Priecīgus Ziemassvētkus mīļie cibinji!!!!

manā sirdī joprojām dzīvo septiņi Bērnu pasaules skatloga rūķīši. un garā, siltā roka pie kuras turējos. neatceros, kurš no vecākiem tas bija. bet šī atmiņa uzvirmo katros Ziemassvētkos. lai dzīvo rūķi un skatlogu dekorācijas, un cilvēks, kurš tās izgatavoja! interesanti, kā viņu sauc. jā, taisi virtenīti.

ar meitenēm (mentenēm) aizgājām uz Ziemassvētku šovu. "beidzot mēs baudam kultūru nevis tik mājā tupam un dzeram," es viņām saku. šovs bija par manu tēmu - par sapņiem. skursteņslauķim Ziemassvētku gars piešķīra spēju piepildīt sapņus, tad katrs priekšnesums bija kāds piepildīts sapnis. bija gan Francija, gan Operas spoks, gan gospeļkoris, gan Šēra, gan Fredijs Merkurijs, jā, pats skursteņslauķis dziedāja kā eņģelis Fredijs, ļoti kvalitatīvi priekšnesumi. jutos kā Fēliksa Krula Parīzē.
man patika tas moments, ka mums trijām priekšā bija tieši trīs tukšas vietas, tā, ka labāk varējām redzēt priekšnesumu. bet vislielākais prieks, protams, ka viena otrai atradām laiku, tas silda sirdi.

starp citu, tā sagadījies, ka visas trīs grāmatas, kuras šobrīd lasu, norisinās Francijā - gan Montekristo, gan Fēlikss, gan arī vampīri šobrīd tusē Francijā. Kā teica Linčs - galu beigās viss vienmēr ir saistīts, nav pat nekas tīši jāsavieno (es pārfrāzēju).

every girl's shopping list
https://www.facebook.com/share/r/1H8kpthAcN/

Jūsmoju par Marseļas bildītēm. Tur dzīvo Edmons Dantess, ja vēl nezinājāt.

soy maravilloso
y contengo multitudes

beidzot izlasīju Baironu. jā, tikai tagad, jo tā bija mana rīta grāmata un es to arī taupīju.
bet beigās jau jutu, ka tā perspektīva kaut kāda jocīga. izlaists daudz kas pārāk netikls un neglaimojošs, meitas un Šellija nāvei nav pievērsta nekāda uzmanība, bet kkādiem svešiem veltītas veselas lappuses. pēdējām lappusēm ātri pārskrēju pāri, nevarēju sagaidīt, kad nomirs. nomira tieši tad, kad pareģoja.

Sāku Interviju ar vampīru.
un Montekristo (jauná rîta grãmata).

Sapnī Mēness bija nolaidies dažus metrus virs mana dīgstošā lauka. No malas to tā nemaz nevarèja redzēt, jo bija mākoņu ieskauts. Tas atklājās skatam tikai tad, kad pagāju tieši zem. Gaisa balona izmēra mirdzošā bumba izdeva viļņveida metālisku troksni, kā kad citreiz zvana ausīs.

nerātes ieraksts atgādināja, kā Spānijā gatavoju sazagto apelsīnu ievārījumu. tas bija tiiik gards, joprojām atceros, kā tas garšoja: rūgteni salds, marmelādīgs apelsīns ar apdedzināta cukura garšu. kad vēl tādu gatavošu? mūsu mugursomas bija pilnas apelsīniem, palodzes un virtuves letes, viesistabas galdi. ēdām tos kādas divas nedēļas, tāpēc beigās arī uztaisīju ievārījumu. njā, dažreiz uzzibsnī tādi turienes attēli. ar pateicību, protams, ne žēlumu. Spānija savu darbu ir padarījusi.

Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās - grāmata, kuru uz dullo izvilku no plaukta jo mani piesaistīja vāciņa zīmējums, tagad regulāri lasu pirms gulētiešanas un esmu šokā par ģeniālo rakstniecības talantu, vārdu virtuozitāti, nianšu bagātību. Neparasti spēcīgi jūtu līdzi Fēliksam un citreiz pat jānoliek malā, cik ļoti man bail no tā, ka ar viņu varētu atgadīties kaut kas slikts. Bet Fēlikss ir ļoti apķērīgs, un viņš ar savu attapību spēs izkulties no visām tām ķibelēm, kurās iekuļas, es vismaz tā ceru, kaut arī man ir aizdomas, ka viņš ir psihopāts.

ps. Fēliksa tēvs tādas dzīres, kādās šodien biju, rīkoja visu laiku, tādējādi izputinot ģimeni un gala beigās darot sev galu.

pps. Tāpat kā Fēlikss, arī Orvels strādāja viesnīcā Parīzē!


