- silti maijā
- 5/6/18 05:44 am
-
nelabritir tik savādi, kad lietas beidzas pirms pa īstam ir sākušās. tā šķiet, kā nodevība, tiesa, galvenokārt pret sevi par pārāk mazu centību. tai pat laikā - un kāpēc censties? jo tā taču pazustu viss pasaules plašums un visas tās jaunībai "atvērtās" durvis. nez kāpēc man ir grūtības gan ar atvēršanu, gan to atrašanu. ak, nē. un ko tagad?
vienmēr atsaucu savas vakarskolas direktora žetonvakara, izlaiduma, dabaszinību stundu runu: jums visas durvis būs dzīvē aizslēgtas un atslēga būs pazudusi, jums nāksiet rāpties iekšā pa logiem, bet arī tie būs aiztaisīti ar slēģiem un atslēgām, un tad jūs sāksiet meklēt citus veidus, kā ierāpties iekšā, bet arī tad neviens jūs negaidīs. karoč tā bija tik ļoti anti-tipiska ģimnāzijām, kur izlaidumos runā par visām plašajām iespējām, visām "atvērtajām durvīm", ka šī īpaši silda manu sirdi. turklāt tā nemāna. visas durvis ir ciet. un visas durvis šobrīd man ir arī noslēpušās. un es plānoju pati aiztaisīt vienas no retajām, kuras man ir atvērtas. taču tas nekas. vēl jau ēkai ir skurstenis.