Sprāgstoši un ekspresīvi

Galu galā šī vecā pasaule sāk tevi garlaikot

Eifeļtorni mazais ganiņ tilti šorīt
blēj ko prot

Tev apnicis antīkos laikos dzīvot
pie grieķiem un romiešiem

Pat automobiļi nekliedē noskaņu
antīkas formas ir tiem
Vien reliģija joprojām ir jauna - reliģija
Ir vienkārša gluži kā angārs
kur mitinās aviācija

Ja Eiropā ir kas mūsdienīgs tad protams
viss kristīgais
Un modernākais no eiropiešiem esat jūs
pāvest Pij X
Bet logi skatās uz tevi
Tu neatrod sevī spēkus
Šajā rītā baznīcā iet
un izsūdzēt visus grēkus
Tu prospektus lasi un avīzes
pilnā rīklē tie dzied
Tā ir šīrīta dzeja bet proza
avīzēs jāuziet
Par 25 santīmiem kramplauži sensācijas
Tūkstotis virsrakstu Lieliskas ilustrācjas

Kā gan sauca ieliņu skaisto
kam torīt es gāju cauri
Saule to pūta kā jaunu un mirdzošu tauri
Stenodaktilogrāfes daiļās un strādnieki
neievēro
Ka no pirmdienas rīta līdz sestdienas vakaram
četrreiz dienā to mēro
No rīta tur trīsreiz sirēna spiedz un smej
Pusdienas laikā zvans līdzīgi sunim rej
Izkārtnes Uzraksti Sludinājumu dēļi
Kā papagaiļi tur lēkā pa sienām un mēļo
Man patīk šī rūpnīcu elegance
Tā ieliņa Parīzē bija
Starp Omona-Tjevila ielu un Ternu avēniju

Lūk viena pazīstama iela Tu esi vēl bēbītis
Tev māte ir uzvilkusi gaišzilas drēbītes
Tu bezgala dievbijīgs esi
draugs Renē Dalīzs ir tāds pats
Jūs neizsakāmi aizkustina dievkalpojuma skats
Pulkstenis devņi Gāze jau zila
Jūs zogaties saldās šausmās
Un koležas kapelā lūdzat Dievu līdz ausmai

Mūžības dzīles tai mirklī ar gaišumu savu
Sludina Jēzus Kristus liesmaino slavu
Tā ir lilija skaistā kuru mēs kopjam kā mākam
Tā ir lāpa ar sarkaniem matiem
nenopūšama lāpa
Nevainīgās Marijas dēls
kas drausmīgas mokas cietis
Dievlūdzēju asaru koks
kam zari līdz zemei liecas
Tā ir godprātības un mūžības divkāršā spēja
Tā ir zvaigzne ar sešiem stariem
spodri kas mirgo un plīv
Tas ir Dievs kas piektdien pie krusta
bet svētdien atkal ir dzīvs
Skaties Ar slaidu loku brauc debesīs Pestītājs
Augstāk par viņu nav ticis putns nedz lidotājs

Redzoklis - Dieva dēls
Divdesmitais gadsimtu redzoklis
pieprot patiešām daudz
Un pārvērties putnā šis gadsimts kā Jēzus
debesīs brauc
Velni savus ragus jau staipa no elles ielejām
Bļauj ka tas viltnieks atdarina
Simonu Magu Jūdejā
Viņi auro ka šis ir liels zaglis
ja pieprot tik nadzīgi laisties
Eņģeļi kūleņus mētā ap voltižētāju skaisto
Īkars Enohs Elija Apollonijs no Tiānas
Pirmajai lidmašīnai visapkārt plivinās
Viņi pašķiras brīžiem ceļu
sakramenta vedējiem dot
Un šie priesteri gaisos ceļas hostiju vēzējot
Tad lidmašīna nosēžas zemē ar izplestiem spārniem
Un šurpu jau lido bezdelīgas miljonknābīgiem bariem
Kraukļi vanagi pūces ļoti steidzas tur būt
No Āfrikas ierodas ibisi flamingi marabū
Putns Rohs kuru dzejnieki piemin bieži un daudz
Turēdams rokās miroņgalvu Ādama galvu krauc
No apvāršņa parādās ērglis
gaiss viņa kliedzienos trīc
No Amerikas ir atlidojis maziņais kolibri
Ķīnu šeit pārstāv pi-ī garie un vārie
Kuriem viens vienīgs spārns un kuri
lido pa pāriem
Baloža izskatā parādās Svētais gars
Kuru pavada lielīgais pāvs
un protams lirastis ar
Tad parādās Fēnikss šis ugunskurs
kas pats sevi dzemdina
Un mirkli no debesīm pelni nāk
un plēnes visriņķī lidinās
Sirēnas visas trīs šīs bīstamās dāmas
Steidzas no saviem līčiem skanīgi dziedādamas
Un visi - ibisi Fēnikss un arī pi-ī no Ķīnas
Spiežas tuvāk pie pirmās lidmašīnas