AI: Lieliski — šis ir ļoti pateicīgs salīdzinājums.
Fēliksa Krula Parīze (Tomass Manns)
Laiks: ap 1890–1905 (Belle Époque)
Skatu punkts: šarms, maskas, estētika
Parīze kā teātris: viesnīcas, restorāni, sabiedrība
Cilvēki spēlē lomas — aristokrāti, dendi, pavedinātāji
Nauda un statuss ir maināmi ar izskatu un valodu
Nabadzība gandrīz nav redzama; tā ir aizkulisēs (šis gan nav - vienā epizodē Fēliksam pat bija jābēg no ubagiem, kā tie viņu uz ielas bija apsēduši).
Tonis: ironisks, viegls, apzināti mākslīgs
Kruls ir mākslinieks krāpšanā, bet pasaule viņu atbalsta — Parīze ļauj kļūt par to, par ko izliecies. (arī nav - Fēliks visu pats izanalizē un izcīna ar gudrību. ir tieši viņš vs pasaule)

Orvela Parīze (Posts Parīzē un Londonā)
Laiks: 1928–1929
Skatu punkts: izdzīvošana, sociālā realitāte
Parīze kā darba mašīna: virtuves, pagrabi, ielas
Cilvēki ir noguruši, anonīmi, viegli aizvietojami
Nauda nozīmē ēdienu vai badu, nevis eleganci
Spožā Parīze pastāv, bet ir citā pilsētā
Tonis: tiešs, dokumentāls, skarbs
Orvels rāda, ka Parīze vairs nav ilūzija — tā ir sistēma, kas izsūc cilvēku.


Kopsavilkums
Tā nav tikai divu rakstnieku Parīze, bet divi laikmeti:
Krula Parīze tic, ka pasaule ir skaista un formējama.
Orvela Parīze zina, ka pasaule ir cieta un sociāli nežēlīga.
Ja gribi, varam vēl salīdzināt stāstītāja balsi, morāli, vai pat ēdiena lomu abos tekstos — Orvelam tas ir izdzīvošana, Mannam rituāls.

baigi forši draudzēties ar Lauru. šodien, piemēram, viņa mūs aizveda kaķu plenērā uz Abgunstes muižu un pēc tam notika gruzīnu dzīres ar miljons ēdieniem. ar Karinē gleznojām granātābolus, apzeltījām.
visur brieži, kaķi [dzīvi un gleznās], zaļas glāzes ar sarkaniem atspīdumiem, leduslācis, egles ar kapara nē bet vara rotājumiem, pipari pipari pipari, iedvesmojoši stāsti un dejas.

nu nē, es runāju par to dievišķo mīlestības avotu, kas ir katrā no mums. tiešām nezinat par ko runāju? dažam tas var būt anālais pats sev, nestrīdēšos par to. tobiš anālais sex ar sevi pašu, ne jau tikai tas fakts, ka sev ir anālais. nu sapratāt.

šodien netīšām iekāpu svešā mašīnā. pa īstam!
par kaut ko baigi aizdomājos un ieslēdzās autopilots. viņi arī bija noparkojušies mūsu parastajā vietā

tas kaut kā pārspēja to reizi, kad sajaucu mājas (Anglijā viņas visas tur vienādas).

es vienkārši atrodos hibernācijā, vakar arī aizmigu uz jogas paklājiņa.

pēc mašīnas kurioza bijām eglītes medībās. šogad Ziemassvētku gars mani piemeklējis agrāk.
palūdzu Begemotam, lai uzliek Ziemassvētku pleilisti blackmetālu vietā
viņš norēcās: "Re, kur tev būs Ziemassvētku pleiliste!" ieslēdza Pantēru un aizrautīgi sāka spēlēt gaisa ģitāru. pēc tam gan uzlika man Meraiju Keriju <3

izdekorēju eglīti un laikam uz šodienu enerģija beidzās. Merry xmaaas!

zivs, visi piedzimst ar mīlestību, heart (neko nesaprotu, ko tu saki, ja goldīgi)

nē, neesmu bijusi Amerikā, ne arī uz domes jumta.

This being human is a guest house.
Every morning a new arrival.

