaurās ielas. Baznīcu iekšpagalmi, sētas un tīņu “pīpētavas” – tur visretāk var sastapt tūristu fotokameru skaņas. Klik, klik, klik. Kāds mani tomēr pamanījis. It kā nekas nebūtu bijis, es turpinu klimt pa Vecrīgas ielām. Tur kāds vemj, tur šķauda, tur uzkopj, tur smaida. Kāds rīko kāzu fotosesiju, kāds šķiras. Nē, šeit pārāk nejēdzīga drūzma. Cilvēku bari, kas runā visās mēlēs, tikai ne manējā. Angļi apčurā vēsturiskās notekas, vāci ar japāņiem iemūžina visu svēto un krievi aizņem katru veikalu. Šī Vecrīga vairs nav mana. Tu mani atradi.
Es labprāt patvertos zem Andreja Upīša mēteļa, kas pie stikla piramīdām. Tur kāds mākslinieks radījis simt metrīgu rakstnieka stāvu, bet tas nekam neder paslēpēm. Blakus esošā vecā bioloģijas fakultāte būtu ideāla slēpšanās vieta, bet man bail no tiem studentu spokiem, kas klīst pa novārtā atstātās fakultātes gaiteņiem. Blakus ir osta, bet kuģi atiet tikai sestdienās. Šodien ir ceturtdiena. Paslēpes jāpabeidz spēlēt pēc stundas, tad mamma mani sauks mājās uz vakariņām, un es vairs nevarēšu atgriezties. Turpinām!
Zem Vanšu tilta slēpties nav vērts. Viena puse ir pilna ar kamerām no nodegušās Rīgas pils, bet otrā – tieši garām iet trolejbusa maršruts. Es varētu slēpties Ķīpsalas jaunajos projektos, bet tie man neiet sevišķi pie dūšas. Vienīgais labums, ka tie būtu tukši no novērotāju-nodevēju acīm. Tomēr tu mani atradi.
Es varētu izmēģināt Avotu ielas aizaugušo baznīcas pagalmu, bet domāju, ka atbilde visiem jau skaidra. Es tad slēptos starp nātrēm, nezālēm un vējā sapūstiem atkritumiem. Tu un es. Mēs atrodamies starp pavasari un vasaru. Mamma mani sauc uz vakariņām. Šovakar mums sanāca nejēdzīgas paslēpes, jo tu atkal uzvarēji.4
Es iekāpu peļķē, un tā peļķe izrādījās Daugava. Tu par mani smējies pilnā balsī, bet es tikai pārtraucu, sakot tev, lai tu ķer skatu.
Mēs atradāmies Saules akmens pakājē. Bija svētdienas vakars un mēs abas sacentāmies ar uzdevumu kaudzēm priekš skolas. Man liekas, ka tu tajā vakarā uzvarēji. Tas nenozīmē, ka mēs jau šķīrāmies. Nebūt nē. “Piedrāzt skolu, piedrāzt dzīvi,” tā es tev teicu. Mums bija baigais besis tovakar, ne? Tomēr pretī vērās tik skaists skats uz Vecrīgu, ka negribējās dusmoties. “Tie taču ir tikai dzīves sīkumi,” tu man atbildēji, “vienmēr paliek sliktāk.” Es tomēr uz tevi dusmojos. Un pēc mirkļa es jau dusmojos uz sevi par to, ka dusmojos. Tas bija baigi dusmīgais vakars, ne?
Tu tur nebiji pie vainas. Ja ir kāds, kuru vainot, tad tā esmu es. Nebija man, ko līst tik tuvu ūdenim. Tagad viena bote ir slapja, bet tā jau patiesi nav liela problēma. Es patiešām nesaprotu, kas man šīs par agresijas lēkmēm. Es baidos, ka pārvēršos par to draņķīgo pusaudzi, kuru neviens nevar ciest. Es jau tā ar visiem esmu sastrīdējusies. Vienīgi ar tevi ne. Tu par mani tikai smejies. Tas ir labi. “Atkal jau tu dusmojies,” tu man pārmet. “Draudzenīt, es nezinu, ko man darīt,” es pretī sūdzējos. Man patīk, kā tu jau esi pieradusi pie manas vāvuļošanas par visām problēmām. Man patīk, kā tu sapņo man līdz, kad es tev stāstu savus ideālistiskos nākotnes plānus.
Es iekāpu peļķē, un tā peļķe izrādījās Daugava. Man viena zeķe palika slapja, bet tu tikai par mani smējies pilnā balsī. Es toties skatījos tev virsū ar sirsnīgu skatienu. Nav labākas draudzenes pasaulē par tevi, ne?5
Rīga. Cilvēku jūra. Mana miera osta. Tu stāvi mierīgi Maskavas rajonā. Galvā skan tukšums gluži kā uz mierīgās ielas. Kaut kur dzird tukšās lamas, kaut kur kādam no rokām izslīd stikla pudele. Rīga. Pilsēta bez nomācoša klusuma.
Ir nakts, bet zvaigznes neredz. Spīdīgas izkārtnes, mirgojošās lampiņas, gaisma mūždien aizņemto rīdzinieku logos. Kad paveries uz augšu, redzi vien laternu spožās spuldzes. Tajās veroties, sāk reibt galva. Pazūd domas, pazūd smagās krāsu bundžas rokās un planšetes padusēs; pazūd laiks.
