omg ko es izdarīju upsiiii

nu tikai nevajag, gana daudz folkloras saistās arī ar zeltu/Sauli. kas būtu Mēness bez Saules? un Tu?

es sevi tā nosaucu jo man patīk zelts nauda NAAAAAUDAAAAAAA GRAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA AAAAAAAAAAAAA!!!!!

ZIVS, kur paliki!

ZIIIIIIII IIIIIIIIIVS!!!!!

zivs, ko neatbildi!

es stalkoju zivi hh hh

es negribu sāpināt zivi un koknese jau sen ir gabalā

burkānu/zirnīšu sautējums, mazliet etiķa esences, piens, cukurs, karijs, zivs, saldējums, šķipstniņa galerta, mēli var norīt.

pffff fff ff ff mjau

mjau mjau mjau mjaaaa GRAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA

mazajai cūkai:
https://www.facebook.com/reel/1006221901530159

Ik pa laikam no kādām ārzemēm pazvana citrons, lai mani nolamātu.

- Nu, ko tu gribi? Un ko tu dari lietas labā?!! Neko! Es drīz braucu mājās, get your shit together.

Un kad viņš ir atgriezies es cenšos pēc iespējas izvairīties, lai nebūtu nekas jādara.

"Out of the Corner" ir spilgts piemērs tam, kāpēc es mīlu [no krievu valodas, nepareiz!] biogrāfijas. Dance me dirty Baby OOOOoOH BAAaAAAAAABYYYYYY!

šodien tā ir daudz

https://www.facebook.com/reel/1184356500171938/?mibextid=rS40aB7S9Ucbxw6v

nez no kā tas atkarīgs...

ko?
nē, nav mans.

- bueno, por los fracasos entonces [čin čin]
fracasar es una specialidad mia.

bet ja tu esi viss vienlaicīgi, vai tas nenozīmē to, ka esi arī stulbaa mazaa cuuka, gnidrologs un pat govs?

alkohols nenāktu par sliktu. man ir 1L Absolut, ko nopirku tinktūrām...

dzerot tekstiem būtu jākļūst izsmalcinātākiem

zivs, man smadzeņpods vārās no dusmām, nekaitini mani šodien!

mans labākais draugs - cements. uzreiz aiz dormeo. visi pārējie varat sūkāt bļe sukas nolādētie egoisti.

savācu pilnu groziņu ar riekstiem, kamēr Begemots transformējās par vilkaci.

cements

vācu šķūni līdz krēslai un jau tā pagrūti redzēt kas ir kas (tajā nodalījumā nav elektrības). vienā brīdī skatos, kas tas ir kas man rokā? kāds sažuvis kāposts vai kālis? nē nē. tā ir sažuvusi kaķa galva. viena auss vēl saglabājusies, acs melna, žokli jau var redzēt cauri papīram līdzīgajai ādai. trūkst otra žokļa puse.
tajā brīdī Virdžīnija Vulfa manā kabatā stāsta "sun dial registers the hour in it's usual cryptic way. one's mind begins tossing up a question or two. idly, vanely about this sane (?) life life, what art though? light or darkness? .. let's ask of the starling, what he may think."
šis is jau trešais kaķis, kuru savas dzīves laikā šajā šķūnī esmu atradusi. vienreiz arī ezi, kurš pavasarī vairs nemodās, tā sakaltušo līķi bija jākasa nost no flīzes.

vēlāk atradās arī otra žokļa puse.


šī ir jau trešā diena, kuru pavadu šķūnī. sapinkojušies mati, izauguši ilkņi, pārvietojos pa sienām graaaa! like the weapons of past century, we too would become absolite.

viena no manām paziņām floriste ceļojumā turcijā ar ģimeni foķējas ar mazu lauvēnu. fonā divas pieaugušas lauvas izmisumā ieķērušàs režģī cenšas tikt pie sava mazuļa.

elephant man. this is when I saw my father cry for the first and last time.

varbūt tāpat, kā mēs pārmantojam gēnus, mēs pārmantojam arī domas? ;o

- sometimes the truth isn't justice

sometimes the truth isn't justice
sometimes the truth isn't justice
sometimes the truth isn't justice

IN GOD WE TRUST
IN GOD WE TRUST
IN GOD WE TRUST
IN GOD WE TRUST
IN GOD WE TRUST
IN GOD WE TRUST


talking talking talkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalkingtalking

Denis Vilinēvs kriteriona skapī wiii voilà
https://m.youtube.com/watch?v=UrgucAPeqIs
vai Denī?

