nelabrit - auksti martā

manī ir iestājies pagrimums kaut ko darīt. kad nav naudas, tad šķiet, ka katra lieta, ko tu atļaujies darīt ir kaut kā jānopelna. gribi ieslēgt sildītāju un nesalt? gribi parastās cigaretes? gribi aliņu vakarā? gribi to nocenoto puķi rimčikā, to šokolādi, to bulciņu? gribi to visu? tad labāk atbildi - vai esi pelnījusi?

un kā? kā lai es tagad to pati izvērtēju? vai tad citreiz nepietiek ar pliku gribēšanu? vai tad nebija tā, ka tad kad tu biji mazs pieaugušie varēja dabūt visu, ko grib? un kas es tagad esmu? vai es vēl tad skaitos mazulis, kuram vienkārši ir arī savs dzīvoklis un rēķini? tas kaut kā neliekas godīgi, bet tikai bērniem visas spēles ir negodīgas, ja viņi tajās zaudē. un dzīve? dzīve ir mazo stikla pērlīšu spēle ar kurām rotaļājas neviens cits kā bērns.