- laika vīrs
- 12/22/17 05:22 am
- Laikam ir sava mērvienību sistēma – sekundes, kas pārvēršas minūtēs, un dienas, kas pārvēršas gados. Tas visiem skaidrs jau no mazas bērna kājas.
“Kas vieglāks – viens kilograms spalvu vai akmeņu?” šādi mēs rotaļājāmies bērnu dārzā. Neprašam tika uzlikts izsmiekla lāsts uz mūžu, kas patiesībā ilga tikai līdz nākamajai ēdienreizei. Šādi mēs mēdzām pārfrāzēt arī litrus un naudas vienības, bet laiku nekad.
Mums jau no mazotnes audzinātājas, kuras mīļi saucām par audzītēm, mācīja dzīves gudrību, ka laiks skrien ātrāk, kad esi ar draugiem vai dari to, kas pašam tīk vislabāk, bet, kad esi slimības gultā, laiks velkas kā resns gliemezis.
Mums patika ar draugiem fantazēt, kā izskatās šis mītiskais laika tēls. Man tas vienmēr bija tāds tukls vecis ar dubultzodu. Vienā rokā tam bija veclaicīgs pulkstenis, otrā bulciņa, no kuras krita pār malām pūdercukurs. Priekš manis laika vīrs bija nepatīkama persona, kura bulciņu vietā varēja ēst tikpat labi arī bērnus. Savukārt maniem draugiem laika vīrs mēdza būt tievs un kaulains; nokrāvies ar pulksteņiem. Citiem tas varēja būt arī kāds pūkainas šķirnes suns. Dažiem laika vīriem bija vēja spārni, tad tie manās domās ieņēma vai nu resna amora tēlu, vai arī atgādināja pūķi, labākajā gadījumā feju. Laika tēls varēja būt arī meitene, bet tas gadījās ļoti reti. Pie kopēja secinājuma gan, ja pareizi atceros, mēs tā arī nenonācām. Pārāk atšķirīgi mums katram ritēja laiks. Cits to nemaz nemanīja, cits saprata pēc vēdera streikiem, cits pēc gadalaiku maiņas.
Mans laiks bija resns un tukls, kas, iespējams, ēda bērnus, jo es no laika baidījos. Manā istabā bija tikai viens pulkstenis un tas pats bez baterijām. Tā laiks bija uzgriezts uz vieniem septiņpadsmit – brīdi, kurā nācu pasaulē. Pulkstenis vienlaikus kalpoja, kā naktslampiņa. Spuldzīte izdzisa un no tumsas es ar vairs sen kā nebaidos, bet manā istabā vēl joprojām nav laikrāža, kura rādītāji kustētos uz priekšu.
Es zinu, ka bulciņu rijējs neeksistē. Tās bija tikai mūsu bērnu dārza grupiņas smieklīgās iedomas. Tomēr dažkārt man liekas, ka, pārnēsājot apkārt manas vieglākās kilograma smagās spalvas, kāda spalva tiek aizpūsta tālu prom no manis, pie tuklīša kājām. Slinki tad mans laika vīrs paceļ spalviņu no zemes un apēd to, kā pūdercukuroto bulciņu.(2015. gada pavasarī)
- 0 commentsLeave a comment