Sprāgstoši un ekspresīvi

Vai sarunās ar citiem nevienam nav vajadzīgas tavas domas?
Reizēm šķiet, ka nav, it īpaši tad, ja tās ir pretējas.
Kāpēc gan jākļūst par citu atbalsi? Tikpat labi es varētu sarunāties ar logu...
Meklēt sevi citos... Kāpēc tas vajadzīgs? Kāpēc nemeklēt citos viņus pašus?

Varbūt beidzot būšu izkļuvusi no tās stadijas, kad grāmatā vai jebkurā mākslas darbā ir svarīgi redzēt sevi. Varbut esmu iemācījusies klausīties (nedaudz), jo vairs nav tik būtiski sarunāties tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri redz kā es. Pēdējā laikā man patīk parunāties ar cilvēkiem, kuriem ir savādāks skatījums, pilnīgi neatbilstošs manam. Un pastrīdēties nav nekas slikts. Jo dažādas domas un uzskati cīnās par savām tiesībām pastāvēt kāda cita apziņā. Ja es iebilstu, tas nenozīmē, kas es noliegtu otru cilvēku. Jo svarīgi taču ir ne tikai klausīties, bet pateikt, kā tas ir man. Bet vai vienmēr? Un vai vispār sarunas biedriem tas interesē? Un varbūt es vēl neesmu iemācījusies pateikt.
Un sāpīgi, ja ar savām domām(viedokli) ievaino otru. Un tikai tāpēc, ka neesi sabiedrotais, bet pretinieks. Bet vajadzētu ņemt vērā, ka oponents ne vienmēr ir ienaidnieks. Par spīti tam, man šķiet, ka es varētu būt labs tolermana draugs, jo dažādu asumu dēļ esmu iemācījusies uzmanīgi staigāt uz pirkstgaliem un kļūt par Panna Nikt.

Savādi. Nekad nebiju iedomājusies, ka mājas sajūta*  var rasties, kad, ienākot dzīvoklī, pilnā skaļumā skan klasiskā mūzika. Tobrīd bija tāda sajūta, ka ir iedegtas visas gaismas, atvērti visi logi un slēģi un notiek dzīve un dzīres.
 Un manī pašā?
 Turklāt kādreiz šķita, ka klasiskajā mūzikā mīt kaut kāds vēsums.
 
*Pat ja pašas istaba joprojām ir vēl askētiskāka nekā seno romiešu mājas un nedaudz atgādina stereotipisku laikmetīgās mākslas izstādi.

"Šie četri gadi mani un man līdzīgos atradināja no Rietumu civilizācijas, ja piederību tai nosaka lielāka vai mazāka naudas vērtība un sajūta, ka pastāv kaut kādas tiesības. Naudas ziņā gandrīz visi man apkārt atradās nabadzīgo mākslinieku bohēmas statusā, visi bija policijas vajātu noziedznieku lomā. Trūka pamatojuma tam, ka pēc nedēļas būs, ko ēst, taču attieksme pret to bija bezrūpīga. Mans draugs Ježijs radīja "pēdējā zlota teoriju", un šo teoriju es varu ieteikt katram kā pārbaudītu. Tās būtība ir šāda: brīdī, kad kabatā ir palicis pēdējais zlots, tieši tad kaut kam ir jānotiek. Un vienmēr notika." Česlavs Milošs - "Dzimtā Eiropa"

Dziesma par sievietēm.

Daudzreiz teikuši man:

Iegaumē labi,

pasaulē pastāv lielākas kaislības

nekā mīla.

 

Var jau būt, ka tā.

 

Nogalināt, tā arī ir kaislība,

un droši vien ir tādi,

kas izjūt baudu,

kad kāpj pāri līķim.

 

Var jau būt, ka tā.

 

Bet karš taču beidzas.

Kas tādā brīdī

lai domā vēl

par tik bēdīgām lietām.

 

Var jau būt, ka es.

 

Zināms, ja lielgabalus

lādētu sievietes,

pār pasauli kristu

tik rozes.

 

Var jau būt, ka tā,

bet var gadīties, ka ne.

Jaroslavs Seiferts

 No čehu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš

Ja eksistē iepriekšnolemtība, kā var pastāvēt un rasties nejaušības?