Ai, kā gribētos mūžīgi stāvēt tā, garās Avotu ielas viņā galā, un reibt no dzestrā nakts gaisa un spuldžu gaismas, bet tad no bāra izveļas dzērājs.
Ieskanas mūzika. Burvība zūd. Dzērāju bars paņem sev līdzi visu banālo romantiku. Tu paliec viens starp neona gaismām, reklāmu bojām un trīskrāsainiem luksoforiem. Garām pabrauc divas mašīnas.
Un tad tu sāc tusnēt uz mājām, pārbāztām rokām, pūšot no mutes baltus dūmu mutuļus.
Rīga. Cilvēku jūra. Mana miera osta.6
Vecām ēkām bieži ir vairākas slepenas ejas vai pieliekamie kambari. Vienalga kādām vajadzībām tā celta. Esmu bijusi vairākās vecās Rīgas ēkās un katrai no tām ir kāda sava īpatnība, kuru uz sitienu var pateikt tikai mājas vai dzīvokļa īpašnieks. Bieži vien tās tiek uzietas vissavādākajos veidos – veicot remontus, ievelkot kabeļus vai, pēc vairākiem gadu desmitiem, uzkāpjot nākamajā stāvā. Katrai šādai vecai mājai ir savs noslēpums, kas nemaz nesaistās ar tās iedzīvotāju skeletiem skapjos. Šie tuneļi atrodas gan Operā, gan manā vecajā skolā uz Aspazijas bulvāra, gan Čaka ielas ceturtā stāva dzīvoklī. Pat mana Iļģuciema draudzene un Purčika klasesbiedrs savos vecā laika mitekļos atklāj paslēptus kambarīšus. Gan tukšus, gan pilnus. Dzīvot šādās mājās ir īsts piedzīvojums.
Mana laika celtnes gan neslēpj neko. Tām ir savs plānojums, pie kura tās bez ierunām pieturas. Tās visas ir vienveidīgas. Pirms tu sāc tajās dzīvot, tu visu jau zini. Tu zini, kur kas atradīsies un ka nekādu slepenu eju nekad neatklāsies.
Gluži kā ar cilvēkiem tagad. Sarunājoties ar vecu vīru slepenā tuneļa sākumā, kura noslēpumus viņš taupa mazbērniem, tu nezini ne viņa hobijus, ne intereses. Tu zini, par ko jūs runāsiet, bet nezini, kur saruna aizvedīs. Sarunājoties ar vecā vīra mazbērniem slepenā tuneļa sākumā, tev atliek tik uz minūtēm piecām ielūkoties mirdzošā ierīcē un saprast ne tikai par ko jūs runāsiet, bet pat kā šī īsā saruna beigsies. Jo šī vīra mazbērniem ir savs plānojums, kurā nav iebūvētu slepenu eju vai kambarīšu. Un tas ir plānojums, kuru esam radījuši mēs paši.7
Mani mati bija pilni nevis ar pludmales smiltīm, bet gan ar pilsētas putekļiem. Es jau nemaz nebiju bijusi pie jūras, lai tas tā varētu būt. Toties šobrīd es atrodos Rīgas centrā pie Ziedoņdārza. Varu ziņot, ka laiks ir nepievilcīgs. Šobrīd noris nopietna putekļu vētra. Brāzmas vēl nav norāvušas nevienu jumtu, bet veco kundžu cepures tāpēc nevar justies pasargātas.
Man riebjas šīs pavasara smilšu vētras. Diemžēl no tām nav iespējams izvairīties. Varbūt vienīgi, ja sev apkārt izveidosiet kupolu. Tad nekas jūs nespēs skart.
Es tomēr labāk izvēlos putekļu pilnus matus. Lai gan nevaru ciest šīs mākslīgās smiltis, es nespēju dzīvot bez vēja. Tas mani pamodina no ziemas miega.
Mani mati bija pilni nevis ar pludmales smiltīm, bet gan ar pilsētas putekļiem. Es atrodos Ziedoņdārza rajonā. Man it kā ir pusdienu starpbrīdis, bet diemžēl ēdienam naudas nepietika. Es paļaujos, ka pilsētas putekļi manos matos spēs mani noturēt nomodā vēl uz pēdējām stundām. Ja ne, tad es padodos.8
Šis ir mans patiesais Āgenskalns, ar grafiti nopūstām māju sienām, cigarešu izsmēķu galiņiem uz līkās ielas un pus sabrukušajiem lieveņiem, uz kuriem atstātas tukšās alus pudeles bomžiem. Šis ir mans patiesais Āgenskalns, kur tirgū iepērkas smalkas tantes ar maziem sunīšiem, nostrādājušies vīri un pārguruši pusaudži. Katrā logā var redzēt, kā laiski staipās kaķi. Viņiem patīk to darīt izjusti vakara saulē. Tie gaida, kad saimnieces ieliks dienišķo kaķu barības devu un tikpat slinki, kā viņi paši pirmīt locījās, paglaudīs pār to mugurām. Šis ir mans Āgenskalns, kurā nemudž mašīnas, nav spīdīgu izkārtņu un centra putekļu. Brīvdienu rītos ir īpaši jāmeklē pēc cilvēka stāva, bet vakaros ielu lampas strādā tikai ar kustību sensoru.
