- silti maijā
- 5/31/18 11:44 am
-
nelabritEs vakar biju mazā istabiņā, kas bija ļoti noputējusi. Bet ne tā, kā to dara vecums, sekcijas skapjos saliktās glāzes vai mājas, kurās tiek turēti kaltēti ziedi un nenogalināti zirnekļi. Tie bija putekļi, kuri sakrājas no slinkuma, nevīžības. Tie bija vieni no tiem vīrišķīgajiem putekļiem, kas kopā sajaukušies ar mazām brikešu skaidām, tukšām alus kastēm un neizmazgātām glāzēm. Un, dīvainā kārtā, tas pat netraucēja tik ļoti, lai gan iekšēji sajutos lieka. Visu laiku domāju par savu dzīvokli centrā, kurā tieši pirms atbraukšanas pie sienas biju piespraudusi sešdesmito gadu pastkartītes ar latviešu rakstniekiem un draugu atdāvinātās mākslas skolās radītās skices. Es atcerējos par grāmatplauktu, kurā iesākta lasīt stāv Nīče, Elsbergs un Tūve Jansone. Šeit apkārt visur mētājās vecas neinteresantas grāmatas, kuras nav mainījušas savu vietu jau ļoti, ļoti sen, tāpēc tajās putekļi bija sakrājušies pat starp, iespējams, nekad neatvērtajām lapaspusēm. Istabas vidū atradās mazs salūzis dīvāniņš. Tik skumjš, ka iespējams to saukt tikai deminutīvā. Tam blakus atradās pilnīgs pretstats – smags, veclaicīgs, koka skapis, uz skapjaugšas samesti daudzi dažādi papīri. Un labi, ka visām sienām priekšā bija daudz smagu mēbeļu, jo tapetes bija jau tik ļoti sadzeltējušas, ka līmējās nost no sienas atklājot koši rozā krāsu, kas visticamāk ir bijusi vienīgā pieejamā grunts tajā laikā, kad tās līmētas. Vislielāko drošību manī raisīja logs. Bez nekādiem aizkariem, plaši atvērts vaļā – un pa to ārā nepieklājīgs Rīgas mikrorajona klusums. Tik kluss, ka tuvākais troksnis būs pirmais rīta tramvajs, kas slinki pabrauc garām kādus divus kvartālus tālāk.