vācu šķūni līdz krēslai un jau tā pagrūti redzēt kas ir kas (tajā nodalījumā nav elektrības). vienā brīdī skatos, kas tas ir kas man rokā? kāds sažuvis kāposts vai kālis? nē nē. tā ir sažuvusi kaķa galva. viena auss vēl saglabājusies, acs melna, žokli jau var redzēt cauri papīram līdzīgajai ādai. trūkst otra žokļa puse.
tajā brīdī Virdžīnija Vulfa manā kabatā stāsta "sun dial registers the hour in it's usual cryptic way. one's mind begins tossing up a question or two. idly, vanely about this sane (?) life life, what art though? light or darkness? .. let's ask of the starling, what he may think."
šis is jau trešais kaķis, kuru savas dzīves laikā šajā šķūnī esmu atradusi. vienreiz arī ezi, kurš pavasarī vairs nemodās, tā sakaltušo līķi bija jākasa nost no flīzes.

vēlāk atradās arī otra žokļa puse.


šī ir jau trešā diena, kuru pavadu šķūnī. sapinkojušies mati, izauguši ilkņi, pārvietojos pa sienām graaaa! like the weapons of past century, we too would become absolite.