dažreiz viņš prot izteikties tik neparasti jauki par spīti tam, ka ir totāls ciniķis, piemēram, vienreiz viņš saņēma manas plaukstas savās un teica "es tevi tik ļoti mīlu, tu nevari iedomāties," un šodien, kad pārnācu "kā tu atnāci, tā mājā uzreiz ienāk tāds siltums un mīlestība, tāds prieks ienāk."
ak dievs <3 tās sievietes un ausis laikam.

mans melnais princis izšūtā vadmalā virtuvē skalda ledu.

live forever
always be mine.

mēs it kā sekojam sižetam un visu saprotam, bet tajā pašā laikā jūtam, ka kaut kas netiek līdz galam pateikts. tīšuprāt. nezināmais kā magnēts mūs vadā cauri mežiem, visādiem brikšņiem, ieved tik dziļi, ka vairs netiekam ārā. pa to laiku saule jau norietējusi un galīgi nav vairs pēc kā orientēties. nakts ir auksta un gara, visgarākā, mūžīga varbūt. nē, nekas nav mūžīgs. pienāk rīts. izrādās, atrodos sava kaimiņa rododendru krūmā. viņš pamodina mani ar ledainu šļūtenes ūdeni un gārdz, lielo vēderu izgāzis. - traka naksniņa?

es atgriežos savā istabā un nozvēros, ka nekad vairs nesekošu nezināmajam.

Ar mani ir noticis tas pats, kas Banshees of Inisherin - kaut kas notika un es viņu vairs nevaru ciest. Kādu laiku netikāmies un sāku domāt, ka nevēlos taču pavisam zaudēt draudzību, mēs taču bijām sirdsdraudzenes, tik daudz kopīgu pārdzīvojumu un piedzīvojumu, bet tiklīdz sarunājām tikties, mani pārņēmis riebums iedomājoties vien. un nekas nav noticis, man viņa vienkārši derdzas, visi manierismi, runasveids bļā es nevaru tam būt tuvumā nē negribu. šausmīgi kretinē. šausmas.

mani vārdi bija "viņam taču ir kapacitāte, visiem ir" ar "visiem" domājot cilvēkus. un ar kapacitāti domājot kapacitāte izpildīt solījumus. dusmās pēc tam uzrakstīju, ka ne visiem ir, bet tā nav taisnība, vnk ne visi to izmanto. tas ir kā tev ir loceklis, bet tu to neizmanto kādam tam domātam nolūkam, jo kaut kas ar to ir noticis. vai drīzāk - kādam ir spēja peldēt, bet viņš nepeld, kad vajadzētu un noslīkst, bet ne pavisam, tikai daļēji vai drīzāk noslīkst kāds cits, jā, tā labāk - tu nepeldi, kad slīksti un noslīkst kāds cits.

nesagrozi manus vārdus, zivs. tavs priekšstats par mani vispār ir šausmīgi nepatiess. es neesmu neviena no tām lietām.
mans viedoklis arī nav visu sieviešu viedoklis. gandrīz pārrakstījos, ka nodoklis. viedoklis ir kā nodoklis vispār, kāpēc ne?

uztaisīšu viņai zivs steiku par to, ka viņš mani nodeva un iemīlējās ķelnietē.

netaisīšu zivij ēst, govij vēl varbūt uztaisītu.

vakardienas pasākumā satiku mammas draudzeni un viņas vecāko meitu, kura bērnībā esot paņemta līdzi uz manas vecmāmiņas bērēm; viņa sākusi šausmīgi kliegt, kad zārku laida zemē, jo cilvēku tak laiž zemē. vismaz bērni drīkst bērēs brīvi izkliegties...
biju tur pirms pāris nedēļām. nokrāsoju soliņu baltā krāsā, atstāju zefīru. netālu atradu Lienes jaunāko brāli - galīgi aizaugušu, zaros sabirušu.
pēc tam uz Parka kapiem pie vec vecvecākiem. gribu, lai mani apglabā pie viņiem, tur daudz vietas un kapiem ir skaists plānojums, kādreiz tos sargāja arī lauvas. Tagad tur visu restaurē, varbūt arī lauvas restaurēs.

man ir maisiņš, kurā es krāju visas puņķainās salvetes, lai pēc tam tās varētu salikt savu ienaidnieku kabatās [tu zini, kurš tu esi].

karjerās saaukstējos un vakar braucu tāda uz visu dienu foķēt kristības jo foto darbus es uztveru ļoti nopietni, aizvilkšos pat ar tīfu. abi mācītāji centās pierunāt vecākus uztaisīt vēl bērnus. vajadzēja viņiem uzdot pretjautājumu - a jūs palīdzēsiet viņus uzturēt? ārstu pārim ir divi dēli un tiem ieteica censties tik ilgi, kamēr būs meita. satiksmes pārim divas meitas un, protams, vajag taču puiku.
tad baznīcā aizmirsu foto somu un, protams, mācītājs jau klāt ar "un cik tev bērnu?"