Šeit pastā katru dienu, no rīta līdz vakaram, strādā vienas un tās pašas īgnās tantes, un rindā stāv tikai mani kaimiņi. Viņi gaida naudu, vēstules un dāvanu paciņas. Dažkārt šeit viesojas arī smieklīgs mīlas trijstūris. Par visiem kopā viņiem ir taksītis, kurš ne pa ko negrib palikt ārā. Tad viņi parasti to paņem līdzi. Meitene, dusmīga kā pūķis, draud ar visu, kas dārgs, ka pametīs abus. Bet džentelmeņi viņai līdzās tikai smej. Tie smejas par taksīti un pūķīti blakus. Viņi visi trīs uzauga Āgenskalnā. Pabeidza skolu un ieguva darbu. Tirgū darbs pietiek teju visiem. Un vēl var iet par apkopēju tuvējā slimnīcā. Puiši nav dumji. Viņiem vienkārši patīk smieties vairāk nekā strādāt. Viņiem patīk baudīt dzīvi – staidzināt sunīti, cept pankūkas un kaulēties par gurķiem tirgus dārzeņu nodaļā. Bulciņas tie rij pie Marijas tantes. Viņai ir tāds mazs pleķītis atvēlēts tirgū, kur tā tirgo svaigas, mīkstas, lielas bulciņas. Cenas ir zemas. Tikai to apsēduši baloži, maitas, kurus puiši labprāt palīdz aizdzenāt. Pretī saņemot laipnu paldies un cenu par bulciņām nulli. Svētku dienās tie tās sauc par smalkmaizītēm, bet Jaunajā Gadā viņi pat atļaujas nopirkt kūciņas. Izvēle uz kūciņām tur nav liela, bet, cik gan tās gardas! Žēl, ka Marijas tante kūciņas pa labi un pa kreisi, kā bulciņas, apkārt nedāļā. Tie tik būtu ikdienas svētki! Bet mūsu puišiem nevajag svētkus, viņiem pietiek ar dzīvi. Viņi skrien savai meitenei pakaļ kopā ar taksīti.
Šis ir mans patiesais Āgenskalns – ar meitenēm, kuras deklamē dzeju, sētā izkarot veļu, ar puišiem, kas skrien līdzi saviem suņiem, ar tirgu, kurā gaļa jāpērk pretī maizei, zivis uzreiz pa kreisi no sāna ieejas, bulciņas pie Marijas tantes, bet dārzeņus, kur tajā dienā lētāk. Tie visur svaigi un labi no pašas Eiropas Savienības. Šis ir mans patiesais Āgenskalns. Rajons, kurš flirtē un kārdina. Šeit iemīlēties ir tik viegli, kā skuķim pazaudēt matu gumiju vai mazulim mīļāko grabuli.9
Ja Čaks tagad nolemtu nokāpt no mākoņmalas un pastaigāties pa Rīgu, viņš saķertu galvu. Šī vairs nav tā pilsēta, kas reiz bija tuva un dārga, kā izredzētās tuvums. Šeit jau ir izzuduši visi ormaņi un vējā vairs nečīkst izkārtnes. Tā vietā var dzirdēt, kā dūc spožas, dzeltēnas spuldžu gaismas.
Ja Čaks tagad nolemtu aizstaigāt līdz savas vecmāmiņas mājām, viņš saķertu savu pliko galvu. Tā vairs nav Pārdaugava, kurā ir mazdārziņi un nelīdzeni ceļi. Tiesa, te vēl ir saglabājušās pāris veco ēku, bet kādi debesskrāpji ir nākuši vietā. No mulsuma viņš pat vairs nevarētu uzsildīt tēju vecajā dzīvoklī, jo virtuves vietā tagad atrodas informatīvā telpa. Informācija. To tagad cilvēki meklē ik uz soļa. Auto ir pārņēmuši pasauli un līdzi nesuši vēl kaudzi citu tikpat nevajadzīgu mantu. Kā gan dzejnieki to pieļauj? Protams, viņš mīl savu pilsētu vēl joprojām. Lielos vilcienos nekas nemaz nav mainījies. Bērni vēl joprojām izzina dabu no puķupodiem istabās un vasarā mammām dīc kapeikas saldējumam un trama grafiks ir tikpat aktīvs, cik iepriekš. Rīga nav apstājusies. Ir pagājušas jau simtiem vēso vasaru, bet mums vēl joprojām ir mūžīgā tirgone Marijas iela. Pa to lepni staigā meitenes tik aukstas, kā tramvaja misiņa margas divdesmit trīs grādu salā. Viņas neskatās uz puišiem, viņām neinteresē it nekas; tikai jaunākās modes veikalu skatlogos. Vasarā viņas izvēlēsies tikai plombīra saldējumu, jo uzskatīs, ka tajā vismazāk kaloriju. Puse tiks mazajam sunītim brūnādas auklā, tik lielam kā kalēja dūre, ar kājiņām trīcošām kā želē.
Tiesa, klāt nākuši jauni rajoni, bet es nedomāju, ka tā ir tava daļa Rīgas. Tev, urbānist, pieder centrs ar tā izlauzītajām ielām, bulvāri, skvēri un visi pilsētas dārzi.
