Sprāgstoši un ekspresīvi

Līdz ko mēģini atsākt rakstīt, tā saņem no Īrijas pastkarti ar rakstniekiem.
Bet tikpat labi to var interpretēt tā, ka jākļūst par literatūras skolotāju.

"Jā, dienai pienācis laiks beigties. Mēs rīkojam viesības; mēs pametam ģimeni, lai dzīvotu vienatnē Kanādā; mēs cenšamies rakstīt grāmatas, kuras nemaina pasauli par spīti mūsu dotībām, mūsu nebeidzamajiem pūliņiem un pašām pārdrošākajām cerībām. Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam - tik vienkārši un parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad pretēji visam iespējamam un gaidītajam mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet, iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks dots vēl."

Maikls Kaningems "Stundas"

"Vairākus gadus manī mita neskaidra, nenosakāma ticība kam citam līdztekus realitātei, ikdienai un acīmredzamajam; un neesmu pārliecināts, ka šodien vairs neatrastu sevī tās paliekas. Tam nebija nekā kopīga ar pasakām par fejām, vampīriem un burvēm; pat ne ar Hofmaņa vai Andersena pasakām, kuras es vēl tolaik nezināju. Nē, manuprāt, tā drīzāk bija neveikla vajadziba sabiezināt dzīvi - vajadzība, ko vēlāk spēs apmierināt reliģija; un arī zināma tieksme pieļaut ko apslēptu. Tieši tāpēc pēc tēva nāves, būdams jau diezgan liels zēns, es mēdzu iztēloties, ka patiesībā viņš nemaz nav miris vai arī - kā lai izteic šāda veida atskārsmi? - miris tikai mūsu redzamajā dienas dzīvē, bet naktī paslepus, kamēr es guļu, nāk apraudzīt māti. Dienas laikā mani pieņēmumi pabālēja, taču es jutu tos konkretizējamies un apliecināmies vakarā pirms pašas aizmigšanas. Es necentos izdibināt noslēpumu; jutu, ka, mēģinot kaut ko notvert, biju tam stājies ceļā; protams, es vēl biju pārāk jauns, un māte pārāk bieži par pārāk daudzām lietām man mēdza teikt: "Tu sapratīsi to vēlāk", bet dažus vakarus, laižoties miegā, man patiešām šķita - kaut kam devu vietu..."

Andrē Žids "Ja grauds nemirst"

Viena no manām siktākajām īpašībām ir tā, ka es realitāti uztveru kā sapni. Reizēm tas ir izglābis, reizēm smagi iegāzis.

Iespējams, ka noslēgšanās drošības saliņā veicinās aprobežotību. Dzirdēšu tikai sevi un nemācēšu saklausīt citus. Taisnība būs tikai man. Varbūt daļēji tā jau ir noticis. Lai nesarežģītu savas atbildes un izteikumus, vairs tik ļoti neiedziļinos citu cilvēku redzējumā pirms nosodu. Ieklausos mazāk. Varbūt vispār vairs neieklausos.
Bet ja es zaudēšu spēju redzēt dažādas pasaules un patiesības, tad ir risks kļūt par aprobežotu fanātiķi, kura pasaule ir VISS. Nekas cits neeksistē. Es sevi būšu ieslēgusi skaistos melos un brīnīšos, kāpēc citi pretojas tik skaistiem un pareiziem uzskatiem.

Tik savādi saņemt vēstuli no Berlīnes ar aicinājumu braukt ciemos. Reizēm grūti  noticēt savai eksistencei, kur nu vēl tam, ka esmu parādība citu sapņos. Un tā nu es redzēju sapni.Nu redz un tā tu nāc man garām un smaidi,māj ar roku. Man vienmēr paticis tevi satikt: kad tu smaidi,tiek iztarota gaiša enerģija. To lasot šķiet, ka tas neattiecas uz mani, bet uz kaut kādu citu cilvēku, kaut kādu manu dubultnieku, kas dzīvo tepat, bet tā neesmu es. Jo man ir grūti sevi iedomāties smaidām. Neiespējami izskaidrot šo nerealitātes un atsvešinātības sajūtu. Varbūt tāpēc man bieži ir izdevies būt neredzamai. Vilcienos, kad biļetes jāpērk pie kontroliera, mani bieži neviens neievēro un paiet garām. Tad es parasti saņemos aiziet pie kontroliera nopirkt biļeti, lai pārliecinātos, ka esmu īsta. Varbūt reizēm vajag zaudēt līdzsvaru un kontroli pār visu, lai apjēgtu, ka tas tur ķermenis tomēr esmu es un mana dzīve nav kaut kāds no manis attālināts scenārijs, uz kuru varu noskatīties no malas ar tādu kā smīniņu vai vienaldzību? Ķermenis tomēr ir tik gudrs! Vajag taču iedot pa galvu, lai izsistu no galvas visas nejēdzības, grūtsirdību un melanholiju, lai atcerētos, ka pastāv arī materiālas lietas. Cilvēks ir cilvēks, ne tikai kaut kāda ēteriska būtne.

