nelabrit
nelabrit
- auksti februārī
- 2/4/18 10:37 pm
- Šī bija viena no tām dienām, kur katru lidojošo putekli gaisā varēja saskatīt. Mazajā istabiņā valdīja nepieklājīgs brīvdienu klusums. Tas neadekvāti ik pa brīdim apslāpēja kliedzienu, tādā veidā izdvešot sēcienus. Meitene telpā tos nedzirdēja, jo tieši tajās reizēs smagi ieklepojās. Viņai bija viens no tiem hroniskajiem klepiem, kuri nekad nepāriet vienalga vai ir vasara, vai ziema. Citiem likās, ka tas ir tāpēc, ka viņa bija pēdējā laikā ļoti daudz pasākusi smēķēt. Viņa pati zināja, ka tas ir no bērnībā pārslimotās tuberkulozes. Tiesa, viņa to nevienam neteica, jo tad cilvēkiem apkārt uzmetās kaut kādas dīvainas bailes un aizspriedumi. Viņa nesaprata apkārtējos, nesaprata arī sevi.
Klusums bija ļoti uzstājīgs. Tas atteicās pamest istabu pat, kad tika ieslēgts radio. Tas bija pirmais solis no rīta. Ja izlaiž visus atvērt acis, nomest segu un pārējās muļķības. Viņa klausījās swh rock, kamēr vārījās ūdens rīta kafijai un ātri pagatavojamajai auzu pārslu putrai. Bērnībā viņa putras neēda. Mammja piedāvājums vienmēr tika noraidīts aktīvi papurinot galvu pa labi un kreisi. Un mammis nekad neuzstāja. Tas nekas, ka tolaik viņa vēl bija bērnu dārznieks. Bērni taču zina labāk, ko grib, nekā pieaugušie. Turklāt tagad, kad meitenei jau ir tuvu divdesmit, viņa ir izvēlējusies sākt ēst putras. Vajadzīgās uzturvielas nekur nav pazudušas. Citus rītus putru aizstāja tostermaizes. Kad tuvojas mēneša beigas un mājās vairs galīgi nekā nav, viņa sacep vakardienas kartupeļus, cīsiņus vai ieliek mikrenē kādus no tai speciāli radītajiem saldētajiem produktiem. Citas dienas viņa neēd neko. Tomēr vienmēr skan radio un vārās ūdens. Gandrīz vienmēr viņa arī izvēlas, ko vilkt. Un tas notiek ātri. Citreiz viņa jau pamostas apģērbusies. Viņai nav pidžamas vai citas speciālas guļamdrēbes. Tad, ja sanāk laiks līdz tramvajam, viņa izpīpē pirmo rīta cigareti, kas nedaudz apdullina. Pārējās pa dienu tā vairs nedarīs. Tikai pirmā. Līdz rīta zinām pulksten deviņos viņa ātri sametīs somā visu nepieciešamo dienai, cerībā, ka nekas nav aizmirsts un skries uz tramvaju, lai vēl pirms lekcijas paspētu uzpīpēt ar kursa biedriem. Tāds iesākās meitenei rīts tuvajā Pārdaugavā.
Otrpus krastam kādā istabā putekļi nelidoja. Tā bija tīra un kārtīga no ārpuses. Caur durvju šķirbām tika pārtraukts klusums ar saucienu “celies!” un tikpat jauna meitene, tuvu divdesmit, negribīgi izstaipījās. Viņa uzvilka halātiņu un tikpat negribīgi, cik staipījās, aizšļūca pūkainās čībās līdz virtuvei. Tur viņu sagaidīja jau mammas uzsmērētās maizītes. Šoreiz tomātmaizītes ar pipariņiem. Viņa klusumā uzlika vārīties ūdeni kafijai. Vecāki bija jau aizbraukuši uz darbu. Viņa pārnesa maizītes un krūzi uz istabu, kur sāka domāt, ko vilkt mugurā. Skapis no iekšpuses bija nedaudz savandīts. Viņai gan bija skaidrs, kuru konkrēti blūzi gribētos šodien, bet par cik to nevarēja atrast bija jāiztiek ar kaut ko citu. Viņa ieslēdz televīziju, kamēr virtuvē nomazgā brokastu traukus. Soma jau ir salikta iepriekšējā vakarā. Viņa iepūtīs sev smaržas un dosies uz autobusu. Pa ceļam uz pieturu viņa izmetīs līkumu, lai slepus uzpīpētu. Meitenei nekur nav jāskrien. Viņa no mājas ir izgājusi ātrāk nekā bija vajadzīgs un tāpat unītī ieradīsies pirmā.
Nedaudz savādi iedomāties, ka abas šīs meitenes ir viena un tā pati persona. Viss, kas mainījās bija kāds mazs lēmums mammas dzīvē vairākus gadus atpakaļ. Varbūt tas tomēr nebija nemaz tik mazs.
-
0 commentsLeave a comment