Patlaban tu Parīzē soļo cuar pūli
pamests un viens
Autobusu ganāmie pulki
tev maudami garām skrien
Mīlas izmisums žņaudz tavu rīkli kā spīlēs
It kā nemūžam vairs nebūs nevienas
kas tevi mīlēs
Ja tu dzīvotu vecos laikos
tu klosterī ietu par mūku
Bet jūs
Jums taču kauns par katru lūgsnu
Par sevi tu smejies un tavi smiekli
kā elles ugunis zvīlē

Tavu smieklu zelta dzirksteles
krīt tava mūža dzīlē
Tavā dvēselē karājas glezna kā tumšā muzejā
Un ziņkārīgi tu reizēm pieej tai klāt

Parīzes sievietes šorīt izskatās
kā ar asinīm nolietas
Negribas atcerēties - viss notika
tieši skaistuma norietā

Liesmainās Šartras Dievmātes skatiens
ilgi pie mansi kavējās
Monmartrā jūsu Sacre-Coeur
ar asinīm mani aplēja
Dvēseles kaites neļauj man klausīties
vārdus par laimi
Mana mīlestība patiešām ir nelāga vaina
Tēls kas tevi ir apsēdis gādīgi stāv tev klāt
Bezmiega naktīs tu viņu
mēģini uzrunāt

Patlaban pie Vidusjūras tu atrodies
Zem citronu kokiem - visu gadu tie zied
Kopā ar saviem draugiem laivā tu vizinies
Viens ir no Nicas divi no Turbijas
arī no Mentonas viens
Ar šausmām mēs redzam
kā dzīlē ļumd astoņkāji
Starp zālēm peld zivis kā nelieli pestītāji

Prāgas viesnīcas dārzā tu atrodies jau
Un jūties pavisam laimīgs
Roze uz galda plaukst
Un proza brītiņu paliek nerakstīta
Tu aplūko rozē guļošo vabulīti
Prāgas katedrālē tu redzi
pats savus vaibstus pie sienas
Skumīgs līdz nāvei tu biji
tajā nelaimīgajā dienā
Tu esi kā Lācars ko žilbina diena skaistā
Ebreju kvartāla pulkstenis laiku atpakaļ skaita
Tev arī caur savu mūžu tik lēni atpakaļ iet
Hradačānos tu uzkāp un klausies kā tavernās dzied
Čehu vīri un sievas vakaram uznākot

Re kur tev Marseļas tirgū tīk arbūzus panašķot

Re kur tu Koblencā esi viesnīcā apmeties

Re kur tu Romā esi - zem mespila apsēdies

Lūk Amsterdamā tev meitene patīk
kas īstenībā nav glīta
Pie tam viņa vienam studentam sen jau
ir apsolīta
Latīņu vārdos holandieši
īres istabas sauc
Amsterdamā tu dzīvo trīs dienas
un Gudā vēl tikpat daudz

Re kur tu Parīzē stāvi izmeklētāja priekšā
Kā noziedznieks tevi sloga cietumā iekšā

Šie ceļojumi tev sagādāja
gan laimi gan arī sāpes
Pirms tu atjēdzies cik tev ir gadu
cik brangi tu esi krāpts
Tev bija divdesmit Tev bija trīsdesmit
Divreiz tu iemīlējies
Es esmu dzīvojis kā bez prāta
un palaidis laiku vējā
No paša rokām tev paliek bail
un raudiens bez apstājas nāk
Par mīļoto un par briesmoni
kurš tikai aizbiedēt māk

