beidzot izlasīju Baironu. jā, tikai tagad, jo tā bija mana rīta grāmata un es to arī taupīju.
bet beigās jau jutu, ka tā perspektīva kaut kāda jocīga. izlaists daudz kas pārāk netikls un neglaimojošs, meitas un Šellija nāvei nav pievērsta nekāda uzmanība, bet kkādiem svešiem veltītas veselas lappuses. pēdējām lappusēm ātri pārskrēju pāri, nevarēju sagaidīt, kad nomirs. nomira tieši tad, kad pareģoja.

Sāku Interviju ar vampīru.
un Montekristo (jauná rîta grãmata).

Sapnī Mēness bija nolaidies dažus metrus virs mana dīgstošā lauka. No malas to tā nemaz nevarèja redzēt, jo bija mākoņu ieskauts. Tas atklājās skatam tikai tad, kad pagāju tieši zem. Gaisa balona izmēra mirdzošā bumba izdeva viļņveida metālisku troksni, kā kad citreiz zvana ausīs.

Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās - grāmata, kuru uz dullo izvilku no plaukta jo mani piesaistīja vāciņa zīmējums, tagad regulāri lasu pirms gulētiešanas un esmu šokā par ģeniālo rakstniecības talantu, vārdu virtuozitāti, nianšu bagātību. Neparasti spēcīgi jūtu līdzi Fēliksam un citreiz pat jānoliek malā, cik ļoti man bail no tā, ka ar viņu varētu atgadīties kaut kas slikts. Bet Fēlikss ir ļoti apķērīgs, un viņš ar savu attapību spēs izkulties no visām tām ķibelēm, kurās iekuļas, es vismaz tā ceru, kaut arī man ir aizdomas, ka viņš ir psihopāts.

ps. Fēliksa tēvs tādas dzīres, kādās šodien biju, rīkoja visu laiku, tādējādi izputinot ģimeni un gala beigās darot sev galu.

pps. Tāpat kā Fēlikss, arī Orvels strādāja viesnīcā Parīzē!


AI: Lieliski — šis ir ļoti pateicīgs salīdzinājums.
Fēliksa Krula Parīze (Tomass Manns)
Laiks: ap 1890–1905 (Belle Époque)
Skatu punkts: šarms, maskas, estētika
Parīze kā teātris: viesnīcas, restorāni, sabiedrība
Cilvēki spēlē lomas — aristokrāti, dendi, pavedinātāji
Nauda un statuss ir maināmi ar izskatu un valodu
Nabadzība gandrīz nav redzama; tā ir aizkulisēs (šis gan nav - vienā epizodē Fēliksam pat bija jābēg no ubagiem, kā tie viņu uz ielas bija apsēduši).
Tonis: ironisks, viegls, apzināti mākslīgs
Kruls ir mākslinieks krāpšanā, bet pasaule viņu atbalsta — Parīze ļauj kļūt par to, par ko izliecies. (arī nav - Fēliks visu pats izanalizē un izcīna ar gudrību. ir tieši viņš vs pasaule)

Orvela Parīze (Posts Parīzē un Londonā)
Laiks: 1928–1929
Skatu punkts: izdzīvošana, sociālā realitāte
Parīze kā darba mašīna: virtuves, pagrabi, ielas
Cilvēki ir noguruši, anonīmi, viegli aizvietojami
Nauda nozīmē ēdienu vai badu, nevis eleganci
Spožā Parīze pastāv, bet ir citā pilsētā
Tonis: tiešs, dokumentāls, skarbs
Orvels rāda, ka Parīze vairs nav ilūzija — tā ir sistēma, kas izsūc cilvēku.


Kopsavilkums
Tā nav tikai divu rakstnieku Parīze, bet divi laikmeti:
Krula Parīze tic, ka pasaule ir skaista un formējama.
Orvela Parīze zina, ka pasaule ir cieta un sociāli nežēlīga.
Ja gribi, varam vēl salīdzināt stāstītāja balsi, morāli, vai pat ēdiena lomu abos tekstos — Orvelam tas ir izdzīvošana, Mannam rituāls.

mantojumā esmu saņēmusi Rundāles pili, bet tā atrodas Elejas muižas parkā. es klejoju pa daudzajām telpām, nespējot atrast savu istabu. ar mani visur kopā ir kāda jauna galma meitene. jādomā, kā lai notur pili pie dzīvības, būs jārīko dažādi pasākumi - leģendu naktis, kāzas, balles un tml., lai gūtu ienākumus un spētu pili apsaimniekot. paejam garām kādam ekskursantu pūlim, viņi nezina, ka esmu pils saimniece, neviens vēl nezin un es nesaprotu, kā lai to dara zināmu. pils sākumā ir veikaliņš, pārdevēja pret mani izturas rupji un es viņai spāņu valodā paziņoju, kas esmu patiesībā un viņai būs lielas nepatikšanas, kad tas nāks gaismā.
parka mala, augstie koki, pils vidū kāpnes.