A joy, a depression, a meanness,
some momentary awareness comes
as an unexpected visitor.

Welcome and entertain them all!
Even if they’re a crowd of sorrows,
who violently sweep your house
empty of its furniture,
still, treat each guest honorably.
He may be clearing you out
for some new delight.

The dark thought, the shame, the malice,
meet them at the door laughing,
and invite them in.

Be grateful for whoever comes,
because each has been sent
as a guide from beyond.

Jalaluddin Rumi
from Rumi: Selected Poems

Arthur Wardle
1864-1949
Animalierartist
The Attack
66 x 96.5 cms | 25 3/4 x 37 3/4 ins
Oil on canvas

Vakardien nogleznoju viņa The Enchantress. Un, es zvēru, viņš tajos kaķos ir kaut ko ielicis. enchanted.

awww <3

yoga for period pain
https://youtu.be/_ta-8gMYG2s?list=TLPQMDgxMjIwMjVdZGYQBSnUWw

"Mike's only chance to ever become a really fine writer is to get fired."

The Philadelphia Story (1940)

Let me tell the tale
Of a girl who didn’t stop,
Who climbed up every mountain
Without a pause upon the top.
She’d dance until each blade of grass
Was clothed in drops of dew,
And the sun knew her by name
But the silver moon did too.
For a fear had settled in her bones;
A fear of sitting still,
That if you’re not moving forward
It must mean you never will.
So in time her dance got slower
And she looked at all she’d seen,
But found gaps inside the places
That she’d never fully been,
For she was a human doing
Human moving, human seeing,
But she’d never taken time
To simply be a human being.


2015 Erin Hanson

Vakar biju uz darbnīcu pēc foķika un apciemoju L viņas jaunajā Hospitāļu ielas dzīvoklī. Taisījām wrapus un skatījāmies La bestia en mi. Mums ļoti patīk Kerija, nja, kā viņa šķoba to savu seju.
Jelgavas studijā vēl pirmspēdējie otas triepieni manai tulpju kannai. Mājās biju plkst 12.00.

p s: jums tur Rīgā vajag tuneli no Merķeļa ielas līdz stacijai, plīz.

sapnī redzēju zilo sažuvušo plūmi (jā, man tāda ir, neprasiet), kurai gleznoju katru krociņu.

uztaisīju onigiri.
ONIGIRI!
veseli trīs i

kā varētu garšot marinētas plūmes?
un olas?

tik daudz garšu, kuras neesmu vēl sagaršojusi

La bestia en mí?

produktīva ned nogale - nogleznoju trīs Soroijas, paskicēju, gandrīz pabeidzu ūdens garu. lbrp mp nx kkfct ghj kjiunlllooooppp pii piii wiii wii csssst galva skaidra un fokusēta, laikam tas kokaīns...

Labrīt!

reverse your triangle
return to centre
use the strength in the back
turn the chest open
ground down to your feet
and stand up tall
lift up your arms
keep the breath steady
lift up crown of the head
come into goddess


https://youtu.be/2pwO2AJ4AsU

vīrietis arī ir skaists. tas ir pasaules skaistums ne jau tikai viena dzimuma vai vienas lietas skaistums un ne jau tikai ārā, bet arī iekšā.

nē, eižn, Venēra ietver arī visu skaisto, nav obligāti jākļūst par upuri, bet ja gribās, var arī tā.

"Piektdienu vari pasludināt par “Venēras mākslas dienu” –
mazliet sapucēties, aizdedzināt sveci, veltīt sesiju Venērai un strādāt pie darbiem, kas ir īpaši skaisti, maigi vai jutekliski." mmm rrr

Begemots tikko man izteica komplimentu:"Tu mani noved pilnīgā stulbumā."
ko lai saka..

I am not acting like anything
I
am calmly
reading

esmu dusmīga jo pabeidzu Orvela nonfiction kolekciju un šausmīgi raudāju pie Shooting an Elephant, bet AI man tagad saka, ka tā, iespējams, nemaz NAV TAISNĪBA! PISS OFF!!

pūķis pamodās
ups

plkst 8 un vēl tumšs. tas gan ir drūmi.

paklausījos te fonā Gleškes un Kuģa interviju, un nodomāju, cik gan labi, ka nav jādzīvo tajā laikā, kad obligāti jābūt kaut kādā sektā OMG PALDIES TEV, DIEVS, PAR ATEISMU AAAALELUJAaAAA!!!

