Pirms pāris gadiem arī vairākas reizes mēģināju rakstīt vēstules pagātnes sev, bet vairs nevienu nevaru atrast. Turklāt tās diez vai sanāca tik labas kā baltkrievu rakstniecei Evai Vežnavecai. Laikam līdzīgi kā viņa arī ieteiktu palikt komforta zonā, ja vien dzīves mērķis nav pilnīga iznīcība. Lai gan, protams, cilvēki var būt dažādi un iešana pretī bailēm varbūt citus iedvesmo.
"Pirmais padoms droši vien bija veltīgs, un velns ar viņu. Klausies otru.
Neblēdies, nemelo un nekad nerīkojies nelietīgi. Cildenam cilvēkam ir
vieglāk izdzīvot. Viņam nevajag diendienā lauzties cauri riebumam pret
sevi, slīcināt šo riebumu alkoholā, rijībā un kur nu vēl ļaudis slīcina
riebumu pret sevi. Atmiņas, cildena cilvēka dzīves avoti, nav aindētas.
Viņam pakaļ nelido erīnijas. Un viņam nav jāvelk sev līdzi vainas
apziņas, kauna un baiļu važas. Vainīgā cilvēkā vairojas ļaunprātība,
viņš to izreaģē uz citiem un kļūst arvien ļaunāks, sapostot sevi un visu
apkārtni. Apslāpēt sirdsapziņu nav iespējams – tā ir Dieva balss Tevī,
neesi muļķīte un nedari cūcības. “Lai tavi vārdi ir jā, jā un nē, nē! –
un, kas pāri pār to, tas ir no velna.”"