Sprāgstoši un ekspresīvi

Kad bērns bija bērns,

viņš gāja, vēcinādams rokas,

viņš vēlējās, lai avots būtu upe,

lai upe būtu straume

un lai šī peļķe būtu jūra.

 

Kad bērns bija bērns,

viņš nezināja, ka ir bērns,

viss bija apdvēseļots

un visas dvēseles bija viena.

 

Kad bērns bija bērns,

un arī tagad viņam

piemīt šī sajūsma;

viņš bija kautrīgs pret svešiniekiem

un arī tagad tas ir tāpat.

 

Kad bērns bija bērns,

viņš ielaida nūju koka stumbrā kā šķēpu.

Tā dreb tur vēl tagad.

Atdzejojis Toms Treibergs

Šodien izdzēsu bildi, kur aiz stikla sienas pie galdiņa sarunājās divi cilvēki, jo viņi pat nenojauta par manu esamību un tādu fotogrāfiju. Attēlā viņu sejas nav saskatāmas, tikai silueti. Taču vienalga neērti, ja nav paprasīta atļauja, pat ja atrodos diezgan tālu. Es vienkārši atpūtināju acis un vēroju, tāpēc var teikt, ka skatiens bija neitrāls vai drīzāk estētisks. Cilvēka apveidi loga vai spoguļa atspulgā vienmēr būs pārsteidzoši atsvešināti. To vērošana vairāk atklās kaut ko par mani, nevis viņiem, tā ka es nezinu, vai tas ir privātuma pārkāpums. Pat nezinu šo cilvēku vārdus.

( Viriditas )

Veselīgas šaubas noteikti vajadzīgas, bet varbūt pārlieku liela šaubīšanās ir mana problēma, jo gribu aptvert dažādas perspektīvas, lai gan cilvēka prāts to līdz galam īsti nespēj. Un, ja es apšaubu patiesības izzināšanu, vai tas tieši neved pie intelektuālā slinkuma nemeklēt patiesību? Tātad atliek vien riskēt un doties pretī bezgalīgajam horizontam, jo ko tad es zaudēšu, ja būšu kļūdījusies? Pat ja hipotēze neapstiprināsies, būšu izslēgusi kļūdu, tātad būšu tuvāk patiesībai nekā tad, ja pat nemēģinātu kaut ko saprast un līdz ar to paliktu neziņas nakts tumsā.


"Ir maldīgi, zaudējot intelektuālo reālisma līdzsvaru, reāli un universāli šaubīties paša procesa sākumā, jo tad nemaz nav iespējams pārbaudīt izziņu, pat formulēt kritisko izziņas problēmu.(..) Cilvēciskā izziņa tad ir pilnīgi noraidīta, un mēs atrodamies neprātīga cilvēka stāvoklī, kurš, gribēdams celt māju, sāk ar visu būvmateriālu iznīcināšanu jau pirms mājas celšanas, pavisam nepamatoti un dogmatiski baidoties par materiālu derīgumu."

Staņislavs Ladusāns

TO RAJA RAO

Raja, I wish I knew
the cause of that malady.

For years I could not accept
the place I was in.
I felt I should be somewhere else.

A city, trees, human voices
lacked the quality of presence.
I would live by the hope of moving on.

Somewhere else there was a city of real presence,
of real trees and voices and friendship and love.

Link, if you wish, my peculiar case
(on the border of schizophrenia)
to the messianic hope
of my civilization.

Ill at ease in the tyranny, ill at ease in the republic,
in the one I longed for freedom, in the other for the end of corruption.
Building in my mind a permanent polis
forever deprived of aimless bustle.

I learned at last to say: this is my home,
here, before the glowing coal of ocean sunsets,
on the shore which faces the shores of your Asia,
in a great republic, moderately corrupt.

Raja, this did not cure me
of my guilt and shame.
A shame of failing to be
what I should have been.

The image of myself
grows gigantic on the wall
and against it
my miserable shadow.

That's how I came to believe
in Original Sin
which is nothing but the first
victory of the ego.

Tormented by my ego, deluded by it
I give you, as you see, a ready argument.

I hear you saying that liberation is possible
and that Socratic wisdom
is identical with your guru's.