Satriekts tu skaties uz emigrantiem
kam klājas patiešām grūti
Viņi tic Dievam viņi to lūdz
sievas dod bērniem krūti
Senlazāra stacijas telpās
ķermeņu dvaka valda
Šie ļaudis vēl tic savai zvaigznei
šie ļaudis maldās
Argentīnā viņi cer nopelnīt lielu lērumu naudas
Un atgriezties dzimtajā zemē kā bagāti ļaudis
Lūk viena ģimene sārtu pēli
ved uzmanīgi kā jūs savu sirdi
Šis pēlis un mūsu sapņi
ir vienlīdz gaistošas lietas
Daļa no viņiem vairs nebrauc tālāk nekur
Netīrās nomales mājās
tie ģimenes pavardus kur
Esmu redzējis vakaros - tie elpo gaisu uz ielas
Un pārvietojas reti un gausi
kā šaha figūras lielas
Vairums ir ebreji Sievietes parūkas valkā
Ir mazasinīgas un nenāk no bodītēm laukā

Draņķīgā bārā tu lētu kafiju baudi
Stāvot pie letes kopā ar nabaga ļaudīm

Lielā nakts restorānā tu esi iegriezies
Šīs sievietes nav tik ļaunas
kā varētu izlikties

Kaut arī visas - pat neglītākās
kādam ir likušas ciest

Džersijas salā viņai ir tēvs
un policijā viņš kalpo

Viņas rokas es neredzēju -
likās mazas un raupjas
Bezgala žēlumu manī izraisa
rētas uz viņas vēdera

Ar meiču kas drausmīgi smieties mēdz
savas lūpas es pazemoju

Tu esi viens
Nāk rīts
Piena vedēji ielās
klindzina savas kannas

Nakts attālinās kā mulate skaistā
Kā lēnīgā Lija vai Ferdīne draiskā

Spirts ko tu iedzer kā paša dzīve
rīklē tev cērt
Tu mierīgi vari pats savu dzīvi
kā degvīnu dzert

Uz māju pusi tu kājo gribēdams pastaigāties
Un gultā zem Okeānijas fetišiem
saritināties
Citas formas un citas ticības dievi ir viņi
Tie ir neskaidru cerību zemākie Jēzuliņi

Ardievu Ardievu

Saule ar pārgrieztu rīkli

Atdzejojis Klāvs Elsbergs

Nedaudz dusmojos uz sevi, ka man nepietika drosmes izlidināt visas vecās piezīmju klades bez žēlastības, nospļaujoties par ieguldīto laiku un atviegloti uzelpojot, ka tas ir solis pretī kaut kam labam. Galu galā būtiskākais ir manī pašā, ne tajās piezīmēs. Turklāt tur ir tikai muļķības. Laikam jau noskaņas dēļ neizmetu, sakrāmēju kastē un aizvedu uz noliktavu. Bet vai šādi tiešām vērts glabāt atmiņas par sevi? Veidot muzeju par sevi? Uzkrāt nedzīvas atmiņas? Jūtos tik apmaldījusies šeit. Un vēl man liekas, ka šobrīd esmu necilais Čāndleriņš no Džeimsa Džoisa stāsta "Mākonītis".

Vai sarunās ar citiem nevienam nav vajadzīgas tavas domas?
Reizēm šķiet, ka nav, it īpaši tad, ja tās ir pretējas.
Kāpēc gan jākļūst par citu atbalsi? Tikpat labi es varētu sarunāties ar logu...
Meklēt sevi citos... Kāpēc tas vajadzīgs? Kāpēc nemeklēt citos viņus pašus?

