nelabrit
nelabrit
- onkulim
- 12/7/17 06:46 am
- Man gribējās izkliegt savas sāpes visai pasaulei. Likās, ka tas kaut kā varētu palīdzēt. Ka tas kaut kādā veidā atrisinātu lielāko daļu problēmu. Ka iespējams problēma izzustu pati no sevis tikai tā dēļ, ka tiktu izteikta skaļi. Mans mīļais onkulis gan domāja gluži pretēji. Viņam likās, ka vislabākais veids tikt galā ar problēmām būtu sarunāties pašam ar sevi. Noslēpties kaut kur dziļi dziļi zem visām siltākajām segām. Tā ka ir grūti elpot un pārvalks, kas atrodas vistuvāk mutei noraso. Tas esot vislabākais domāšanas veids, jo tikai tad tu esi pats ar sevi. Es gan nevarēju iztēloties savu onkuli tā darām. Varbūt kaut kad agrā jaunībā, kad viņš vēl nebija divmetrīgs, bet mazs puika, kas slēpās no visiem. Es jau arī vairs neesmu tā mazā meitene, kas var atļauties tā darīt, bet, kurā brīdī tiek pārkāpta tā robeža? Man tagad ir deviņpadsmit. Tomēr liekas, ka šobrīd sasegties visās mājas segās būtu vislabākais variants. Iespējams pat uzbūvēt tādu kā fortu no lietussargiem. Gluži, kā bērnu dārzā. Agrāk manā istabā bieži bija tādi izrakumi no mammas dīvāna lielajiem spilveniem, palagiem un lietussargiem. Iekšā es mēdzu iestiept naktslampiņu, kas patiesībā bija domāta karināšanai pie sienas, bet mūra mājā, kurā mēs dzīvojām iedzīt kādu nagliņu bija tuvu neiespējamajam. Bez lampiņas es stiepu iekšā vēl visas savas mīkstās rotaļlietas, bet ne, lai ar tām spēlētos. Tās bija tīri mīkstuma radīšanai. Citreiz to cietās acis vai deguntiņi man dūrās mugurā un tad, protams, atrados ārpus Latvijas – kādā eksotiskā zemē – Āfrikas džungļos, Ņujorkas parkā zem tilta vai kādā citā televīzijas radītā mītā. Es mēdzu tad sarauties čokurā un būt ļoti ļoti klusa. Tā, lai mani neviens neatklāj. Bet onkulis, manuprāt, neko par to nezināja. Ja vien mammis to nebija kādā brīdī izstāstījis, bet mans prāts vienmēr man lika domāt, ka tā noteikti nebija, ka mammis nekad nebūtu stāstījis neko par manām izdarībām un notikumiem, ka onkulis mani vienmēr saprata mani neko par mani nezinot. Tagad domājot atpakaļ, es esmu vairāk nekā droša, ka tā noteikti nebija. Varbūt no visiem stāstiem par mani onkulis tieši mani iemīlēja. Varbūt no tā, ka mēs abi bērnībā taisījām slepenos bunkurus, tik labi sapratāmies vēlāk, sapratāmies tā, ka varējām pat savā starpā nepārmīt nevienu vārdu un vienalga būt labākie draugi.
-
0 commentsLeave a comment