manā dārzā tepat priekšā starp avenēm iemaldījies Igora tētis ar saviem mazbērniem. tas nu gan ir pēdējais cilvēks, kuru kāds grib redzēt savā dārzā (pat sapnī). nespēju noticēt rupjībai un eju viņu dzīt laukā. krieviski sveicinu un prasu, ko viņš dara manā dārzā. apmulsis skatās, liekas, viņam ir demence un viņš apsūdzēts noziegumā pret bērniem, kaut ko murmina par to. lēnām, pacietīgi izvadu viņu no dārza, jo Igora tētis pat ar demenci nav nekāds paija, jebkurā brīdī var izvilkt pisķiku vai apgriezt tev sprandu.

īstajā dzīvē Igora tētis ir monstrs. kad izglābām kaķēnus viņš Igora kaķēnu izmeta pa logu (4. st.), ir nošāvis vairākus suņus (tai skaitā vienu no mūsējiem) un tās tikai puķītes. Igors izauga vardarbīgs un jau ir sēdējis cietumā. viņš spēlējis svarīgu lomu manā bērnībā, būdams bērns ar divām sejām - viena - monstra seja, kura terorizēja mūs - pagalma bērnus, otra - mīļa, draudzīga kaķēna seja.