Varbūt beidzot būšu izkļuvusi no tās stadijas, kad grāmatā vai jebkurā mākslas darbā ir svarīgi redzēt sevi. Varbut esmu iemācījusies klausīties (nedaudz), jo vairs nav tik būtiski sarunāties tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri redz kā es. Pēdējā laikā man patīk parunāties ar cilvēkiem, kuriem ir savādāks skatījums, pilnīgi neatbilstošs manam. Un pastrīdēties nav nekas slikts. Jo dažādas domas un uzskati cīnās par savām tiesībām pastāvēt kāda cita apziņā. Ja es iebilstu, tas nenozīmē, kas es noliegtu otru cilvēku. Jo svarīgi taču ir ne tikai klausīties, bet pateikt, kā tas ir man. Bet vai vienmēr? Un vai vispār sarunas biedriem tas interesē? Un varbūt es vēl neesmu iemācījusies pateikt.
Un sāpīgi, ja ar savām domām(viedokli) ievaino otru. Un tikai tāpēc, ka neesi sabiedrotais, bet pretinieks. Bet vajadzētu ņemt vērā, ka oponents ne vienmēr ir ienaidnieks. Par spīti tam, man šķiet, ka es varētu būt labs tolermana draugs, jo dažādu asumu dēļ esmu iemācījusies uzmanīgi staigāt uz pirkstgaliem un kļūt par Panna Nikt.

Savādi. Nekad nebiju iedomājusies, ka mājas sajūta*  var rasties, kad, ienākot dzīvoklī, pilnā skaļumā skan klasiskā mūzika. Tobrīd bija tāda sajūta, ka ir iedegtas visas gaismas, atvērti visi logi un slēģi un notiek dzīve un dzīres.
 Un manī pašā?
 Turklāt kādreiz šķita, ka klasiskajā mūzikā mīt kaut kāds vēsums.
 
*Pat ja pašas istaba joprojām ir vēl askētiskāka nekā seno romiešu mājas un nedaudz atgādina stereotipisku laikmetīgās mākslas izstādi.

"Šie četri gadi mani un man līdzīgos atradināja no Rietumu civilizācijas, ja piederību tai nosaka lielāka vai mazāka naudas vērtība un sajūta, ka pastāv kaut kādas tiesības. Naudas ziņā gandrīz visi man apkārt atradās nabadzīgo mākslinieku bohēmas statusā, visi bija policijas vajātu noziedznieku lomā. Trūka pamatojuma tam, ka pēc nedēļas būs, ko ēst, taču attieksme pret to bija bezrūpīga. Mans draugs Ježijs radīja "pēdējā zlota teoriju", un šo teoriju es varu ieteikt katram kā pārbaudītu. Tās būtība ir šāda: brīdī, kad kabatā ir palicis pēdējais zlots, tieši tad kaut kam ir jānotiek. Un vienmēr notika." Česlavs Milošs - "Dzimtā Eiropa"

Dziesma par sievietēm.

Daudzreiz teikuši man:

Iegaumē labi,

pasaulē pastāv lielākas kaislības

nekā mīla.

 

Var jau būt, ka tā.

 

Nogalināt, tā arī ir kaislība,

un droši vien ir tādi,

kas izjūt baudu,

kad kāpj pāri līķim.

 

Var jau būt, ka tā.

 

Bet karš taču beidzas.

Kas tādā brīdī

lai domā vēl

par tik bēdīgām lietām.

 

Var jau būt, ka es.

 

Zināms, ja lielgabalus

lādētu sievietes,

pār pasauli kristu

tik rozes.

 

Var jau būt, ka tā,

bet var gadīties, ka ne.

Jaroslavs Seiferts

 No čehu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš

Ja eksistē iepriekšnolemtība, kā var pastāvēt un rasties nejaušības?

Aizejot uz bibliotēku apskatīt grāmatas par Ķīnu, nedaudz apjuku, satiku pasniedzēju un dabūju jaukus suvenīrus, zvaigžņu plakātu un papīru piezīmēm. Tagad taisu piezīmju blociņu.
Ai, ja nebūtu ierobežotā laika, varētu tur sēdēt stundām un lasīt Ķīnas klasiku. Biju jau piemirsusi, kā ir lasīt papīra grāmatas, jo mācību procesā daudz ko sanāk lasīt e-formātā. Varbūt tāpēc reizēm rīkojos pavisam muļķīgi, printējot bezjēdzīgas lietas. Pēdējā laikā daudz domāju par to, ko daru automātiski, lai gan nemaz negribas darīt. Es varētu iegādāties tikai skaistas grāmatas no otrreiz pārstrādāta papīra.