šķiet, mani ietekmējusi "Rebeka". Arī tajā sieviete maldās pa lielo grezno māju, kamēr atklāj Rebekas kulta vietu. drausmīgi kaitinošs naivums, nepanesama kautrība un pakļāvība. es ceru, ka, laikam ejot, tas mainīsies, man derdzas šādi vājuma pilni sieviešu tēli. tajā pašā laikā uz šāda balta fona ļoti labi redzama sabiedrības puve.

Elejas muižas pilī man bijis vēl viens sapnis. tajā maldījos pa pazemes kapenēm. lieli kaļķakmens gabali kā piramīdas iekšienē. ejas sašaurinājās tā, ka pilnā augumā vairs nevarēju iztaisnoties.

p. s. izrādās, vībotni var arī pīpēt..

"Out of the Corner" ir spilgts piemērs tam, kāpēc es mīlu [no krievu valodas, nepareiz!] biogrāfijas. Dance me dirty Baby OOOOoOH BAAaAAAAAABYYYYYY!

vācu šķūni līdz krēslai un jau tā pagrūti redzēt kas ir kas (tajā nodalījumā nav elektrības). vienā brīdī skatos, kas tas ir kas man rokā? kāds sažuvis kāposts vai kālis? nē nē. tā ir sažuvusi kaķa galva. viena auss vēl saglabājusies, acs melna, žokli jau var redzēt cauri papīram līdzīgajai ādai. trūkst otra žokļa puse.
tajā brīdī Virdžīnija Vulfa manā kabatā stāsta "sun dial registers the hour in it's usual cryptic way. one's mind begins tossing up a question or two. idly, vanely about this sane (?) life life, what art though? light or darkness? .. let's ask of the starling, what he may think."
šis is jau trešais kaķis, kuru savas dzīves laikā šajā šķūnī esmu atradusi. vienreiz arī ezi, kurš pavasarī vairs nemodās, tā sakaltušo līķi bija jākasa nost no flīzes.

vēlāk atradās arī otra žokļa puse.


šī ir jau trešā diena, kuru pavadu šķūnī. sapinkojušies mati, izauguši ilkņi, pārvietojos pa sienām graaaa! like the weapons of past century, we too would become absolite.

"Reizēm lords (Bairons) apgūlās abatijas virtuvē uz akmens grīdas un kavēja laiku, rīkodams uz sava ķermeņa circeņu skriešanas sacīkstes, pie tam gausākos iepēra ar salmiņu. Sulaiņi apgalvoja, ka circeņi pazinuši savu kungu un viņam klausījuši."

man jau bija aizdomas, ka dažas mušas, odi, zirnekļi un lapsenes te mani atpazīst. sienāža mazulis.

"pēc milorda nāves tie Ņūstidu atstāja tādos pulkos, ka priekšnams metās gluži melns un ejot vajadzēja tos simtiem samīt... jā, circeņi bija zaudējuši savu kungu, dīvaino, dēmonisko burvi, kas tos dresēja un pēra.."

vēl lords izcirta visu mežu un nošāva 2700 briežus, lai izputinātu mantiniekus. pili pārvērta par kūti.

grāmatā Gabors stāsta par kādu fašistu, kurš citē Faustu
un pacientiem, kurus visu laiku nākas pierunāt ārstēties... viens vīrietis tā zaudēja kājas īkšķi.
Potītes personīgajā bibliotēkā atradu vēl Baironu un Grāfu Montekristo.

it's so normal, we don't even recognize it anymore""
šis manu prātu pēdējā laikā daudz nodarbina - "normālā" perspektīva mūsu kultūrā. citās kultūrās. vispār. kā var apgriezt prātu, kā to dara vecāki bērniem vai vadoņi tautām, cik effed up tas ir. kāpēc dzīvnieki zina, kas viņiem jādara, bet mēs apjukuši mokamies masu psihozē, haosā depresijās, cenšoties dzīvot kaut kam citam nevis savai un citu laimei? wtf kas vispār notiek ar pasauli? tie ir smadzeņu parazīti? ar mums notiek tas pats, kas ar gliemežiem?

https://www.youtube.com/watch?v=zv8pjyJH4Ok

kādreiz mīlēju Pītersonu, tagad vairs paklausīties nespēju
tagad mīlu Gaboru...
Iesāku In The Realm of Hungry Ghosts - vienkāršā, saprotamā valodā normāliem cilvēkiem, atšķirībā no Pītersona samezglotā uzpūstā samežģījuma īpaši godājamiem cilvēkiem.

"[..] The
allusion in question, made by Trithemius in a letter dated August 1507, is given
in the form of a warning against a man 'who is a fool and no philosopher; and
who has adopted the following title: Magister Georgius Sabellicus, Faustus
Junior, Fountain of Necromancers, astrologer, magus secundus, chiromancer,
aeromancer/ pyromancer, second in hydromancy.

The fame of both first and second Fausts spread throughout Germany and,
with time, they became confused with one another-or so it seems from the
nature of the incompatible stories, some representing their hero as almost a
semi-divine being, others showing him as a vulgar confidence trickster that seems to have had an almost universal appeal;
translated into English it inspired Marlowe, stumblingly read aloud by the light of
peasant fireside it's stories
soon became part of popular German folklore [..]"