Ja Čaks tagad pastaigātos pa Rīgu, viņš apmaldītos. Auto, spuldzes un gājēju jūra – no tā var tikai nosmakt. Tomēr tas viss pieder tikai un vienīgi tev, jo nav lielāka mīļākā Rīgai bijis, kā izcilais dzejnieks, pavārs un draugs Sašiņš.10
Tikai nesaki nevienam, bet man šķiet, ka es vakar iemīlējos. Jā, patiesi! Es vakar iemīlējos savā pilsētā ar visu tās nejēdzīgo satiksmi – auto izplūdes gāzēm, ar visu tās mākslīgo dabu – Vērmanīti, Ziedonīti un Bastejkalnu, ar visiem tās iedzīvotājiem – pīpmaņiem, dzērājiem un sešdesmit gadīgajām prostitūtām. Jā, patiesi! Es smirdīgajā autobusā, kurš nekad neierodas laikā, ieraudzīju citu mīlnieku skābos ģīmjus. Visiem uz pieres bij’ uzraksts: “Es gribu uz vecmāmiņas laukiem – uz Kurzemi, Latgali – pamesto Latviju! Es gribu, es gribu, es gribu.”
Tur, smirdīgajā miskastē, kratījās veca tante ar biešu rozā lūpām. Ja viņa būtu jauns puisis, mēs viņu čukstus sauktu par urlu. Tur, smirdīgajā miskastē, vecā bonbonga bija izcīnījusi savu vietu beņķī pie loga un lepni atļāvās blakus nolikt savu tirgus tašu. Tas nekas, ka pāris cilvēkiem nebija, kur sēdēt. Neviens tāpat nebija tik kārns, lai varētu ērti izbaudīt braucienu viņai blakus. Es iemīlējos arī viņas vecajā lūpu krāsā un saķepušajā skropstu tušā. Izkāpjot no autobusa, es vēlāk savā ceļā sastapu vēl daudz šādu tanšu. Viņas visas nav traki resnas. To galvenā pazīme ir bezgaumīgie zelta auskari.
Es vakar iemīlējos vidusskolēnos, kas slepus pīpē skolas tuvējos iekšpagalmos. Pamatskolēnos gan ne. Man vēl joprojām derdz skatīties, kā to tievie darba nepieredzējušie pirkstiņi ieskauj cigareti. Tomēr, kā vidusskolēni slepus ķeksē cigareti no dziļākās somas kabatas, man patika skatīties. Nepilngadīgo acis novēro neesošos miličus, bet pilngadīgie lūkojas pēc skolotāja stāva. Tāpat to dārgo cigareti puspīpētu zemē nemetīs. Manu sirdi savaldzināja to izbolītās acis! Jā, patiesi! Es vienīgi varu cerēt, ka tie jaunie puiši nepārvērtīsies par savādajiem onkuļiem, kas ar sevi sarunājas tramvajos un smird pēc Centrāltirgus paviljonu atkritumiem. Lai gan vakar es iemīlējos arī tajos onkās, kas ziemā nēsā pārsvīdušu pižiku un vasarā netīru kepku. Es tomēr ceru, ka šie astoņklasnieču elki kļūs par tiem vīriem uzvalkos, kuriem vienmēr līdzi ir lietussargi. Kuri var atļauties braukt gan ar mikriņu, gan taksi, gan pa zaķi. Viņi veikalā nekautrējas groziņā ielikt dārgākos cīsiņus un lētāko alu.
Tikai nesaki nevienam, ka es vakar iemīlējos. Ka es vakar kā bērnudārzā staigāju apkārt ar skatu debesīs un platu smaidu uz lūpām. Jā, patiesi! Lai tas paliek mūsu noslēpums. Citi tāpat nesapratīs, ko es esmu iemīlējusi šajās vecajās mājās, logos un renstelēs. Tikai nesaki nevienam, bet man šķiet, ka es vakar ie-mī-lē-jos. - 0 commentsLeave a comment
- auksti decembrī
- 12/11/17 02:56 pm
- man apkārt runā par to, kas ir skaistais, bet manā prātā tikai atbalsojas skaistums, skaistums, skaistums. šodien atkal snieg sniegs un liekas, ka tam vajadzētu būt tam skaistajam. bet, ja liekas, tad var sasisties. tā vienmēr mans mammis saka. agrāk sniegs manī radīja sajūsmu, ziema man vispār šķita, kā pats labākais gadalaiks kāds vien varbūt. tikai nevajag pārprast. man, protams, patika arī vasara. vēl joprojām patīk. tikai tagad nedaudz vairāk nekā ziema. cik savādi, kā mainās domas un jūtas. kas vienā brīdī likās vislabākais, tagad liekas visnepatīkamākais. tas liekas nepareizi. bet tomēr - dzīve nav teorijas grāmata. šis mans dzīves moto ir palicis nemainīgs jau ļoti ļoti ilgi. laikam jāsaka, ka ziema ir skaista, bet tikai aiz loga.
