pirmo reizi mūžā pamēģināju kokaīnu. biju ballītē, savas Dzimšanas dienas ballītē, ja kas un kāds vīrietis man uzdāvināja kādu kilogramu-divus maisā. mans prāts kļuva neparasti skaidrs un stabils. domāju kā šo vajadzētu lietot ik dienas mikrodevā. vēl iedomājos, ka par šo vajadzētu uzrakstīt cibā jo zivs noteikti priecāsies, ka arī esmu kļuvusi par narkomāni.

nepriecājies, es nekad mūžā neesmu lietojusi narkotikas, lai arī cik man nebūtu grūduši.

mantojumā esmu saņēmusi Rundāles pili, bet tā atrodas Elejas muižas parkā. es klejoju pa daudzajām telpām, nespējot atrast savu istabu. ar mani visur kopā ir kāda jauna galma meitene. jādomā, kā lai notur pili pie dzīvības, būs jārīko dažādi pasākumi - leģendu naktis, kāzas, balles un tml., lai gūtu ienākumus un spētu pili apsaimniekot. paejam garām kādam ekskursantu pūlim, viņi nezina, ka esmu pils saimniece, neviens vēl nezin un es nesaprotu, kā lai to dara zināmu. pils sākumā ir veikaliņš, pārdevēja pret mani izturas rupji un es viņai spāņu valodā paziņoju, kas esmu patiesībā un viņai būs lielas nepatikšanas, kad tas nāks gaismā.
parka mala, augstie koki, pils vidū kāpnes.

šķiet, mani ietekmējusi "Rebeka". Arī tajā sieviete maldās pa lielo grezno māju, kamēr atklāj Rebekas kulta vietu. drausmīgi kaitinošs naivums, nepanesama kautrība un pakļāvība. es ceru, ka, laikam ejot, tas mainīsies, man derdzas šādi vājuma pilni sieviešu tēli. tajā pašā laikā uz šāda balta fona ļoti labi redzama sabiedrības puve.

Elejas muižas pilī man bijis vēl viens sapnis. tajā maldījos pa pazemes kapenēm. lieli kaļķakmens gabali kā piramīdas iekšienē. ejas sašaurinājās tā, ka pilnā augumā vairs nevarēju iztaisnoties.

p. s. izrādās, vībotni var arī pīpēt..

nevaru vairs atcerēties, ko sapņoju, kaut zinu, ka kaut kas ir katru nakti.
visādos veidos sāku izmantot vībotni, lai palīdz atcerēties un tad šorīt beidzot atcerējos: ārzemes, tāda kā laiva kā kuģa klājs nē plata mašīnas piekabe pilna ar bērniem. angļu tūrists mūs visus te ir ievilinājis ar dažādiem ēdieniem. es jūtu, ka kaut kas nav labi, brīdinu bērnus, lai nebrauc viņam līdzi, bet viņi ir tik apātiski un vienaldzīgi, naivi. viņš aizved bērnus uz mežu, kur viņus izbaro lācim, bērni tiek saplēsti gabalos, augstas priedes. ārzemnieks atgriežas apmierināts ar tukšu piekabi. savā lielajā pelēkajā mājā viņš uz mirkli izjūt vainas apziņu, sēž kāpņu galā galvu saķēris, sakumpis kā bērns, tomēr nepatīkamās domas izdodas aiztraust.
es sēžu pretējās ielas pusē, ēkas ir augstas kā ēģiptes templī. viņa ielas puse precīza kā spogulis, kas it kā zigzagā apvēršas un es redzu divas jaunas meitenes, kuras apstājas pie viņa mājas trepēm. viņš atver durvis un aicina viņas iekšā.

starp citu, Kairā atvēries jaunais Ēģiptes vēstures muzejs, uz to gan gribētu aizbraukt. tur esot tik pat augsti griesti.

manā dārzā tepat priekšā starp avenēm iemaldījies Igora tētis ar saviem mazbērniem. tas nu gan ir pēdējais cilvēks, kuru kāds grib redzēt savā dārzā (pat sapnī). nespēju noticēt rupjībai un eju viņu dzīt laukā. krieviski sveicinu un prasu, ko viņš dara manā dārzā. apmulsis skatās, liekas, viņam ir demence un viņš apsūdzēts noziegumā pret bērniem, kaut ko murmina par to. lēnām, pacietīgi izvadu viņu no dārza, jo Igora tētis pat ar demenci nav nekāds paija, jebkurā brīdī var izvilkt pisķiku vai apgriezt tev sprandu.

īstajā dzīvē Igora tētis ir monstrs. kad izglābām kaķēnus viņš Igora kaķēnu izmeta pa logu (4. st.), ir nošāvis vairākus suņus (tai skaitā vienu no mūsējiem) un tās tikai puķītes. Igors izauga vardarbīgs un jau ir sēdējis cietumā. viņš spēlējis svarīgu lomu manā bērnībā, būdams bērns ar divām sejām - viena - monstra seja, kura terorizēja mūs - pagalma bērnus, otra - mīļa, draudzīga kaķēna seja.

ekskursijā ar vilcienu. pietura pļavas vidū. viņa mani sagaida un noskaita pāris ticējumus par čammāšanos.
"tu noskaitīsi man visu latviešu tautas ticējumu sarakstu, mammu?" viņai prasu un
izkāpju vienīgā.
mēs ejam pa aizaugušās, ziedošās pļavas taku, tā ir tik plaša, augsta, neredz gala. zālē dzīvība. viņa man stāsta par kādu suni, kuram paspējusi redzēt tikai ievainotu kāju, kas bijusi apbintēta ar sarkanu izolācijas lentu. un noraidoši nogroza galvu. dziļi zālē saskatu suni, tas it kā saplūdis ar zāli.
nez vai viņa runā par šo pašu suni?