paldies, govs, izskatās labas.

la mar esta cambiando, hay que volver"

govs, kur dabūji grāmatas un kas par autoriem?

mums ir pieklīdis satraumēts kaķis, sadakterējām viņu (vairāk jau Begemots. viņam ļoti patīk kaķi), iztecēja visas strutas, izveidojās krevele gan uz acs (kreisās), gan vaiga, bet pirmajās dienās likās, ka neizvilks un vēl tagad izskatās kā no pašas elles izkāpis. kad viņš apjucis riņķoja pa pagalmu, it kā pakakāšanas vietu meklēdams, prasīju viņam "nu, ko tu gribi, kaķi?" viņš piegāja pie lāpstas un sāka gar to trīties. likās, viņš atbild "nogalini mani," bet patiesībā vienkārši pieglaudās, kā jau kaķi to mēdz darīt.
dažreiz arī apsveikums ir tikai apsveikums, zivs.

abi

paga, apsveicu jau vakardienas Dzimšanas dienā.

es jau visu laiku rakstu, paņem acis rokā, stulbeni.

"this body is like a shirt that you'll just dismantle and dissolve
and then be part of the grand cosmos full of stardust"

uzticies cilvēkiem, kuriem var uzticēties
un neuzticies tiem, kuriem nevar uzticēties"

tik vienkārši, bet es nez kāpēc mūžīgi paļaujos uz neuzticamiem cilvēkiem, gaidot no viņiem kaut ko vairāk, rezultātā viļoties atkal un atkal. nu varbūt tomēr, varbūt šoreiz, cerība mirst pēdējā, viņam taču ir kapacitāte, visiem ir. nē, nav. ir tādi cilvēki, kuriem nav. pieņem to un taisies ka tiec, dieva dēļ!

es šodien nevaru šo matriksu
galīgi nē

atklāšu, ka kopš atgriešanās esmu gleznojusi tikai vienu dienu, jo jūtos kā nevērtīgs kakas gabals. kā arī domāju par to, ka pēc dažiem gadiem šo planētu apēdīs Saule, tad arī sadegs visas pasaules gleznas un dzejas, un vecie kauli, fotogrāfijas. tas notiks pat ātrāk, pēc manas nāves beigs pastāvēt šī mana pasaule. vai pat vēl ātrāk, ja mani piemeklēs demence, kā Brūsu Vilisu un visi blogblāsteri nenozīmēs it neko, mana lielākā rūpe būs atcerēties, kāds bija ceļš uz tualeti.

esmu salikusi ap sevi krāsu tūbiņas, lai katru dienu sev atgādinātu, ka šodien ir jāķeras klāt, šodien ir jāķeras klāt. nu varbūt tad šodien? atkal nē?
man liekas, tas ir tāpēc, ka šobrīd strādāju pie darba, kurš ir studijas darbs nevis pašas. tas pretīgais darbs mani dzen pagrimumā. man nepatīk, ka man liek.

es gribētu atgriezties laikā un pateikt Baironam, ka viss būs kārtībā, pavisam drīz tu gulsies saldā kapā un with satelite tv you could go anywhere

manā dārzā tepat priekšā starp avenēm iemaldījies Igora tētis ar saviem mazbērniem. tas nu gan ir pēdējais cilvēks, kuru kāds grib redzēt savā dārzā (pat sapnī). nespēju noticēt rupjībai un eju viņu dzīt laukā. krieviski sveicinu un prasu, ko viņš dara manā dārzā. apmulsis skatās, liekas, viņam ir demence un viņš apsūdzēts noziegumā pret bērniem, kaut ko murmina par to. lēnām, pacietīgi izvadu viņu no dārza, jo Igora tētis pat ar demenci nav nekāds paija, jebkurā brīdī var izvilkt pisķiku vai apgriezt tev sprandu.

īstajā dzīvē Igora tētis ir monstrs. kad izglābām kaķēnus viņš Igora kaķēnu izmeta pa logu (4. st.), ir nošāvis vairākus suņus (tai skaitā vienu no mūsējiem) un tās tikai puķītes. Igors izauga vardarbīgs un jau ir sēdējis cietumā. viņš spēlējis svarīgu lomu manā bērnībā, būdams bērns ar divām sejām - viena - monstra seja, kura terorizēja mūs - pagalma bērnus, otra - mīļa, draudzīga kaķēna seja.