- 0 commentsLeave a comment
- onkulim
- 12/8/17 08:24 pm
- Šovakar es tīru mājas. Savu mazo dzīvoklīti netālu no Āgenskalna tirgus. Un, jā, ir piektdienas vakars un telefonā nemitīgi uzrādās visādi piedāvājumi iet kaut kur un kaut ko svinēt un, jā, ir arī prozas lasījumu nedēļa, kurā parasti aktīvi eju uz pilnīgi visiem lasījumiem, bet ne šovakar. Šajā piektdienas vakarā es tīru mājas, bet ne sterili tīras. Mans onkulis vienmēr uzskatīja, ka mājām ir jābūt zināmai kārtībai, lai varētu sakopot kārtīgi domas. Kārtīga māja – kārtīgas domas. Turklāt kārtīgumu nevajag sajaukt ar pareizumu. Tā būtu vislielākā kļūda. Mana onkuļa sajūtas varēja viegli nolasīt no viņa kārtības mājās. Ja drēbes nebija samestas pa visurieni, ja virtuves izlietne bija tukša, ja uz rakstāmgalda neatradās neviens pusizjaukts krāms, tad viņš tika galā ar savām domām. Laikam man ir tāpat. Vismaz man tā patiktos domāt. Es zinu, ka manam mammim ir gluži pretēji. Kad viņa ir uztraukta vai bēdīga, tad tīra visu, kas pagadās pa ceļam. Tāpēc pie viņas aizejot ciemos jeb kurā diennakts stundā viss ir krietni tīrāks un labāks nekā pie manis. Droši vien tā pat būtu parocīgāk. Bet man mans onkulis vienmēr ir šķitis tuvāks nekā mans mammis. Sāk skanēt the clash should i stay or should i go. Mistkastes grozam derētu ielikt jaunu maisiņu. Šis jau ir pilns ar tukšajām stikla un plastmasas pudelēm.
- 0 commentsLeave a comment
- onkulim
- 12/7/17 06:46 am
- Man gribējās izkliegt savas sāpes visai pasaulei. Likās, ka tas kaut kā varētu palīdzēt. Ka tas kaut kādā veidā atrisinātu lielāko daļu problēmu. Ka iespējams problēma izzustu pati no sevis tikai tā dēļ, ka tiktu izteikta skaļi. Mans mīļais onkulis gan domāja gluži pretēji. Viņam likās, ka vislabākais veids tikt galā ar problēmām būtu sarunāties pašam ar sevi. Noslēpties kaut kur dziļi dziļi zem visām siltākajām segām. Tā ka ir grūti elpot un pārvalks, kas atrodas vistuvāk mutei noraso. Tas esot vislabākais domāšanas veids, jo tikai tad tu esi pats ar sevi. Es gan nevarēju iztēloties savu onkuli tā darām. Varbūt kaut kad agrā jaunībā, kad viņš vēl nebija divmetrīgs, bet mazs puika, kas slēpās no visiem. Es jau arī vairs neesmu tā mazā meitene, kas var atļauties tā darīt, bet, kurā brīdī tiek pārkāpta tā robeža? Man tagad ir deviņpadsmit. Tomēr liekas, ka šobrīd sasegties visās mājas segās būtu vislabākais variants. Iespējams pat uzbūvēt tādu kā fortu no lietussargiem. Gluži, kā bērnu dārzā. Agrāk manā istabā bieži bija tādi izrakumi no mammas dīvāna lielajiem spilveniem, palagiem un lietussargiem. Iekšā es mēdzu iestiept naktslampiņu, kas patiesībā bija domāta karināšanai pie sienas, bet mūra mājā, kurā mēs dzīvojām iedzīt kādu nagliņu bija tuvu neiespējamajam. Bez lampiņas es stiepu iekšā vēl visas savas mīkstās rotaļlietas, bet ne, lai ar tām spēlētos. Tās bija tīri mīkstuma radīšanai. Citreiz to cietās acis vai deguntiņi man dūrās mugurā un tad, protams, atrados ārpus Latvijas – kādā eksotiskā zemē – Āfrikas džungļos, Ņujorkas parkā zem tilta vai kādā citā televīzijas radītā mītā. Es mēdzu tad sarauties čokurā un būt ļoti ļoti klusa. Tā, lai mani neviens neatklāj. Bet onkulis, manuprāt, neko par to nezināja. Ja vien mammis to nebija kādā brīdī izstāstījis, bet mans prāts vienmēr man lika domāt, ka tā noteikti nebija, ka mammis nekad nebūtu stāstījis neko par manām izdarībām un notikumiem, ka onkulis mani vienmēr saprata mani neko par mani nezinot. Tagad domājot atpakaļ, es esmu vairāk nekā droša, ka tā noteikti nebija. Varbūt no visiem stāstiem par mani onkulis tieši mani iemīlēja. Varbūt no tā, ka mēs abi bērnībā taisījām slepenos bunkurus, tik labi sapratāmies vēlāk, sapratāmies tā, ka varējām pat savā starpā nepārmīt nevienu vārdu un vienalga būt labākie draugi.
- 0 commentsLeave a comment
- Komunālais piedzīvojums
- 12/3/17 09:48 pm
- p.s. okey, tātad pēdējā laikā ir sanācis izlabot kādu vecu darbu un par to arī kaut ko iegūt un par cik kopš tā brīža baigi daudzi jautā vai ir iespēja kaut kur to izlasīt, tad jā, ir - šeit un tagad.