Aizejot uz bibliotēku apskatīt grāmatas par Ķīnu, nedaudz apjuku, satiku pasniedzēju un dabūju jaukus suvenīrus, zvaigžņu plakātu un papīru piezīmēm. Tagad taisu piezīmju blociņu.
Ai, ja nebūtu ierobežotā laika, varētu tur sēdēt stundām un lasīt Ķīnas klasiku. Biju jau piemirsusi, kā ir lasīt papīra grāmatas, jo mācību procesā daudz ko sanāk lasīt e-formātā. Varbūt tāpēc reizēm rīkojos pavisam muļķīgi, printējot bezjēdzīgas lietas. Pēdējā laikā daudz domāju par to, ko daru automātiski, lai gan nemaz negribas darīt. Es varētu iegādāties tikai skaistas grāmatas no otrreiz pārstrādāta papīra.

Pēdējā laikā eksistē tikai prāta dzīve un pārējais tiek pamests novārtā. No malas droši vien nožēlojami. Varbūt tāpēc tukšajā telpā ienāk negribētas mēbeles, lai gan biju iedomājusies pavisam ko citu, ka istaba taps lēnām, veidošu to lēnām kā gleznu, pat ja ātrais nejaušības princips arī ir skaists. Tā nu skapis tur stāv un stāv, un neiet prom. Neaicinātus viesus jau negribas dzīt laukā, ja viņiem nav savu māju, kur palikt.

Mākslas darbs, kas rada pozitīvismu, padara tevi par apgarotu gaismas nesēju, bet tad viss pagriežas otrādi, sākas kaut kas pretīgs, tu jūti, kā mākslinieks to pozitīvo izsūc sevī, iztukšojot publiku. Varētu būt creepy sajūta. Bet ne jau tikai māksla rada šādus kontrastus.

- Kas noticis?
- Nekas.
- Tu neizbaudīji šo vakaru
- Izbaudīju.
- Es redzēju, ka ne.
- Tad neizbaudīju.
- Kāpēc tu par to nevēlies runāt?
- Nav ko teikt.
- Vienmēr ir kaut kas, ko pateikt.
- Es jutos slikti.
- Kāpēc?
- Vardarbības dēļ.
- Kur?
- Cilvēku acīs un balsīs.
- Es nesaprotu.
- Viņi norāva manu masku.
- Kāpēc ir jāvalkā maska?
- Lai eksistētu.
- Vai tad īstenība nav labāka?
- Maska bija īstenība.
- Un aiz tās tu...
- Nē. Aiz tās nav nekā.

Dziļi ievelku elpu, karuselis apstājas, galva vairs nereibst. Vēl tikai jātiek vaļā no liekā cilvēka sajūtas, ka visiem riebjos un traucēju, it īpaši tiem, kas man patīk.

Pirmā diena, kad esmu mājās un istabā iespīd saule.

Sestdiena iesākās tik mietpilsoniski, pastaigājoties pa tirdziņu un nogaršojot visādus ēdienus. Papļāpāju ar ungāru puisi, kas runā ļoti labā latviešu valodā. Vismaz nebija tā nelabuma, kas piesitas, kad iznāku no lielveikala. Prozas darbnīcā jauki, apsolījos vairāk rakstīt. Daudz izsmējos par seriāla idejām un jociņiem. "Liesmojošā tumsā" mani neielaida, jo nebiju iepriekš pierakstījusies. No bēdām aizbraucu mājās. Tā vietā, lai pabeigtu mājasdarbus, sāku palēnām griezties mefistofeļa valsī, līdz attapos kādā bārā pamatīgā žvingulī. Kārtējo reizi nobrucis saprāta lego, ejot mājās vēl pamanījos sāpīgi ietriekties reklāmas afišā, kas nez kāpēc uzstādīta tieši man ceļā.
Aizgulējos un nokavēju darbu, bet kolēģi pret mani izturējās jaukāk un laipnāk nekā ikdienā, cienāja ar riekstiem un āboliem, lai gan neko ēst negribējās. Interesanti, tu radi citiem neērtības, bet pret tevi izturas kā pret princesi. Nez, vai kāds pamanīja manu nocūkoto mēteli, kuru ieraduma dēļ biju mierīgi uzvilkusi, tā izejot no mājas diezgan ķēmīgā paskatā. Gan jau cilvēki centās būt tik taktiski, ka izlikās neredzam. Nedaudz bail, kādu tēlu un masku esmu radījusi par sevi, ja teica, ka man esot īstā attieksme pret darbu. Hahaha. Nedaudz sevi ienīstu. Pretīgi, jo es nemaz negribu, ka man ir tik daudz seju.