***
Kad dzīvoju centrā, domās pārmetu sev, ka laikam esmu mārketinga upuris, jo pārāk daudz izdodu naudas "veselīgam uzturam", jo par to naudu būtu labāk nopirkt grāmatas, sakrāt ceļojumam vai iedot tiem, kam vispār nav ko ēst utt. Tomēr sanāk, ka tā bija kaut kāda "iekšējā gudrība". Kur tā pazuda?
Āgenskans man ir mīļš, kaut arī dzīvojot šeit, mana uzvedība reizēm kļūst iracionāla un es neko vairs nesaprotu. Nē, es mīlu šo vietu. Un skumju arī vairs nav.

Oktobrī vai novembrī es sapnī gāju gar stāvu krastu, kas iebruka, bet man tas nešķita nekas traks, mierīgi taču varēs tikt atpakaļ. Tomēr viss sanāca citādi, smiltis tikai bruka un bruka, es vairs nespēju noturēties un attapos ūdenī, peldēju starp lieliem viļņiem, taču nenoslīku. Tomēr arī ārā neizkļuvu, jo pamodos. Lai gan tā iegāšanās šķita nepatīkama, es sapnim īpašu uzmanību nepievērsu, līdz iepriekšējā naktī atkal biju tajā pašā vietā. Vairākas reizes braucu ar riteni gar to pašu stāvo krastu un vēl saitē līdzi skrēja suns. Šoreiz gan neiegāzos, bet, iespējams, ka "iekšējais prāts" brīdina, ka es parāk daudz riskēju un nestabili dzīvoju. Un nav jau tā, ka tas attiektos tikai uz mani, jo ar savu rīcību ietekmēju arī citus. Es tiešām negribu paraut nevienu līdzi šajos melnajos ūdeņos sava tizluma dēļ.

"Skaisti tu runā, Kritobul. Nodarbošanās ar tā saucamo amatniecību ir apkaunojoša un pelnīti tiek turēta necieņā pilsētnieku vidū. Jo amatniecība kaitē gan strādnieku, gan uzraugu ķermeņiem, piespiežot viņus vienmēr sēdēt un uzturēties ēnā, bez saules gaismas, bet dažos amatos pat visu laiku ir jāpavada pie uguns. Bet kad ķermeņi kļūst vārgi, tad arī dvēseles paliek daudz vājākas. Turklāt tā saucamajiem amatniekiem nekad nav brīva laika, lai viņi varētu parūpēties par draugiem un par savu valsti. Tādēļ viņi tiek uzskatīti par nederīgiem gan draudzībai, gan dzimtenes aizstāvībai. Tāpēc dažās valstīs, īpaši tajās, kuras ir slavenas ar savu karošanas mākslu, pilsoņi nedrīkst nodarboties ne ar kāda veida amatniecību". (Xen. Oec., IV, 2 – 4)

""Vakars, kurš nāk” nevar uznākt, nesasitot loga rūti, kuras asās lauskas, noklājušas grīdu un palodzi, joprojām glabā saules atspulgus un zaigojošā stikla liesmas: vārdi, kas saules aiziešanu nosauc par „krišanu”, līdz ar tēlu, ko tie veido, ir aiznesuši ne tikai loga stiklu, bet arī šo citu sauli, kas kā dubultniece uzzīmēta uz caurspīdīgas un glu‐das virsmas".

