- onkulim
- 12/13/17 08:12 pm
-
nelabritSpīdīgas ačteles un nemanāmas grumbas uz pieres, ap acīm un zem zoda. Tev ir parādījušies pirmie sirmie mati. Un pat, ja tie nav tavi pirmie, tad tie tādi izskatās. Onkul, es tevi sen nebiju redzējusi. Tiesa, tu pats jau koridorā atbildēji, kad pēdējoreiz tikāmies, biju tev tikai nedaudz virs ceļa. Tagad gan jau es esmu liela meitene, sniedzos līdz pašām padusēm. Pie lielā galda mums pa vidu ir rosola bļodas, omammas ceptā vistiņa un karsti kūpoši kartupeļi. Tāpat kā agrāk, tu pārber pār tiem dilles ar savām kaulainajām rokām. Tavu pirkstu vietā jau toreiz bija garie sērkociņi, bet tagad liekas, ka, ja tas maz iespējams, tie notievējuši vēl uz pusi. Nākamgad būsi izdzisis jau pavisam. Tomēr tavs smaids ir tikpat stiprs, kā manās atmiņās. Mums ir sagadījies sasēsties pie svētku galda pretī. Man blakus sēž Katiņtante, kuru es zinu, ka tu nevari ciest. Es arī. Tas bija mūsu mazā-pirkstiņa noslēpums. Vai tu to atceries? Vai tāpēc tu man visu laiku miedz ar aci? Vai arī savus smaidus tu velti Regīnas tantei man pa kreisi?
Onkul, onkul, onkul. Es atceros, kā mani reiz senās dienās atstāja tavā pārziņā. Divi bērni, viens sešgadnieks – otrs pusmūža gados, dodas sauļoties. Tajā dienā es iemācījos, ka saldējuma bumbiņas var ņemt arī pa pusītei. Tas man likās tik gudri, tik ģeniāli. Tu manās acīs kļuvi par etalonu. Bet tagad tu kaulains sēdi man pretī un plati smaidi ar saviem dzeltenajiem zobiem. Tev vairs nav cigarete aiz auss, bet paciņa no krekla krūšu kabatiņas vēl rēgojas. Ak, onkul, onkul, onkul, smēķēt taču ir tik kaitīgi. Tu pats tā visu laiku saki.
Līdz saldajam ēdienam mēs neesam pārmijuši ne vārda. Man tā gribētos saņemt dūšu un pavēstīt tev visu, ko es domāju par cigaretēm, saldējuma bumbiņām un tavu nedabisko kārnumu. Tavas acis izskatās tik laipnas. Tajās ir tas spīdums, kas aicina uz sarunu, tās aicina atzīties podos. Bet es tev pretī tikai dumji smaidu, man patīk domāt, ka tu to būsi pareizi pārtulkojis, proti, ka mans glupais smīns vēsta tev cik nenopietna pusaugu skuķe es esmu. Es nezinu, vai tev ir tulka spējas.
Izšaujas korķi no šampanieša pudelēm, divsimt gadus vecā Katiņtante jau stutējas augšup, Regīnas tante skaļi iespiedzas un Katiņtante atkrīt atpakaļ krēslā. Pēkšņi apgāžas glāzes, nošķind trauki un strauji atgrūžas krēsli. Visi metas vienā virzienā. Visi metas pie tevis. Es neredzu, kur tu esi pazudis. Man nepatīk šī drūzma. Pēkšņi es atkal sniedzos tev tikai līdz ceļiem. Viens spiedz pēc ožamā spirta, cits zvana jau dakteriem, bet es, es tikai pasniedzos pēc savas pirmās īstās šampanieša glāzes.(2015. gada decembrī)