"The Hopi do not speak, as we do in English, of a "new day" or "another day" coming every twenty-four hours; among the Hopi, the return of the day is like the return of person, a little older but with all characteristics of yesterday."

Ir jauki elpot pavasara gaisu pie Sočas upes
un turklāt bez paģirām.
uzsūkt lāsītes no avota un tad tajās tecēt.
ir jauki justies labi. būt spējīgam
uz jebkādu ticības paveidu, kas nedara pāri citiem,
tātad, uz nekādu.
tāpat ir jauki dzīvot Basutskas ielā
un ticēt, ka tā pastāv.
ik rītu aiziet uz veikalu un nopirkt maizi, ēst to
virs avīzēm, atrastām pastā.
jauki, kad pasts atrod tevi un kad tu vari atrast pastu.
ko atrast vispār ir jauki.
atrast pazīstamu seju, ejot garām stadionam
vai sliktai universitātei. kādu izzobot ir jauki.
ir jauki atrast punktu.
sviesta nazis, ko sen pazaudēji, joprojām ir zīdains.
parādes eņģeļu bataljons nolaiž dzelzs ausis,
un tas jau robežojas ar šausmīgo. viss robežojas ar šausmīgo,
un arī tas ir jauki.
nolipināt košļeni no vieglas kurpes zoles, ļaunumu, kas
izjauc līdzsvaru un tev izskaidro gravitāciju.
Ņūtons ir jauks, Brodskis ir jauks.
barikādes ir mākslas sirds, un tas ir neuzpērkami.
kad spēlē ideāls panks, kad ieraugi Annu Karinu, kad
aptumst mēness, kad paceļas karogi, kad pašķiras
Nāves jūra. pastaigāties ir jauki. noslīkt.
tas, kas mani ir jauki, citiem ir bīstami.
grūti elpot, jo gaiss ir piesātināts ar priedēm. runāt horvātu valodā.
slidot. tāpat der arī otrādāk.
jauki ir logi, kurus var atvērt
un caur tiem aizsniegt mākoņus. Mosora kalns ir jauks.
ir jauki staigāt, kāpt augšup un ticēt virsotnei, zināt,
kurā gadā beidzās karš kad ir atbrīvošanas diena godāt
sieviešu dienu mātes dienu mīlēt vijolītes,
izģērbties. krist. būt drošam, ka krīti, un tad izbīties.
pamosties. griezt. izšaut nevajadzīgi garas tava vārda kārtas,
būt sistemātiski traģiskam.

Latviskojis Arvis Viguls.

Sākumā ir VĪZIJA. Saturā un apjomā tā var būt jebkas.
Taču tai vienmēr ir spēcīga emocionāla nokrāsa un vizuāls skanējums un tonis.
Tā var būt haotiska kņada vai sūnu mīkstuma klusums.
Ta ir acumirkļa ēna vai paaudžu mantojums.
Es zinu, ka šai VĪZIJAI negribas būt vienai pašai mūsu pasaulē.
Es labprāt uzceļu tai māju, ciemu, metropoli, pasauli, visumu.
Taču bieži man trūkst īstā āmura vai zāģa vai arī manā rīcība ir tikai saliektas naglas vai skrūves ar nepareizām galvām.
Tādā gadījumā es saucu kādu līdzcilvēku par celtniekmeistaru, pilsētas plānotāju un arhitektu.
Mani VĪZIJAI nav jāmirdz kā zvaigznei Senāta laukuma
Ziemassvētku eglītes galotnē.
Lai stāvētu ar taisnu muguru, tai nav nepieciešams titāna skelets.
Kaut arī to neietekmē gravitācija vai centrbēdzes spēks, tai apkārt
vajadzīga kustība un sajūtas, gaisma un nojausmas – tā varētu dzīvot.
Es negribu iespiest VĪZIJU kaut kādā cunftē vai arodbiedrībā,
ar pirkstu likumu grāmatā. Es lūdzu, ubagoju, pērku, izmānu
morāles kodeksu.
Lai to dabūtu, es esmu gatavs atkal un atkal uzkāpt Sīnajas kalnā.
Man jājūt akmens plātņu smagums, lai es būtu drošs par to, ka vējš nepaņems mani tā, ka cietzeme zudīs zem kājām.
„Tev nebūs citu dievu godāt kā vien mani.” Es esmu akls pret šo tekstu.
Savu dzīves gadu laikā es esmu skrāpējis, cirtis, slīpējis to nost.
„Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tēvu un māti, lai tev turpmāk klātos labi un tu ilgi dzīvotu savā zemē.” Šo tekstu es zinu no galvas.
Mani uzcītīgie pirkstu gali pazīst katru iegrvējuma izliekumu un bedrīti.
Un es ticu kutelīgās sajūtas mācībai: bijība, cieņa ved pie paļāvības, paļāvība, uzticība ved pie brīvības.
„Tev nebūs zagt.” Bet man vajag.
Piedod man, tacu es nevaru noturēties, nenomainījis vismaz cenu zīmītes.
„Tev nebūs nokaut.” Es nevaru gūt nekādu iekšēju mieru, ja es nevaru izmantot NEPIECIEŠAMĪBU kā triecienu.
„Tev nebūs pārkāpt laulību.”
Es esmu gatavs cīnīties par tiesībām upurēt jēru, žurku vai ziloni savas VĪZIJAS dēļ. Man nav bail atzīt sevī panteistu.
„Tev nebūs velti lietāt sava Līdzcilvēka vārdu – tas, kas to velti lietās, neaizies nesodīts.”
Mans sods ir tas, ka akmens plātnes ir tik smagas, ka es pārstiepju savus kakla muskuļus un manas smadzenes paliek bez svaigām skābekļa pilnām asinīm vai, ka plātnes ir tik trauslas, ka tās pārvēršas akmens putekļos no mana pieskāriena.
Tad nu es stāvu vientuļš, un tāds es negribu būt, jo tad visa mana enerģija aiziet, lai uzturētu ķermeņa siltumu 36 grādos pēc Celsija.
„Dārgumu gals” Helsinkos,
Klāss Olsons
KINOPRODUCTION producents