Žužas tante tikai griež un griež skaļāk savu tv kasti. Viņa cenšas pārsist skaļos kaimiņus, kuri tagad rīko kārtējo scēnu. Baterijas pultij ir beigušās, tāpēc viņa, pietupusies pie televizora malas, ar sērkociņiem izkritušo pogu vietā, cenšas noregulēt skaņu. Ir sākusies keno izloze, kuru Žuža vienmēr īsi nokavē un par to nedaudz dusmojas. Lai gan nav vairs dzirdamas krievu melodrāmas, kāds nemitīgi klapē pa viņas istabiņas sienu. Katra istaba cenšas pati par sevi apslāpēt vienu otru. Tāpēc tikai loģiski liekas blakus esošā kaimiņa sitieni pret sienu. Viņš dusmojas. Šis vecais vecis ir noilgojies pēc klusuma un tāpēc izgāž dusmas uz Žužas tantes sienu, vietā, kur tieši atrodas mazs sekcijas skapītis, kas ir atvēlēts mazdēla krāmiem. Kad viņu atved ciemos, viņam vienmēr vietā ir jauni, bet Žuža jau vecos ārā nesviedīs. Lai paliek nākamajam mazbērnam. Varbūt sanāks piedzīvot arī vēl vienu bērniņu? Mūsu Žužas tantei tas patiktu, bet sapņot viņai nav laika, jo tūlīt no skapīša maliņas nokritīs visi kinderolu brīnumi. Kaimiņam aiz sienas traucē viņas televizors. Žuža to saprot. Bet kāpēc viņš neiet atsist kaimiņus, kas trokšņo no otras puses?
Par visu vairāk Žuža ienīst šo mitekli. Šeit ir nodzīvots jau praktiski viss viņas mūžš. Agrāk te vismaz dzīvoja arī Nadja ar kuru Žuža gāja kopā vienā vidusskolas klasē. Skolā viņas nebija nekādas tuvās draudzenes, bet šis komunālais piedzīvojums meitenes satuvināja. Žēl, ka viņa izvācās. Atrada bagātu vīrieti un pie pirmās izdevības aprecēja. Žužas mamma dzīvoja vienu stāvu zemāk, bet mammas jau sen vairs nav. Mamma kaut kur pazuda īsi pēc tam, kad Žuža bija izvākusies. No sākuma likās, ka ir otrādi, ka abas sievietes ir izlēmušas paņemt mazu pauzi viena no otras, bet tomēr – Žužas mamma bija pazudusi. Nadja savukārt vēl joprojām dzīvoja pie mammas. Tas ir līdz brīdim, kad viņa pēkšņi palika skaista. Ar Žužu notika gluži pretējais. Jaunībā viņai bija daudz mīļāko, bet tagad jo biežāk viņa ieskatījās spogulī, jo sliktāk viņai palika. Šauras acis, gurķis deguna vietā un sausas, saplaisājušas lūpas. Viņai dzeltenās kaites nav, bet āda vienalga ir ar pretīgu dzeltenu nokrāsu. Skaistā Nadja ik pa brīdim vēl iegriežas apciemot savu mammu. Viņa vienmēr stāsta, cik labs ir viņas vīrs, bet nekad nav atvedusi viņu līdz šejienei. Laikam kauns. Protams, ar Žužu nebija tik traki. Kāds jaunībā arī Žužai dāvāja meitu, bet tas mīļotais vīrietis pazuda īsi pēc priecīgās ziņas. Un neviens cits vietā arī neuzradās. Kad viņa gaidīja savu pirmdzimto, visi centās atrunāt. Lai atdod bērnu namā, nepavilks, sabojās dzīvi gan sev, gan mazulim un tādā garā, bet Žuža ar to nebija mierā. Citi savu mammu gaida vēl joprojām. Tam nebūtu jānotiek ar viņas bērnu. Un doma par to, ka būs citi vecāki, citi māsas un brāļi, citā pilsētā, lika viņai viebties. Cilvēkiem vajag mazuļus, kurus izaudzināt nevis kādu ar jau saviem pasaules standartiem. Cilvēkiem nevajag Žužu. Šīs simpātijas bija stipri abpusējas.
Žuža nav stipra. Viņa izslēdz televizoru un ļaujas klausīties kaimiņu strīdos. Kāds šodien ir aizmirsis nopirkt sieru un tā vietā piedevām nopircis nepareizo aliņu, puikam kārtējā nesekmīgā un drēbes nav izmazgātas. Tas viss tiek izkliegts uz trīsdesmit gadīgo kaimiņieni Aiju. Viņas partneris ir būdīgs vīrs, kurš smēķē iekštelpās un par to nekaunas. Visi skrien viņam pakaļ, lai tikai nesāktos kašķis. Tāds bija arī Žužas puisis, kurš radīja meitiņu, bet viņiem, protams, viss bija savādāk. Starp viņiem bija mīlestība. Tas nekas, ka tikai uz ļoti īsu mirkli. Starp Aiju un to kverpli toties tā pat nav fiziski iespējama. Viņi paliek kopā nevis tāpēc, ka Aijai varētu būt no viņa bail, bet tāpēc, ka viņas dēlam nepieciešams vīrieša paraugs un vislabāk to spētu sniegt tikai tēvs. Bet vai tad šajā dzīvoklī vīriešu trūkst? Lai ņem to puiku līdzi uz virtuvi, kā Žuža savu mazo lēdiju. Tur vienmēr kāds vecis izčīkst, lai uzcep olu vai pieskata mammas notīrītos kartupeļus. Tādi paši veči, kā Aijas vepris, tikai laipnāki, jo kaut ko vajag. Un vai meita slikta izauga? Nē, viņai gēni nākuši no kāda inteliģentā tramvajā, ne no Žužas un viņas bijušā. Meita ir izskolojusies, gudra, ar smalku amata nosaukumu un dzīvokli, kuros ir sava tualete, virtuve un duša. Žužai nekad nav bijusi sava tualete.
