- tie "mēs" un tie "viņi"
- 5/5/18 02:53 am
-
nelabritMēs skrienam tā, ka aizelšas elpa. Mērķis ir izmukt no draudošajām briesmām, tāpēc konkrētas finiša līnijas nav. Par spīti slapjajām mugurām gaisā jūtams rudens; un ar katru elpas vilcienu plaušās ielaužas aukstums. Tas nestindzina, nesāpina. Tikai atmodina un liek katru nākamo soli spert vēl ātrāk.
Mēs skrienam caur kūlas lauku. Gar rokām skrāpējas smilgas, botas pilnas ar smiltīm un dubļiem, jakas pazuda jau kaut kur pilsētā. Taciņa mūs aizvedīs līdz jūrai. Tomēr diez vai tā horizonta mala mūs izglābs. Varbūt vienīgi cerība par to. Jo krastā nebūs nekādas laivas. To zini gan tu, gan es. Bet mēs neapstājamies. Tālumā, kas drīz jau būs tuvums, dzird kliedzienus: tūlīt tiks noķerti! Es vairs neatceros, ko tik ļaunu izdarījām. Varbūt tā bija mūsu vieglprātība, kas viņiem nepatika, varbūt ziņkārība, jaunības trakukums vai nogurums? Es tikai pamanu, kā tavās zilajās acīs parādās aizvien lielāks satraukums. Nesatraucies, jo tie “viņi” ir tie, kuri neskatās uz zvaigznēm dzestrās vasaras naktīs, tie, kuri pie agras rīta kafijas neaizsmēķē cigareti, bet piekož treknu desmaizi, tie, kuri liek pirmklasniekiem tramvajā stāvēt kājās, tie, kuri nepieņem savus bērnus, tie, kuri neklausās mūziku, tie, kuri strādā tikai naudai tik ilgi, ka aizmirsuši, ka pasaulē pastāv arī saule un mēness. Un mēs tiem “viņiem” nepatīkam.
Gandrīz vai noripojot lejā pa kāpu jāapstājas. Priekšā ir palikusi tikai jūra. Šī dabas veidotā un cilvēka mākslīgi glorificētā robeža. Šodien tik ļoti mierīga, ka ūdens šķiet būs tik cieta masa, ka pa to varētu turpināt skriet. Mēs saskatamies. Tālumā vēl joprojām dzird saucienus, bet mukt jau vairs īsti nav kur. Šeit nav arī meža. Tikai brūna izdegusi pļava un pludmale. Es redzu, kā pār tavu noputējušo seju noslīd asara. Tā atstāj tīru sliedīti. Tādu, kā spraudziņu, caur kuru ielūkojoties var redzēt tevi atpakaļ bērnībā. Tu atkal esi tā mazā meitene, kas nebija naiva, bet gan nezinoša. Tu prati uzdot īstos jautājumus, bet ne vienmēr saņēmi pareizo atbildi. Tu aizslēdz to ciet ar savu plaukstu un izskaties vairāk kā bērns kurš būtu nobrāzis celi rāpjoties kokā, nevis pēc cilvēka, kurš ilgojas pēc citas pasaules; pēc pasaules bez “viņiem”.
Pie ūdens apstājas mūsu ceļš. Varētu lūgt dievu, bet tas šķiet parāk banāli un stulbi. Mēs tikai skatāmies uz to horizonta malu. Par to, kā varbūt tūlīt sanāks uzzināt, kas aiz tās atrodas. Vai tiešām tā laime, ko meklē tik daudzi pasaku varoņi, vai Poseidona varenā pils?
Krastā ierodas vēl citi tādi, kā “mēs”. Tik pat apjukuši, tikpat neskaidri, tikpat nobijušies un drosmīgi, un noelsušies. “Mēs” neapzināti nokļūstam vienā un tajā pašā vietā, cenšoties tikt pāri vienai un tai pašai neuzvaramajai robežai.
Atliek tikai smieties un spēlēties ar smiltīm. Skatīties, kā tās izplūst no rokas delnas un nekad vairs neatgriežas pie tevis. Ūdens ir par aukstu, lai tajā mērcētu kājas. Tālumā, kas šķiet tūlīt jau esams tuvums, dzirdami saucieni: tūlīt tiks noķerti! Tie ir “viņi”, kuri baidās, un “mēs”, kuriem pieder to bailes patiesībā.