Galu galā šī vecā pasaule sāk tevi garlaikot

Eifeļtorni mazais ganiņ tilti šorīt
blēj ko prot

Tev apnicis antīkos laikos dzīvot
pie grieķiem un romiešiem

Pat automobiļi nekliedē noskaņu
antīkas formas ir tiem
Vien reliģija joprojām ir jauna - reliģija
Ir vienkārša gluži kā angārs
kur mitinās aviācija

Ja Eiropā ir kas mūsdienīgs tad protams
viss kristīgais
Un modernākais no eiropiešiem esat jūs
pāvest Pij X
Bet logi skatās uz tevi
Tu neatrod sevī spēkus
Šajā rītā baznīcā iet
un izsūdzēt visus grēkus
Tu prospektus lasi un avīzes
pilnā rīklē tie dzied
Tā ir šīrīta dzeja bet proza
avīzēs jāuziet
Par 25 santīmiem kramplauži sensācijas
Tūkstotis virsrakstu Lieliskas ilustrācjas

Kā gan sauca ieliņu skaisto
kam torīt es gāju cauri
Saule to pūta kā jaunu un mirdzošu tauri
Stenodaktilogrāfes daiļās un strādnieki
neievēro
Ka no pirmdienas rīta līdz sestdienas vakaram
četrreiz dienā to mēro
No rīta tur trīsreiz sirēna spiedz un smej
Pusdienas laikā zvans līdzīgi sunim rej
Izkārtnes Uzraksti Sludinājumu dēļi
Kā papagaiļi tur lēkā pa sienām un mēļo
Man patīk šī rūpnīcu elegance
Tā ieliņa Parīzē bija
Starp Omona-Tjevila ielu un Ternu avēniju

Lūk viena pazīstama iela Tu esi vēl bēbītis
Tev māte ir uzvilkusi gaišzilas drēbītes
Tu bezgala dievbijīgs esi
draugs Renē Dalīzs ir tāds pats
Jūs neizsakāmi aizkustina dievkalpojuma skats
Pulkstenis devņi Gāze jau zila
Jūs zogaties saldās šausmās
Un koležas kapelā lūdzat Dievu līdz ausmai

Mūžības dzīles tai mirklī ar gaišumu savu
Sludina Jēzus Kristus liesmaino slavu
Tā ir lilija skaistā kuru mēs kopjam kā mākam
Tā ir lāpa ar sarkaniem matiem
nenopūšama lāpa
Nevainīgās Marijas dēls
kas drausmīgas mokas cietis
Dievlūdzēju asaru koks
kam zari līdz zemei liecas
Tā ir godprātības un mūžības divkāršā spēja
Tā ir zvaigzne ar sešiem stariem
spodri kas mirgo un plīv
Tas ir Dievs kas piektdien pie krusta
bet svētdien atkal ir dzīvs
Skaties Ar slaidu loku brauc debesīs Pestītājs
Augstāk par viņu nav ticis putns nedz lidotājs

Redzoklis - Dieva dēls
Divdesmitais gadsimtu redzoklis
pieprot patiešām daudz
Un pārvērties putnā šis gadsimts kā Jēzus
debesīs brauc
Velni savus ragus jau staipa no elles ielejām
Bļauj ka tas viltnieks atdarina
Simonu Magu Jūdejā
Viņi auro ka šis ir liels zaglis
ja pieprot tik nadzīgi laisties
Eņģeļi kūleņus mētā ap voltižētāju skaisto
Īkars Enohs Elija Apollonijs no Tiānas
Pirmajai lidmašīnai visapkārt plivinās
Viņi pašķiras brīžiem ceļu
sakramenta vedējiem dot
Un šie priesteri gaisos ceļas hostiju vēzējot
Tad lidmašīna nosēžas zemē ar izplestiem spārniem
Un šurpu jau lido bezdelīgas miljonknābīgiem bariem
Kraukļi vanagi pūces ļoti steidzas tur būt
No Āfrikas ierodas ibisi flamingi marabū
Putns Rohs kuru dzejnieki piemin bieži un daudz
Turēdams rokās miroņgalvu Ādama galvu krauc
No apvāršņa parādās ērglis
gaiss viņa kliedzienos trīc
No Amerikas ir atlidojis maziņais kolibri
Ķīnu šeit pārstāv pi-ī garie un vārie
Kuriem viens vienīgs spārns un kuri
lido pa pāriem
Baloža izskatā parādās Svētais gars
Kuru pavada lielīgais pāvs
un protams lirastis ar
Tad parādās Fēnikss šis ugunskurs
kas pats sevi dzemdina
Un mirkli no debesīm pelni nāk
un plēnes visriņķī lidinās
Sirēnas visas trīs šīs bīstamās dāmas
Steidzas no saviem līčiem skanīgi dziedādamas
Un visi - ibisi Fēnikss un arī pi-ī no Ķīnas
Spiežas tuvāk pie pirmās lidmašīnas