Pēdējā laikā eksistē tikai prāta dzīve un pārējais tiek pamests novārtā. No malas droši vien nožēlojami. Varbūt tāpēc tukšajā telpā ienāk negribētas mēbeles, lai gan biju iedomājusies pavisam ko citu, ka istaba taps lēnām, veidošu to lēnām kā gleznu, pat ja ātrais nejaušības princips arī ir skaists. Tā nu skapis tur stāv un stāv, un neiet prom. Neaicinātus viesus jau negribas dzīt laukā, ja viņiem nav savu māju, kur palikt.

Mākslas darbs, kas rada pozitīvismu, padara tevi par apgarotu gaismas nesēju, bet tad viss pagriežas otrādi, sākas kaut kas pretīgs, tu jūti, kā mākslinieks to pozitīvo izsūc sevī, iztukšojot publiku. Varētu būt creepy sajūta. Bet ne jau tikai māksla rada šādus kontrastus.

- Kas noticis?
- Nekas.
- Tu neizbaudīji šo vakaru
- Izbaudīju.
- Es redzēju, ka ne.
- Tad neizbaudīju.
- Kāpēc tu par to nevēlies runāt?
- Nav ko teikt.
- Vienmēr ir kaut kas, ko pateikt.
- Es jutos slikti.
- Kāpēc?
- Vardarbības dēļ.
- Kur?
- Cilvēku acīs un balsīs.
- Es nesaprotu.
- Viņi norāva manu masku.
- Kāpēc ir jāvalkā maska?
- Lai eksistētu.
- Vai tad īstenība nav labāka?
- Maska bija īstenība.
- Un aiz tās tu...
- Nē. Aiz tās nav nekā.

Dziļi ievelku elpu, karuselis apstājas, galva vairs nereibst. Vēl tikai jātiek vaļā no liekā cilvēka sajūtas, ka visiem riebjos un traucēju, it īpaši tiem, kas man patīk.

Pirmā diena, kad esmu mājās un istabā iespīd saule.

Sestdiena iesākās tik mietpilsoniski, pastaigājoties pa tirdziņu un nogaršojot visādus ēdienus. Papļāpāju ar ungāru puisi, kas runā ļoti labā latviešu valodā. Vismaz nebija tā nelabuma, kas piesitas, kad iznāku no lielveikala. Prozas darbnīcā jauki, apsolījos vairāk rakstīt. Daudz izsmējos par seriāla idejām un jociņiem. "Liesmojošā tumsā" mani neielaida, jo nebiju iepriekš pierakstījusies. No bēdām aizbraucu mājās. Tā vietā, lai pabeigtu mājasdarbus, sāku palēnām griezties mefistofeļa valsī, līdz attapos kādā bārā pamatīgā žvingulī. Kārtējo reizi nobrucis saprāta lego, ejot mājās vēl pamanījos sāpīgi ietriekties reklāmas afišā, kas nez kāpēc uzstādīta tieši man ceļā.
Aizgulējos un nokavēju darbu, bet kolēģi pret mani izturējās jaukāk un laipnāk nekā ikdienā, cienāja ar riekstiem un āboliem, lai gan neko ēst negribējās. Interesanti, tu radi citiem neērtības, bet pret tevi izturas kā pret princesi. Nez, vai kāds pamanīja manu nocūkoto mēteli, kuru ieraduma dēļ biju mierīgi uzvilkusi, tā izejot no mājas diezgan ķēmīgā paskatā. Gan jau cilvēki centās būt tik taktiski, ka izlikās neredzam. Nedaudz bail, kādu tēlu un masku esmu radījusi par sevi, ja teica, ka man esot īstā attieksme pret darbu. Hahaha. Nedaudz sevi ienīstu. Pretīgi, jo es nemaz negribu, ka man ir tik daudz seju.

"The Hopi do not speak, as we do in English, of a "new day" or "another day" coming every twenty-four hours; among the Hopi, the return of the day is like the return of person, a little older but with all characteristics of yesterday."

