Emocijas ir dvēseles kustība

« previous entry | next entry »
Jun. 17th, 2026 | 01:44 am

Šodien uzzināju visiem jau sen zināmo, ka ilgstoši aizturētas dusmas var radīt lielu nejūtību un apgrūtināt spēju izjust pārējās emocijas. Arī depresijas pacientiem bieži vien ir apspiestas dusmas,  jo tā ir nobloķēta enerģija. Protams, nevajag krist otrā galējībā un dusmās kaut ko lauzt vai darīt citiem pāri, taču tās ignorēt arī ir aplami, pat ja ļoti grūti izturamas emocijas, kas izjauc iekšējo mieru un harmonisko kārtību. Taču dusmas var palīdzēt aizstāvēt sevi vai citus un dod enerģiju kaut ko izdarīt (kas nāktu par labu un būtu jau sen jāizdara). 
Tā jau saprotu, ka katrai emocijai sava funkcija un visas vajadzīgas, tikai skumju jēgu nedaudz apšaubu, jo var iekrist dziļā purvā un zaudēt daudz, daudz laika. Un kāda jēga, ja citi redzēs, ka man ir skumji? Varbūt vienīgi tās var iedot atmiņām kaut kādu  jēgu, parādīt, cik ļoti zudušais ir nozīmīgs un neaizvietojams. Un varbūt, ja skumju nebūtu, cilvēks nemaz negribētu mazināt problēmas, jo nemanītu, ka slīkst?  Dziļa vienaldzība taču būtu daudz, daudz sliktāka. 


 
Nebiju domājusi, ka grupu darbs tā var iztukšot. Taču tā varēja arī nebūt, ja būtu atcerējusies dažas vienkāršas lietas.  Vakar jutos jocīgi par šo lielo vienaldzību, jo biju gaidījusi priecīgākas emocijas. Solījums, ka pēc visa šī “lidosim dievišķos augstumos”, nepiepildījās. Vēlāk izlasīju, ka pēc liela stresa jāpagaida 48 stundas, kamēr ķermenis atjaunosies.  Ilgi nevarēju sev piedot stulbu kļūdu, ka aizmirsu starpbrīdī paēst. Kāpēc šāda bezatbildība un aizmāršība? Tas skaidrs, ka uztraukumā ēst var negribēties, bet kāpēc pat neiedzēru ūdeni? Tātad nekādi atgādinājumi sev nelīdz. Tas vēlreiz pierāda, ka var lasīt neskaitāmus ieteikumus par elpošanas vingrinājumiem, visādām pretstresa tehnikām, bet tik un tā pielietojums dzīvē tam ir nulle. Nekas slikts jau nenotika, kājās noturējos,  ar  to vairāk kaitēju sev un runas spējām.  Mums teica arī daudz labu lietu, tikai uztrauc šī bezatbildība pret sevi, kuras dēļ šī lielā pārslodze organismam. To tiešām būtu varējusi novērst vai vismaz mazināt. Vēl kaut kur  pazaudēju savu jaku un nejutu, kā mājupceļā izmirkstu lietū. Taču tie ir sīkumi, pašlaik jūtos diezgan mierīgi.

Protams, vienmēr ir vēl trešā iespēja, veselīga emociju regulācija, tieši fiziski. Galvenais neignorēt tās.
“Cilvēkiem, kuriem nākas apvaldīt emocijas, ir pārāk augsts ierosas līmenis, tādēļ ieteicami šādi paņēmieni:
Relaksācija, izmantojot meditāciju, elpošanas vai muskuļu sasprindzinājuma regulēšanu
Relaksācijas un miera sajūtas saglabāšana
Dziļā elpošana
 Vai šis ieraksts mani motivēs to visu pielietot dzīvē?  Vai vienkārši atkal jauns, skaists koncepts, kas nekur neved? Tas jau skaidrs, ka zināšanas vieglāk iegūt nekā prasmes. Jāpieņem, ka uzreiz viss nesanāks, kļūdas būs. Man jau pirms gada teica, ka analizēt ir viens, bet piedzīvot pavisam kas cits. Toreiz to uztvēru kā piekasīšanos, jo varbūt īsti nesapratu. Bet tā nu tas ir, ka emocionālā brieduma prasmes jātrenē visu dzīvi. 

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {2}

citaantonija

(no subject)

from: [info]citaantonija
date: Jun. 17th, 2026 - 02:06 am
Link

Intellectualization: psychodynamic defense mechanism where a person focuses on facts, logic, and abstract thinking to manage or distance themselves from uncomfortable emotions tied to events inside or outside themselves.

Reply

honeybee

(no subject)

from: [info]honeybee
date: Jun. 17th, 2026 - 09:24 am
Link

Es kā reiz ar draudzeni par šo nesen runāju (nu, par visādām praksēm)
Un nonācāmbpie secinājuma, ka nevaram tās ievērot visu laiku, dzīve vnk tā nestrādā, tu kkur nobruksi un viss, un tas ir ok

Atslēgas moments ir darīt visas pareizās lietas (meditācija, uzturs, sports) tad, kad vari un kad dzīvē viss ir OK
Tad, kad nobruksi, tāpat būs neēšanas un kļūdas un kkādas emocijas un whatnot, tas nāk komplektā ar būšanu par cilvēku

Bet, ja ir labi labo-laiku paradumi, tad pie tiem atgriezties ir daudz vieglāk un nesāpīgāk, organisms pats ir stiprāks unnpārnes krīzi vieglāk, un ir kkāda pateicība sev par to, ka esi bijis labs un gādīgs pret sevi.

Bet nu galvenais šobrīd - ja cilvēks, ko Tu mīli, atnāktu mājās pārguris, izlijis, noraudājies un izsalcis, un vēl kkur aizmirsis jaku, vai tu teiktu "kāda stulba kļūda" un "tāda bezatbildība" un "ko tas līdz, ka tu to saproti, vai tu to vispār pielietosi?"
Nesaki sev to, ko tu neteiktu/negribētu teikt cilvēkam, kuru mīli (es parasti iedomājos bērnu, YMMV)

Reply