Patlaban tu Parīzē soļo cuar pūli
pamests un viens
Autobusu ganāmie pulki
tev maudami garām skrien
Mīlas izmisums žņaudz tavu rīkli kā spīlēs
It kā nemūžam vairs nebūs nevienas
kas tevi mīlēs
Ja tu dzīvotu vecos laikos
tu klosterī ietu par mūku
Bet jūs
Jums taču kauns par katru lūgsnu
Par sevi tu smejies un tavi smiekli
kā elles ugunis zvīlē

Tavu smieklu zelta dzirksteles
krīt tava mūža dzīlē
Tavā dvēselē karājas glezna kā tumšā muzejā
Un ziņkārīgi tu reizēm pieej tai klāt

Parīzes sievietes šorīt izskatās
kā ar asinīm nolietas
Negribas atcerēties - viss notika
tieši skaistuma norietā

Liesmainās Šartras Dievmātes skatiens
ilgi pie mansi kavējās
Monmartrā jūsu Sacre-Coeur
ar asinīm mani aplēja
Dvēseles kaites neļauj man klausīties
vārdus par laimi
Mana mīlestība patiešām ir nelāga vaina
Tēls kas tevi ir apsēdis gādīgi stāv tev klāt
Bezmiega naktīs tu viņu
mēģini uzrunāt

Patlaban pie Vidusjūras tu atrodies
Zem citronu kokiem - visu gadu tie zied
Kopā ar saviem draugiem laivā tu vizinies
Viens ir no Nicas divi no Turbijas
arī no Mentonas viens
Ar šausmām mēs redzam
kā dzīlē ļumd astoņkāji
Starp zālēm peld zivis kā nelieli pestītāji

Prāgas viesnīcas dārzā tu atrodies jau
Un jūties pavisam laimīgs
Roze uz galda plaukst
Un proza brītiņu paliek nerakstīta
Tu aplūko rozē guļošo vabulīti
Prāgas katedrālē tu redzi
pats savus vaibstus pie sienas
Skumīgs līdz nāvei tu biji
tajā nelaimīgajā dienā
Tu esi kā Lācars ko žilbina diena skaistā
Ebreju kvartāla pulkstenis laiku atpakaļ skaita
Tev arī caur savu mūžu tik lēni atpakaļ iet
Hradačānos tu uzkāp un klausies kā tavernās dzied
Čehu vīri un sievas vakaram uznākot

Re kur tev Marseļas tirgū tīk arbūzus panašķot

Re kur tu Koblencā esi viesnīcā apmeties

Re kur tu Romā esi - zem mespila apsēdies

Lūk Amsterdamā tev meitene patīk
kas īstenībā nav glīta
Pie tam viņa vienam studentam sen jau
ir apsolīta
Latīņu vārdos holandieši
īres istabas sauc
Amsterdamā tu dzīvo trīs dienas
un Gudā vēl tikpat daudz

Re kur tu Parīzē stāvi izmeklētāja priekšā
Kā noziedznieks tevi sloga cietumā iekšā

Šie ceļojumi tev sagādāja
gan laimi gan arī sāpes
Pirms tu atjēdzies cik tev ir gadu
cik brangi tu esi krāpts
Tev bija divdesmit Tev bija trīsdesmit
Divreiz tu iemīlējies
Es esmu dzīvojis kā bez prāta
un palaidis laiku vējā
No paša rokām tev paliek bail
un raudiens bez apstājas nāk
Par mīļoto un par briesmoni
kurš tikai aizbiedēt māk

Satriekts tu skaties uz emigrantiem
kam klājas patiešām grūti
Viņi tic Dievam viņi to lūdz
sievas dod bērniem krūti
Senlazāra stacijas telpās
ķermeņu dvaka valda
Šie ļaudis vēl tic savai zvaigznei
šie ļaudis maldās
Argentīnā viņi cer nopelnīt lielu lērumu naudas
Un atgriezties dzimtajā zemē kā bagāti ļaudis
Lūk viena ģimene sārtu pēli
ved uzmanīgi kā jūs savu sirdi
Šis pēlis un mūsu sapņi
ir vienlīdz gaistošas lietas
Daļa no viņiem vairs nebrauc tālāk nekur
Netīrās nomales mājās
tie ģimenes pavardus kur
Esmu redzējis vakaros - tie elpo gaisu uz ielas
Un pārvietojas reti un gausi
kā šaha figūras lielas
Vairums ir ebreji Sievietes parūkas valkā
Ir mazasinīgas un nenāk no bodītēm laukā

Draņķīgā bārā tu lētu kafiju baudi
Stāvot pie letes kopā ar nabaga ļaudīm

Lielā nakts restorānā tu esi iegriezies
Šīs sievietes nav tik ļaunas
kā varētu izlikties