No, Raja, I must start from what I am.
I am those monsters which visit my dreams
and reveal to me my hidden essence.

If I am sick, there is no proof whatsoever
that man is a healthy creature.

Greece had to lose, her pure consciousness
had to make our agony only more acute.

We needed God loving us in our weakness
and not in the glory of beatitude.

No help, Raja, my part is agony,
struggle, abjection, self-love, and self-hate,
prayer for the Kingdom
and reading Pascal.

Berkeley, 1969

Czeslaw Milosz

No rīta lasīju skumju grāmatu. Pēc tam man pavaicāja: kas noticis ar jūsu acīm?

Sestdienas pelēkajā rītā melanholiskā mūzika tunelī šķita pat iederīga. Tikai steigā kārtīgi nesaklausīju, vai tā ir Fila Kolinsa dziesma Another day in Paradise vai Otras Puses Pēc Lietus. Redzēju daudz cilvēku ar pūpoliem rokās. Saklausīju vārdus krievu valodā: "Vai tad tā nav itāļu tradīcija?" Cita cilvēka balss atbildēja: "Latvieši ir daudz ko pārņēmuši no citiem."

Ārā ir ļoti skumji. Šķiet, ka iespējams sagriezties no jebkā. Pat grāmatas šķiet pārāk bīstamas, lai gan sāpes dara redzīgāku. Lēnām ej mājās un daudz ko novēro. Kailo koku zaru zīmējumus uz apdrupušu māju sienām, sniegotās ielas. Viss atkal ir lēna filma. Tu pat sajūti visus vilciena pasažierus, kas astoņos vakarā traucas garām tavai pilsētai. Kad esi pavisam tuvu mājam novēro, kā gaišajos koridoru logos pazib ēna, kas lēnām pa trepēm kāpj uz savu dzīvokli. Acu priekšā līnijas, kuras ar saviem soļiem iezīmējam pilsētas kartē.

Nezinu, kāpēc jūtos pretīgi, kad runāju no sirds un atklāju sevi. Nekas jau nav noticis. Tikai domas, kaut kādi vārdi... Jāiemācas mazāk muldēt. Gribu, lai runā dvēsele, nevis balss skaņas vai burti, kombinācijas uz klaviatūras. Bez dvēseles nekas neskan. Pat mūzika ne.

Liec dvēseli mierā. Labāk lasi tekstu strēmeles, pārraksti tās citā valodā. Atstāj to visu aiz durvīm. Uzvelc masku, jo citādi dzīvot nav iespējams.

Nekur neiederos. Kaut varētu aizmirst savu mazo nošņurkušo pagātni un nebāzt to kur nevajag. Tad es būšu nevainojams un neievainojams interneta cilvēks. Te jau pat sarežģītāk nekā ar laivu braukt, jo es vairs nezinu, kas ir maskas, kas īstenība. Taču es iemācīšos. VISU!!!

Joprojām nesaprotu, kā dzīvot. Diezgan savādi apzināties, ka esi tikai mehānisms pasaulē.
Kas mani notur šeit? Pasaules izzināšana? Vēlmes dzīvot un iesaistīties? Just, ka esi daļa no pasaules notikuma?
Jā, būt tirgus laukumā starp cilvēkiem, sarunāties, nenoslēgties.
Reizēm radīšana ir pārspīlēta, ja tās pamatā ir uzlabot kādu vietu. Ne vienmēr utopijas ir nepieciešamas, pat ja tās ir kā zvaigzne, pēc kuras tiekties. Cilvēkiem tik daudz ko gribas uzlabot, jo nepatīk esošais. Atcerējos kaut kur lasītu atziņu, ka daudz grūtāk ir neradīt neko jaunu (nesarežģīt, nepiesārņot). Ka vajadzētu censties izmantot jau esošo.


Vai Ziemassvētki ir apmāns? Ārēji daudz kas šķiet mietpilsonības kalngals. Varbūt mana individualitāte ir iznīcināta, tāpēc pieņemu, kas ir un no tā cenšos radīt kaut ko skaistu.

