nevaru vairs atcerēties, ko sapņoju, kaut zinu, ka kaut kas ir katru nakti.
visādos veidos sāku izmantot vībotni, lai palīdz atcerēties un tad šorīt beidzot atcerējos: ārzemes, tāda kā laiva kā kuģa klājs nē plata mašīnas piekabe pilna ar bērniem. angļu tūrists mūs visus te ir ievilinājis ar dažādiem ēdieniem. es jūtu, ka kaut kas nav labi, brīdinu bērnus, lai nebrauc viņam līdzi, bet viņi ir tik apātiski un vienaldzīgi, naivi. viņš aizved bērnus uz mežu, kur viņus izbaro lācim, bērni tiek saplēsti gabalos, augstas priedes. ārzemnieks atgriežas apmierināts ar tukšu piekabi. savā lielajā pelēkajā mājā viņš uz mirkli izjūt vainas apziņu, sēž kāpņu galā galvu saķēris, sakumpis kā bērns, tomēr nepatīkamās domas izdodas aiztraust.
es sēžu pretējās ielas pusē, ēkas ir augstas kā ēģiptes templī. viņa ielas puse precīza kā spogulis, kas it kā zigzagā apvēršas un es redzu divas jaunas meitenes, kuras apstājas pie viņa mājas trepēm. viņš atver durvis un aicina viņas iekšā.

starp citu, Kairā atvēries jaunais Ēģiptes vēstures muzejs, uz to gan gribētu aizbraukt. tur esot tik pat augsti griesti.