Kaut arī visas - pat neglītākās
kādam ir likušas ciest

Džersijas salā viņai ir tēvs
un policijā viņš kalpo

Viņas rokas es neredzēju -
likās mazas un raupjas
Bezgala žēlumu manī izraisa
rētas uz viņas vēdera

Ar meiču kas drausmīgi smieties mēdz
savas lūpas es pazemoju

Tu esi viens
Nāk rīts
Piena vedēji ielās
klindzina savas kannas

Nakts attālinās kā mulate skaistā
Kā lēnīgā Lija vai Ferdīne draiskā

Spirts ko tu iedzer kā paša dzīve
rīklē tev cērt
Tu mierīgi vari pats savu dzīvi
kā degvīnu dzert

Uz māju pusi tu kājo gribēdams pastaigāties
Un gultā zem Okeānijas fetišiem
saritināties
Citas formas un citas ticības dievi ir viņi
Tie ir neskaidru cerību zemākie Jēzuliņi

Ardievu Ardievu

Saule ar pārgrieztu rīkli

Atdzejojis Klāvs Elsbergs

Nedaudz dusmojos uz sevi, ka man nepietika drosmes izlidināt visas vecās piezīmju klades bez žēlastības, nospļaujoties par ieguldīto laiku un atviegloti uzelpojot, ka tas ir solis pretī kaut kam labam. Galu galā būtiskākais ir manī pašā, ne tajās piezīmēs. Turklāt tur ir tikai muļķības. Laikam jau noskaņas dēļ neizmetu, sakrāmēju kastē un aizvedu uz noliktavu. Bet vai šādi tiešām vērts glabāt atmiņas par sevi? Veidot muzeju par sevi? Uzkrāt nedzīvas atmiņas? Jūtos tik apmaldījusies šeit. Un vēl man liekas, ka šobrīd esmu necilais Čāndleriņš no Džeimsa Džoisa stāsta "Mākonītis".

Vai sarunās ar citiem nevienam nav vajadzīgas tavas domas?
Reizēm šķiet, ka nav, it īpaši tad, ja tās ir pretējas.
Kāpēc gan jākļūst par citu atbalsi? Tikpat labi es varētu sarunāties ar logu...
Meklēt sevi citos... Kāpēc tas vajadzīgs? Kāpēc nemeklēt citos viņus pašus?

Varbūt beidzot būšu izkļuvusi no tās stadijas, kad grāmatā vai jebkurā mākslas darbā ir svarīgi redzēt sevi. Varbut esmu iemācījusies klausīties (nedaudz), jo vairs nav tik būtiski sarunāties tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri redz kā es. Pēdējā laikā man patīk parunāties ar cilvēkiem, kuriem ir savādāks skatījums, pilnīgi neatbilstošs manam. Un pastrīdēties nav nekas slikts. Jo dažādas domas un uzskati cīnās par savām tiesībām pastāvēt kāda cita apziņā. Ja es iebilstu, tas nenozīmē, kas es noliegtu otru cilvēku. Jo svarīgi taču ir ne tikai klausīties, bet pateikt, kā tas ir man. Bet vai vienmēr? Un vai vispār sarunas biedriem tas interesē? Un varbūt es vēl neesmu iemācījusies pateikt.
Un sāpīgi, ja ar savām domām(viedokli) ievaino otru. Un tikai tāpēc, ka neesi sabiedrotais, bet pretinieks. Bet vajadzētu ņemt vērā, ka oponents ne vienmēr ir ienaidnieks. Par spīti tam, man šķiet, ka es varētu būt labs tolermana draugs, jo dažādu asumu dēļ esmu iemācījusies uzmanīgi staigāt uz pirkstgaliem un kļūt par Panna Nikt.

Savādi. Nekad nebiju iedomājusies, ka mājas sajūta*  var rasties, kad, ienākot dzīvoklī, pilnā skaļumā skan klasiskā mūzika. Tobrīd bija tāda sajūta, ka ir iedegtas visas gaismas, atvērti visi logi un slēģi un notiek dzīve un dzīres.
 Un manī pašā?
 Turklāt kādreiz šķita, ka klasiskajā mūzikā mīt kaut kāds vēsums.
 
*Pat ja pašas istaba joprojām ir vēl askētiskāka nekā seno romiešu mājas un nedaudz atgādina stereotipisku laikmetīgās mākslas izstādi.