Ir jauki elpot pavasara gaisu pie Sočas upes
un turklāt bez paģirām.
uzsūkt lāsītes no avota un tad tajās tecēt.
ir jauki justies labi. būt spējīgam
uz jebkādu ticības paveidu, kas nedara pāri citiem,
tātad, uz nekādu.
tāpat ir jauki dzīvot Basutskas ielā
un ticēt, ka tā pastāv.
ik rītu aiziet uz veikalu un nopirkt maizi, ēst to
virs avīzēm, atrastām pastā.
jauki, kad pasts atrod tevi un kad tu vari atrast pastu.
ko atrast vispār ir jauki.
atrast pazīstamu seju, ejot garām stadionam
vai sliktai universitātei. kādu izzobot ir jauki.
ir jauki atrast punktu.
sviesta nazis, ko sen pazaudēji, joprojām ir zīdains.
parādes eņģeļu bataljons nolaiž dzelzs ausis,
un tas jau robežojas ar šausmīgo. viss robežojas ar šausmīgo,
un arī tas ir jauki.
nolipināt košļeni no vieglas kurpes zoles, ļaunumu, kas
izjauc līdzsvaru un tev izskaidro gravitāciju.
Ņūtons ir jauks, Brodskis ir jauks.
barikādes ir mākslas sirds, un tas ir neuzpērkami.
kad spēlē ideāls panks, kad ieraugi Annu Karinu, kad
aptumst mēness, kad paceļas karogi, kad pašķiras
Nāves jūra. pastaigāties ir jauki. noslīkt.
tas, kas mani ir jauki, citiem ir bīstami.
grūti elpot, jo gaiss ir piesātināts ar priedēm. runāt horvātu valodā.
slidot. tāpat der arī otrādāk.
jauki ir logi, kurus var atvērt
un caur tiem aizsniegt mākoņus. Mosora kalns ir jauks.
ir jauki staigāt, kāpt augšup un ticēt virsotnei, zināt,
kurā gadā beidzās karš kad ir atbrīvošanas diena godāt
sieviešu dienu mātes dienu mīlēt vijolītes,
izģērbties. krist. būt drošam, ka krīti, un tad izbīties.
pamosties. griezt. izšaut nevajadzīgi garas tava vārda kārtas,
būt sistemātiski traģiskam.

Latviskojis Arvis Viguls.

Sākumā ir VĪZIJA. Saturā un apjomā tā var būt jebkas.
Taču tai vienmēr ir spēcīga emocionāla nokrāsa un vizuāls skanējums un tonis.
Tā var būt haotiska kņada vai sūnu mīkstuma klusums.
Ta ir acumirkļa ēna vai paaudžu mantojums.
Es zinu, ka šai VĪZIJAI negribas būt vienai pašai mūsu pasaulē.
Es labprāt uzceļu tai māju, ciemu, metropoli, pasauli, visumu.
Taču bieži man trūkst īstā āmura vai zāģa vai arī manā rīcība ir tikai saliektas naglas vai skrūves ar nepareizām galvām.
Tādā gadījumā es saucu kādu līdzcilvēku par celtniekmeistaru, pilsētas plānotāju un arhitektu.
Mani VĪZIJAI nav jāmirdz kā zvaigznei Senāta laukuma
Ziemassvētku eglītes galotnē.
Lai stāvētu ar taisnu muguru, tai nav nepieciešams titāna skelets.
Kaut arī to neietekmē gravitācija vai centrbēdzes spēks, tai apkārt
vajadzīga kustība un sajūtas, gaisma un nojausmas – tā varētu dzīvot.
Es negribu iespiest VĪZIJU kaut kādā cunftē vai arodbiedrībā,
ar pirkstu likumu grāmatā. Es lūdzu, ubagoju, pērku, izmānu
morāles kodeksu.
Lai to dabūtu, es esmu gatavs atkal un atkal uzkāpt Sīnajas kalnā.
Man jājūt akmens plātņu smagums, lai es būtu drošs par to, ka vējš nepaņems mani tā, ka cietzeme zudīs zem kājām.
„Tev nebūs citu dievu godāt kā vien mani.” Es esmu akls pret šo tekstu.
Savu dzīves gadu laikā es esmu skrāpējis, cirtis, slīpējis to nost.
„Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tēvu un māti, lai tev turpmāk klātos labi un tu ilgi dzīvotu savā zemē.” Šo tekstu es zinu no galvas.
Mani uzcītīgie pirkstu gali pazīst katru iegrvējuma izliekumu un bedrīti.
Un es ticu kutelīgās sajūtas mācībai: bijība, cieņa ved pie paļāvības, paļāvība, uzticība ved pie brīvības.
„Tev nebūs zagt.” Bet man vajag.
Piedod man, tacu es nevaru noturēties, nenomainījis vismaz cenu zīmītes.
„Tev nebūs nokaut.” Es nevaru gūt nekādu iekšēju mieru, ja es nevaru izmantot NEPIECIEŠAMĪBU kā triecienu.
„Tev nebūs pārkāpt laulību.”
Es esmu gatavs cīnīties par tiesībām upurēt jēru, žurku vai ziloni savas VĪZIJAS dēļ. Man nav bail atzīt sevī panteistu.
„Tev nebūs velti lietāt sava Līdzcilvēka vārdu – tas, kas to velti lietās, neaizies nesodīts.”
Mans sods ir tas, ka akmens plātnes ir tik smagas, ka es pārstiepju savus kakla muskuļus un manas smadzenes paliek bez svaigām skābekļa pilnām asinīm vai, ka plātnes ir tik trauslas, ka tās pārvēršas akmens putekļos no mana pieskāriena.
Tad nu es stāvu vientuļš, un tāds es negribu būt, jo tad visa mana enerģija aiziet, lai uzturētu ķermeņa siltumu 36 grādos pēc Celsija.
„Dārgumu gals” Helsinkos,
Klāss Olsons
KINOPRODUCTION producents