Viņa neskumst par pasaules radīto kārtību. Žužas tante ir jau pietiekami veca, lai saprastu, ka šajā pasaulē ir lietas, ko var un ko nevar mainīt. Lai to saprastu, nebija nepieciešamas nekādas smalkas grāmatas. Patiesībā viņa to saprata jau sen, iespējams, pat vēl pirms apguva lasītprasmi. Vispār skolas laiku viņa atceras nelabprāt, jo tajā tika izsmieta un atgrūzta. Nekas daudz nav mainījies. Vienīgi cilvēki sabiedriskajā transportā, ja viņu vispār ir pamanījuši, aprunā pēc izkāpšanas. It kā jau Žužas tantei ir vienalga. Vienalga, ka ir izsmiekls, vienalga par zobgalīgajiem tīņiem un nosodošajām vecenēm, bet kaut kur kādā sirds stūrīti grauž. Un grauž stipri. Dažkārt gribas tiem čukstētājiem atcirst. Jā, ir reizes, kad Žuža savu tirgus tašiņu sagrābj tik cieši, ka pat pirkstu galiņi paliek zili. Citreiz viņa izkāpj ārā vienu pieturu ātrāk un iet ar kājām. Agrāk meita gan uzstāja, lai Žuža neklusē, lai neļaujas sabiedrības spiedienam, bet viņa jau nesaprot. Žužas meita patiesi nesaprot, ka viņa vienmēr atsaka to kopīgajiem plāniem, jo nevēlas, lai jūt to pašu pazemojumu, ko viņa izjūt. Tiesa, citreiz cilvēki to nemaz nepamana, citreiz Žuža ir tik dzeltenīgi pelēka, ka kāds tai tikpat kā ātrumā iesēžas klēpī. Bet viņai vienalga tas turpina grauzt sirsniņai maliņu. Drīz un sirsniņas vairs nebūs.
Lai remdētu sirds sāpes, Žužas tante mēdza bieži pirkt loterijas biļetes. Ar citām azartspēlēm viņai aizrauties nav sanācis, bet mazos papīra gabaliņus aizpildīt ir interesanti. Līdz studijai viņa nekad nav nonākusi. Visticamāk arī, ja nonāktu, Žuža nekad tur neaizbrauktu. Viņa klusiņām priecāsies pie sevis, laimīgo loterijas biļeti paglabās un ik pa laikam pārcilās. Tādā izskatā tomēr nekur nevar rādīties. Žuža to saprot. Iespējams, tieši tāpēc viņa vislabāk ir iecīnījusi keno izlozi, tad nekur nav jāiet. Galvenais nenokavēt pārraidi televizorā. Bieži viņa gan neatļāvās šo prieku, bet nesen gan sevi palutināja. Bez tā vecā tante gaidītu vien, mājās ierodamies nāvīti. Ja pietiktu dūšas mirt, Žuža jau sen būtu par to parūpējusies. Kādā klusā vietā, prom no citu acīm, prom no pazemotājiem, nicinošajām acīm un čukstiem. Žuža zina, kā vislabāk pieklauvēt pašai pie nāvītes durvīm. Tikai gļēvums to attur. Viņa mēdza būt tik bailīga, ka dažkārt izbijās pati no savas ēnas. Nadja mēdza smieties, kā Žuža spēj gadiem cīnīties ar ūdens telpas prusakiem un savas istabas neiznīcināmajām blaktīm, bet nevar pateikt pretī rupju vārdu kaimiņiem vai aiziet līdz tualetei pa gaiteni, kurā izdegusi spuldzīte. Tagad Nadjas vietā smejas Aija. Kāds vienmēr smejas. Tikai pašai Žužai reti, kad uznāk smiekli. Agrāk viņa slinki smējās kopā ar savām pretējās mājas draudzenēm, tām, kuras dzīvoja jaunajā projektā, kurā katrai istabai bija sava vannasistaba un virtuve, bet tās visas kaut kur jau sen izčibējušas. Te tev nu bija draudzība, nemirstīga un nesalaužama, kas gājusi cauri visādām grūtībām. Tikai laiks ir spējīgs to lauzt, lai gan Žužai bieži uzmetas kārdinājums – piezvanīt, uzrakstīt, vienvārdsakot, sakontaktēties. Reiz viņa tuvējā pārtikas veikalā redzēja vienu seno laiku drušku, bet vai tad tādā izskatā, kādā daba apveltījusi Žužu, drīkst maz iet cilvēkam klāt un vaicāt: “Vai atceries mani?” Jau atkal gļēvums, maita, iezagās Žužā un turpināja grauzt viņas sirdi.
