nelabrit
nelabrit
- Skumjas, kuras neatteicās no tējas
- 2/4/18 10:45 pm
- Kad aiz loga līst lietus vasarā, man patīk mesties ārā ar plikām kājām. Saaukstēšanās, puņķi un dusmīgs mammis mani nekad nav satraucis. Patiesībā viņa nekad par manām trakulībām nav dusmojusies.
Arī šodien ārā lija. Tas bija viens no tiem siltajiem lietiem, kurš liek smaidīt, bet, iespējams, kāds aiz loga skumji raud.
Šodien debesis gauži raud. Gaužāk par nelaimīgo aiz loga. Nekas tās nespēj apklusināt. Tās iedzīvotāji izbradā asaras, suņi, tad iegūst savādu smaku, kas bieži vien ieplūst lielpilsētu ofisa telpās. Tur suņi nedzīvo, es zinu. Bet, kā šīs savādās smaržas atceļo, nezina neviens.
Man gribas paķert aiz rokas to skumjo stāvu, kas skumst aiz loga. To, kas tur raud līdzi debesīm. Mēs kopā laiski nodotos bērnu dienu nedarbiem – lēkātu pa peļķēm un šļakstītos. Uz mirkli mēs kļūtu par nārām un jūras lauvām. Tā mēs spēlētos apkārt līdz apģērbs pilnīgi pieliptu pie miesas. Tā nav mana mīļākā sajūta. Turklāt no tā skumjā stāva ir tik grūti izvilināt smaidu.
Ak, debestiņ, neraudi vairs. Tavas raudas pielīp mums kā suņu žāvas. Tavas bēdas slīcina pasauli, pasauli – tavu glābēju. Nav redzēta platāka smaida cilvēku sejās, kā pēc divdienu neredzētas saules.
Bet debess nerimst raudāt. Tā ir iespītējusies. Daudzi cenšas to visādi apklusināt. Es cenšos to mierināt, bet neveiksmīgi. Mans skumjais draugs cenšas to atbalstīt, bet neveiksmīgi. Ielu tirgotāji cenšas to nolamāt, bet jau atkal neveiksmīgi.
Mammis mēdza man atgādināt, ka debesīm nevar izpatikt. Kad biju maza, oma teica, ka, ja izēdīšu šķīvi tukšu, nākamajā dienā būs saulains. Es vairs nezinu, kurai bija lielāka taisnība. Debesu skumjas ir pielipušas arī man.
Agrāk es ar savām skumjām mēdzu ierasties vēlu vakarā mājās. Viņas bija tik biežs viesis, ka nekādas atkārtotas iepazīstināšanas nebija vajadzīgas. Kad es pārnācu mājās, mammis vienmēr piedāvāja tēju. Uz galda skaisti tika noliktas trīs krūzītes – man, mammim un manām skumjām –, cukura trauciņš, ievārījums, maizītes un auzu pārslu cepumi. Bija lietas bez kurām mūsu māju nevarēja iedomāties.
Kamēr skumjas sēdēja man blakus, nemaz to tēju negribējās. Man bija pilnīgi vienalga kādas izkaltētās lapiņas, zariņus, odziņas viņa ber sietiņā. Tā tomēr bija mana mamma, un es viņai uzticējos. Kad tēja bija gatava, katrs pats to lēja savās krūzītēs. Lai gan es varēju savu papildināt jeb kurā brīdī, krūze tika pielieta pilna līdz pašām maliņām. Tikai manas skumjas vienmēr palika sēžam pie tukšas krūzes. Tās sēdēja nokārušas galvu un lūkojās krūzītes dziļumā. Un to krūze patiesi bija krietni dziļāka, nekā jeb kura cita mūsu mājas krūze. Kad bija pagājis kāds laika sprīdis, skumjas mēdza krūzīte kāpt iekšā, jo tā bija tik dziļa, ka beidzās kādā pilnīgi citā vietā. Vienīgi kurā es tā arī neesmu sapratusi. Krūzīte pati arī iegāja sevī iekšā, tiklīdz skumju nobružātās kedu šņores bija pazudušas tumšajā dziļumā. Bet galdā nekāds caurums nekad nepalika.
Tagad, kad es sēžu šajā virtuvē viena, es prātoju, vai mammis par skumjām zināja kaut ko vairāk, jo parasti tiklīdz tās bija iesūktas kā garš makarons mutē, viņa viegli pasmaidīja un kā allaž piedāvāja tēju ar aveņu ievārījumu. To es nekad neliku klāt savam saldajam dzērienam, bet gan uzziedu uz baltmaizes. Tad patiesi likās, ka manas nelaimīgās skumjas ir iesūktas, kādā tējas krūzes melnajā caurumā.
-
0 commentsLeave a comment