Manam sargeņģelim ir bail no tumsas. Viņš tikai izliekas, ka nav, sūta mani pa priekšu, apgalvo, ka tūlīt nākšot aiz manis. Drīz vien es vairs nespēju saskatīt pilnigi neko. „Tas droši vien ir tumšākais debesu stūris,” kāds čukst man aiz muguras. Izrādās, ka arī viņas sargeņģelis ir pazudis. „Tā ir nelietība,” saku viņai. „Tie mazie, pretīgie gļēvuļi mūs atstājuši pavisam vienus,” viņa čukst. Un, protams, ko gan mēs zinām, - es varbūt esmu simt gadu vecs, bet viņa – tikai briļļaina, samiegojusies meitenīte.
Čārlzs Simičs

Varbūt tiešām runas par civilizācijas uzlabošanu ir tukšas. Varbūt labāk pašam noslēgties tukšumā - meža būdā? Ja eskeipisms ir tavas dzīves vadmotīvs, tad Latvija nešķiet atpalikusi un sasmakusi province, bet glābiņš. MĀJAS. Brīvība. Atelpa. Patvērums no patērēšanas ārprāta. Ne jau vienmēr šeit uzspļauj vispārcilvēciskām vērtībām un principiem, lai gan es labi apzinos, ka daudz kas nav kārtībā. Tikai es negribētu kļūt augstprātīga, līdzīgi kā K. savā dzimtenē, lai gan audzis sekulārā ģimenē un dzīvojis liberālajā Vācijā.


Jā, protams, nav nemaz tik viegli straujā tempā izkāpt ārpus sistēmas. Taču es varu mēģināt izvērtēt savu rīcību, kā ar savu darbību un domām ietekmēju citus, pasauli.
https://agenda.weforum.org/2015/06/how-we-know-humans-are-causing-a-sixth-mass-extinction/

Par spīti valdošajam pesimismam, es tomēr ticu, ka šo to var mainīt. Varbūt tomēr utopiskas idejas nav nemaz tik utopiskas. Kā tajā teicienā, ka negatīvisms drīzāk ir slinkums domāt.

Kaitinoši ir tie tulkotāji, kas domā, ka krievu valoda ir visas slāvu valodas, t.i., no poļu valodas iespējams tulkot, īsti labi nepārzinot nianses.

Vakaros ziedoši koki ir tik skaisti. Tāpat kā cilvēki uz velosipēdiem.