eres enfermo, Chad Powers

puse no tā ko vakar sarunāju ir muļķības tā bija tava taisnība tā bija baltā līnija kuru mēs vienmēr šķērsojam vispirms pilnīgi apstājoties apskatoties uz abām pusēm tu man prasi par prātu un kluso istabu gadu kad es nogalināju karalieni un tā ieķērās saknēs ar saviem asajiem nagiem iznesot visu paaudzēs būvēto tā tik ātri vis nemira kā lāču māte viņa cēlās vēl vairākas reizes pirms nokrita zemei rībot kā kalns tagad klusa tā stāv un visi ciema iedzīvotāji priecīgi par medījumu kaut, būsim godīgi, visi gaidīja ka mana seja tāpat kā vecā ciema vīra seja tiks iespiesta dubļos un nekad vairs necelsies, bet es atrodos svešā valstī un man te kaut kā jāprot izdzīvot.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!

zivs, tu esi tāds dunduks, sviests.

govs, pretīgi

- Jā, to mierīgi var saukt par noteiktu lasīšanas stilu – aktīvo/annotatīvo lasīšanu –, un tu pareizi esi dzirdējusi: daudzās vietās tā ir gandrīz norma.

Īsi un cilvēciski:

1. Kas tas vispār ir par stilu?

Tas, ko tu apraksti, ir apmēram šis:

nevis tikai “acu slīdēšana pāri tekstam”,

bet saruna ar grāmatu:

pieraksti malās jautājumus,

atzīmē, kam piekrīti/nepiekrīti,

apvelc dīvainas vai skaistas frāzes,

pievieno savas reakcijas (“wow”, “nu gan pārspīlē”, “same” utt.).



To parasti sauc par:

aktīvo lasīšanu (active reading),

annotēšanu (annotation),

akadēmiskajā vidē arī par close reading (īpaši literatūrzinātnē).


2. Kultūras, kur bez piezīmēm gandrīz nelasa

Tev ir taisnība – ir tradīcijas, kur:

grāmata kā darba instruments = pieraksti ir normāli un pat vajadzīgi.


Piemēram:

Rabīnu, islāma un kristīgajās interpretācijas tradīcijās svētos tekstus lasa ar komentāriem, piezīmēm, dažādu autoru malas anotācijām paaudžu garumā.

Japānā, Korejā, Ķīnā skolās bieži trenē “close reading” – pasvītrot, rakstīt malās atslēgvārdus, īsus kopsavilkumus.

Rietumu akadēmiskā vide (īpaši humanitārie): daudzi pasniedzēji pat iesaka: “Ja grāmata ir tīra, iespējams, tu to nelasi pietiekami aktīvi.”


Tā ka tu iekāp ļoti cienījamā, daļēji pat “intelektuāļu” paradumā 😄

3. Kāpēc šāds stils ir tik jaudīgs?

Jo tas:

padara lasīšanu divpusēju – vairs neesi pasīvs info saņēmējs;

palīdz atcerēties – smadzenes labāk iegaumē, kad tu kaut ko apstrādā, nevis tikai lasi;

ļauj redzēt, kā mainies tu pati – pēc gada, atverot to pašu grāmatu, vari redzēt: “O, te man agrāk likās ģeniāli, tagad neesmu tik pārliecināta.”


4. Ja gribi, varam “nofraktēt” tev savu personīgo lasīšanas stilu

Ja tas tev šķiet simpātiski, varu tev:

palīdzēt izveidot mazu sistēmu, piemēram:

🔵 zilā pildspalva – skaistas frāzes,

🔴 sarkanā – “nepiekrītu / problēma”,

✏️ zīmulis – jautājumi, ko vēlāk pameklēt / apdomāt;


vai 3–5 fiksētus jautājumus, ko sev uzdot, kad lasi Baironu (vai jebko citu).

Ja gribi, vari nākamreiz, kad izlasīsi kādu iespaidīgu epizodi, uzrakstīt man, kas tur notika un kā tu viņu redzi – varam kopā “atkost” Baironu kā personību (ne tikai kā romantiķu plakātu sejas īpašnieku). 📖☕️

/tātad ar šodienu sāku veikt piezīmes uh cik aizraujoshi! 🤓

ak dievs lūdz piedod nekad nekad vairs nelietošu alkoholu, tas ir tik šausmīgi PALĪDZĪBAS! 😭😭😭😭😭😭 Sauc ātros! 911!