Pārcelšos no ziepju operas citā žanrā un vienlaikus citā laikmetā. Uz kurieni ceļojums tiek piedāvāts? Tieši tā - uz viduslaiku izrādi! Tur beigās noteikti parādīsies deus ex machina - labvēlīgs atrisinājums garantēts!

"Togad vasara atnāca agri. Jau jūnija pirmās nedēļas beigās gaiss bija kļuvis tveicīgs, sasmacis un nomācošs: dienu pēc dienas debesis bija sastingušas zaļganas; atmosfēru piesārņoja atkritumu izgarojumi un izplūdes gāzes; katrs ķieģelis un katra cementa plāksne izstaroja versmi.Es tik un tā neatkāpos, katru rītu piespiedu noiet sevi lejā pa kāpnēm un laukā uz ielas, kad juceklis manā galvā sāka noskaidroties un man pamazām atgriezās spēki, es jau varēju šīs pastaigas pagarināt līdz dažām tālākajām apkaimes vietām. Desmit minūtes kļuva par divdesmit minūtēm; stunda pārvērtās par divām stundām; divas stundas kļuva par trim. Manas plaušas izmisīgi kampa gaisu, mana āda nepārtraukti mirka sviedros, bet es slīdēju uz priekšu kā skatītājs kāda cita cilvēka sapnī, vērodams pasauli, kas uzticīgi izbungoja savus ritmus, un brīnīdamies par to, ka reiz biju tāds pats kā visi šie cilvēki man apkārt: vienmēr steidzīgs, vienmēr ceļā no viena punkta uz nākamo, vienmēr kavējošs, vienmēr drudžaini centos paveikt vēl deviņus uzdevumus līdz brīdim, kad diena beigsies. Es vairs nebiju piemērots šai lielajai spēlei. Tagad es biju bojāta prece, defektīvu detaļu un neiroloģisku mīklu kopums un visa šī dedzīgā grābšana un tērēšana mani atstāja vienaldzīgu. Lai radītu tajā visā kādu humora elementu, es atsāku smēķēt un bezjēdzīgi pavadīju pēcpusdienas kafejnīcās ar kondicionētu gaisu, pasūtīju limonādi un ceptas siermaizes, ieklausīdamies apkārtējo sarunānās un cītīgi izlasām visus rakstus trijās dažādās avīzēs. Laiks ritēja."

Pols Osters "Orākulu nakts"

Jau vairākas dienas mostos ar sarkanām sāpošām acīm. Skatījos spogulī. Šķita, ka laikam būšu pārvērtusies par Volandu, vienā acī saredzams bezdibenis, otrā pat nezinu, kas. Un tikai tagad pamanīju, ka acu pilieniem ir beidzies derīguma termiņš. Norunāju tikšanos ar acu ārstu.

"vilciens aizvēra durvis, un neviens, nedzirdēja, es nedzirdēju, viņi nedzirdēja, un es noliku to vārdu līdzās citiem akmeņiem manā pilsētā, un tas izpletās par ielu, par rajonu, par pelēku, un es teicu, es tevi noplēsīšu kā ādu
...un iestādīšu jaunas puķes, iestādīšu tādus kokus, kas aug un dod augļus, kas dod man ēnu, kas mani pazīst un sauc vārdā, kas neprasa, kas nerausta,
es tevi noplēsīšu kā ādu un tad gulēšu ilgi saulē un kukainīšos, un caur smilgām raudzīšos bezgalīgā, bezgalīgā jūrā, un tad es atgriezīšos, es atgriezīšos.
Pilsēta mani pazīs, un visi man paklanīsies, un es visus sveicināšu un saukšu vārdā, visus tos lopus, visas tās čūskas, visus mincīšus. Bet nevienu man nevajadzēs. Bet neviens man nebūs par akmeni, par atbalstu, par ēnu, par ādu. Neviens man nebūs par ādu."

Inga Gaile "Āda"

"Un pēkšņi, šķirot biezo, pēc krīta un putekļiem smaržojošo grāmatu, es saprotu, kāpēc Magdalēna tā sev izrobojusi matus. Viņa to izdarījusi, lai nebūtu skaista. Viņa baidās būt skaista, jo tas ir bīstami."

Inga Gaile "Stikli"