"Šie četri gadi mani un man līdzīgos atradināja no Rietumu civilizācijas, ja piederību tai nosaka lielāka vai mazāka naudas vērtība un sajūta, ka pastāv kaut kādas tiesības. Naudas ziņā gandrīz visi man apkārt atradās nabadzīgo mākslinieku bohēmas statusā, visi bija policijas vajātu noziedznieku lomā. Trūka pamatojuma tam, ka pēc nedēļas būs, ko ēst, taču attieksme pret to bija bezrūpīga. Mans draugs Ježijs radīja "pēdējā zlota teoriju", un šo teoriju es varu ieteikt katram kā pārbaudītu. Tās būtība ir šāda: brīdī, kad kabatā ir palicis pēdējais zlots, tieši tad kaut kam ir jānotiek. Un vienmēr notika." Česlavs Milošs - "Dzimtā Eiropa"

Dziesma par sievietēm.

Daudzreiz teikuši man:

Iegaumē labi,

pasaulē pastāv lielākas kaislības

nekā mīla.

 

Var jau būt, ka tā.

 

Nogalināt, tā arī ir kaislība,

un droši vien ir tādi,

kas izjūt baudu,

kad kāpj pāri līķim.

 

Var jau būt, ka tā.

 

Bet karš taču beidzas.

Kas tādā brīdī

lai domā vēl

par tik bēdīgām lietām.

 

Var jau būt, ka es.

 

Zināms, ja lielgabalus

lādētu sievietes,

pār pasauli kristu

tik rozes.

 

Var jau būt, ka tā,

bet var gadīties, ka ne.

Jaroslavs Seiferts

 No čehu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš

Ja eksistē iepriekšnolemtība, kā var pastāvēt un rasties nejaušības?

Aizejot uz bibliotēku apskatīt grāmatas par Ķīnu, nedaudz apjuku, satiku pasniedzēju un dabūju jaukus suvenīrus, zvaigžņu plakātu un papīru piezīmēm. Tagad taisu piezīmju blociņu.
Ai, ja nebūtu ierobežotā laika, varētu tur sēdēt stundām un lasīt Ķīnas klasiku. Biju jau piemirsusi, kā ir lasīt papīra grāmatas, jo mācību procesā daudz ko sanāk lasīt e-formātā. Varbūt tāpēc reizēm rīkojos pavisam muļķīgi, printējot bezjēdzīgas lietas. Pēdējā laikā daudz domāju par to, ko daru automātiski, lai gan nemaz negribas darīt. Es varētu iegādāties tikai skaistas grāmatas no otrreiz pārstrādāta papīra.

Pēdējā laikā eksistē tikai prāta dzīve un pārējais tiek pamests novārtā. No malas droši vien nožēlojami. Varbūt tāpēc tukšajā telpā ienāk negribētas mēbeles, lai gan biju iedomājusies pavisam ko citu, ka istaba taps lēnām, veidošu to lēnām kā gleznu, pat ja ātrais nejaušības princips arī ir skaists. Tā nu skapis tur stāv un stāv, un neiet prom. Neaicinātus viesus jau negribas dzīt laukā, ja viņiem nav savu māju, kur palikt.

Mākslas darbs, kas rada pozitīvismu, padara tevi par apgarotu gaismas nesēju, bet tad viss pagriežas otrādi, sākas kaut kas pretīgs, tu jūti, kā mākslinieks to pozitīvo izsūc sevī, iztukšojot publiku. Varētu būt creepy sajūta. Bet ne jau tikai māksla rada šādus kontrastus.

- Kas noticis?
- Nekas.
- Tu neizbaudīji šo vakaru
- Izbaudīju.
- Es redzēju, ka ne.
- Tad neizbaudīju.
- Kāpēc tu par to nevēlies runāt?
- Nav ko teikt.
- Vienmēr ir kaut kas, ko pateikt.
- Es jutos slikti.
- Kāpēc?
- Vardarbības dēļ.
- Kur?
- Cilvēku acīs un balsīs.
- Es nesaprotu.
- Viņi norāva manu masku.
- Kāpēc ir jāvalkā maska?
- Lai eksistētu.
- Vai tad īstenība nav labāka?
- Maska bija īstenība.
- Un aiz tās tu...
- Nē. Aiz tās nav nekā.

Dziļi ievelku elpu, karuselis apstājas, galva vairs nereibst. Vēl tikai jātiek vaļā no liekā cilvēka sajūtas, ka visiem riebjos un traucēju, it īpaši tiem, kas man patīk.