Velna grava. Oh, Gosh, gandrīz iegāzos. Bet tomēr ne ;) Paveemt gan pras ās. Ds sv LV

Indulis un Ārija <3

Jeb, kā kāda bērna balss aizmugurējā rindā teica

"Tā baltā meitene
Un tas latvietis
Viņi ies kopā."

ja nesanāk paraudāt par parastajiem velniem, tad izroku no pagātnes random momentu, kurā kādam esmu nodarījusi pāri, tāpēc šodien raudu par to kā savai māsai vienreiz neuzliku spagetīboloņēzi, visiem uzliku, bet viņai ne, jo pat vairs neatceros par ko atkal bijām sastrīdējušās
TU HUJILA!





Tu par to raudi?
b

viņu mierīgajās dzīvēs pietika tikai viena elementa kas sagrautu visu omulīgo namiņu es tajā dienā uzvilku ko zilu dzeltenām vīlēm un dobē mēs atradām lielu resnu zalkti kurš bija te atnācis no kaimiņu sievietes mutes pienā mērktas pēdas nospiedums es pamodos dienas vidū saule tik augstu kur es esmu? tu apliec savus spārnus ap mani un sauc mājās vai varu palikt vēl nedaudz tas nemaz nebūs tik ilgi tikai vēl dažus gadus tu naktīs mosties no sāpēm ausī tu tā esi pazaudējis jau tik daudz ausu domājot par savu nodevību tev uzceļas asinsspiediens un šajā brīdī mājā vienmēr kāds ienāk viņš tevi meklē te uz zemes ekrānā iedegas ilgi gaidītā ziņa "приидет Сын Человеческий во славе Отца Своего с Ангелами Своими" tu izlem ka šonakt negulēsi izkāp no gultas un atver aizkarus uz jūru kurā cilājas lielās vaļu astes. balkonā guļ pirms dažiem gadiem saplēstais pūķis. gaisma ceļas tā pati bet cita griezīgāka un nepazīstamāka tavas pēdas aizpūš solārie vēji un gaisma atkal kļūst atpazīstama, jā tā ir tā gaisma kuru kādreiz pazinu ceļi kurus ieminu tās pašas domas un mantas istabā pat nemaz nav izkustinātas.

And that’s when uncle Billy and I saw the Great Dragon
And we jumped onto its wings
[Robbie whooshing softly]

taisu ciļņus vannasistabai pa jūras tēmu. šodien esmu uztaisījusi jau sešus jūraszirdziņus, vakardien vali, dziedošu sirēnu un sešas zivis. patīkams gandarījums. labi, ka ir tāds rudens, kas izdzen no dārza un iedzen mājā iekšā.

Tā otra pasaule - frāze kas palika ar mani.

Šodien, rindā uz pienu uzzināju, ka pašvaldības malkas šķūnī, kas atrodas uz manas zemes, kāds vīrietis pakāris savu tēvu invalīdu un pirms tam "nomušījis" arī savu māti. Tas notika jau pirms apm gada, bet par to uzzinu tikai tagad? Ja tā padomā, atceros vienu dienu, kad kriminālpolicija bija nolikusi mašīnu uz ceļa tā, ka grūti bij tikt garām un viens no viņiem rokās vilka gaiši zilos gumijas cimdus. Nodomāju, ka labāk neprasīšu, negribu zināt..

Šis pats vīrietis (kārējs) kādas dienas agrāk bija izrubījies netālu no manas mājas zālītē. Toreiz vēl dzīvoju viena un bija mīzīgi. Izsaucu mentus, atbrauca tā trakā mentene, izkāpa no mašīnas, nopūtās un rokās sāka vilkt zilos gumijas cimdus.

Nu, tā otra pasaule tomēr tepat vien ir.

Metjū Guds Netfliksa kraim drāma detektīvseriālā?!!!!!!!! <3 <3 <3

pirmo reizi mūžā pamēģināju kokaīnu. biju ballītē, savas Dzimšanas dienas ballītē, ja kas un kāds vīrietis man uzdāvināja kādu kilogramu-divus maisā. mans prāts kļuva neparasti skaidrs un stabils. domāju kā šo vajadzētu lietot ik dienas mikrodevā. vēl iedomājos, ka par šo vajadzētu uzrakstīt cibā jo zivs noteikti priecāsies, ka arī esmu kļuvusi par narkomāni.

nepriecājies, es nekad mūžā neesmu lietojusi narkotikas, lai arī cik man nebūtu grūduši.