Šorīt, kad Aijas vepris atkal bļaustās, Žuža bļauj tam līdz. Uz televizora ekrāna pat trāpa dažas siekalu piles. Viņai tas ir izdevies! Urrā! Vecā, dzīves izstumtā Žužas tante ir laimējusi džekpotu! Simts tūkstoši euro! Par tādu naudu var nogalināt. Sajūsmas spiedzienus pārtrauc kaimiņienes histērijas lēkme. Arī Žuža sāk nedaudz bīties. Viņa apsēžas savā mīkstajā klubkrēslā no kura kāda vientuļa blakts aizrāpo. Lai saņemtu laimestu ir jāpiesakās, ir jāiet uz televīziju, pie tam laimētājus vienmēr intervē. Nē, Žužas tantei tas nav vajadzīgs. Tad jau labāk pakaļ laimestam aizsūtīt meitu, bet uz tizlās biļetītes ir viņas vārds. Spējš bezspēks pārņem Žužas tanti. Vai jau mirt? Vai, nāvīt, tā esi tu?
Žuža vairs nebūs gļēva. Nekas vairs neēdīs viņas sirdi. Jā, tā paliks apgrauzta, bet nebūs apēsta. Kaut kāda drupačiņa saglabāsies arī pašai Žužai. Viņa to rūpīgi ietīs jaunības dienu divdesmit ceturtā puiša kabatlakatiņā un pieklauvēs trīs reizes pie nāvītes durvīm. Tās būs no koka, tāpēc nelaime netiks piesaukta. Biļetīti viņa atstās turpat uz insektu nodirstā naktsgaldiņa. Lai meita sadala uz pusēm. Vienu pusi, lai tērē pati, otru, lai atstāja mazdēlam, kad paaugsies. Žužai nevajag savu tualeti vai vannas istabu. Viņu neinteresē smalkas drēbes, jaunākās modes un Cēzara salāti. Savu mazbērnu viņa nevedīs uz parku, un nākamo arī ne. Tā arī klusi Žuža krēslā izlaida garu, vienīgi kaimiņi neieturēja klusuma brīdi.
Meita skumji nopūtās bērēs un nelaimīgo loterijas biļeti sagrieza uz pusēm. Četri pieci, nevis pieci četri. Vienīgi Aija turpināja smieties un, klačojoties ar jaunajiem pabērniem, stāstīt par Žužas tantes smieklīgo atgadījumu, kamēr vīrs uz to atkal nebija atsācis bļaut. - 1 commentLeave a comment
- auksti novembrī
- 11/23/17 07:14 pm
- citreiz man apkārt piezogas nepatīkams aukstums. tas ir tāds aukstums, kuru ir grūti atšķirt no skumjām vai klusuma, jo tas pieskaras pirkstu galiem, deguntiņam un kādiem diviem labās kājas pirkstiem. šis aukstums spēlējas un rotaļājas. izliekas, ka nesaprot, ko dara. šis ir mans mīļākais aukstums, jo tas ir it kā nesaistīts ar laikapstākļiem vai gadalaikiem, vai visādām citādām šāda tipa muļķībām. tomēr, bet tomēr, tas vislabāk izvēlas atgādināt par sevi tieši tumsā. tieši tajā gada daļā, kad katrs saules stars liekas, kā milzīga vērtība. citreiz liekas, ka šis aukstums pat mani tā kā cenšas sakutināt, tā kā iepriecināt. bet, lai kādi būtu tā patiesie mērķi, man tagad sāk palikt ļoti, ļoti auksti.
- 0 commentsLeave a comment
- auksti novembrī
- 11/22/17 05:23 pm
- es īsti nezinu, ko vēlos ar šo visu pateikt. ir ļoti viegli teikt es, es, es. un ļoti viegli sākt teikumus ar mazo burtu. man tik ļoti patīk tā darīt. laikam tāpēc, ka latviešu valodas skolotājai tas varētu ļoti kaitināt, bet mani kaitina latviešu valodas skolotājas. tās ir abpusējas simpātijas.
vēl šodien es satiku savu mammi un stāstīju viņai, ka ir tik forši sākt teikumus ar mazo burtu, jo tad visi vārdi saiet vienā kaudzē. turklāt tad taču ir lielāka jēga punktiem. viņa teica, ka es esmu nedaudz pastulba šajā jautājumā un labi, ka nestudēju filoloģiju, bet ar filozofijas studijām man arī laikam būtu jāpiebremzē, bet, ja tikai laikam, tad var sasisties. viņa ir tāda nedaudz smieklīga sieviete.
vēl es viņai šodien ļoti ilgi un dikti stāstīju, kā man nav naudas. tas ir, man ir kaut kāda nauda, bet ļoti maz un es vēlos to iekrāt, jo rīgā būs bryan adams un biļete ir un nav dārga vienlaicīgi. beigās viņa piespieda mani nopirkt gan pārtiku, gan jaunas džinsenes, lai gan es tagad apkārt staigāju pārsvarā tikai sportenītēs. es jums saku, viņa ir tāda nedaudz smieklīga sieviete, jo uz veikalu mēs braucām, lai viņai atrastu jaunus svārkus, bet man beidzot nopirktu segu. un zināt, ko? rīt es vilkšu jaunas džinsenes, bet tagad es esmu pēdējo trīs gadu laikā beidzot apsegusies ar jaunu, patīkamu segu. un dzīve liekas super forša, bet tas tā tikai pagaidām. jo mēs dzīvojam amerikāņu kalniņos un kuru katru mirkli gan jau atkal būs kāds pagrieziens uz leju. un viņai vēl joprojām nav svārku, kurus viņai ļoti gribās, tāpēc drīz atkal būs jābrauc uz veikalu, bet man gan jau atkal tad nebūs nauda. es, es, es. tik viegli ir teikt es. - 0 commentsLeave a comment