Manam sargeņģelim ir bail no tumsas. Viņš tikai izliekas, ka nav, sūta mani pa priekšu, apgalvo, ka tūlīt nākšot aiz manis. Drīz vien es vairs nespēju saskatīt pilnigi neko. „Tas droši vien ir tumšākais debesu stūris,” kāds čukst man aiz muguras. Izrādās, ka arī viņas sargeņģelis ir pazudis. „Tā ir nelietība,” saku viņai. „Tie mazie, pretīgie gļēvuļi mūs atstājuši pavisam vienus,” viņa čukst. Un, protams, ko gan mēs zinām, - es varbūt esmu simt gadu vecs, bet viņa – tikai briļļaina, samiegojusies meitenīte.
Čārlzs Simičs

Varbūt tiešām runas par civilizācijas uzlabošanu ir tukšas. Varbūt labāk pašam noslēgties tukšumā - meža būdā? Ja eskeipisms ir tavas dzīves vadmotīvs, tad Latvija nešķiet atpalikusi un sasmakusi province, bet glābiņš. MĀJAS. Brīvība. Atelpa. Patvērums no patērēšanas ārprāta. Ne jau vienmēr šeit uzspļauj vispārcilvēciskām vērtībām un principiem, lai gan es labi apzinos, ka daudz kas nav kārtībā. Tikai es negribētu kļūt augstprātīga, līdzīgi kā K. savā dzimtenē, lai gan audzis sekulārā ģimenē un dzīvojis liberālajā Vācijā.


Jā, protams, nav nemaz tik viegli straujā tempā izkāpt ārpus sistēmas. Taču es varu mēģināt izvērtēt savu rīcību, kā ar savu darbību un domām ietekmēju citus, pasauli.
https://agenda.weforum.org/2015/06/how-we-know-humans-are-causing-a-sixth-mass-extinction/

Par spīti valdošajam pesimismam, es tomēr ticu, ka šo to var mainīt. Varbūt tomēr utopiskas idejas nav nemaz tik utopiskas. Kā tajā teicienā, ka negatīvisms drīzāk ir slinkums domāt.

Kaitinoši ir tie tulkotāji, kas domā, ka krievu valoda ir visas slāvu valodas, t.i., no poļu valodas iespējams tulkot, īsti labi nepārzinot nianses.

Vakaros ziedoši koki ir tik skaisti. Tāpat kā cilvēki uz velosipēdiem.

Labs nācis ar gaidīšanu. Te nu mēs esam, dzestrā otrdienā. Šī vakara noskaņu mums šovakar uzbūris viens no Latvijas dzejas smagsvariem - Toms Treibergs.
Kā mēs neko nesapratām
Laiks pārtapis par torti, kura sadalīta vienādos gabaliņos, uz katra no tiem atstāts sārts ķirsītis – rūgtuma pile kopējā saldumā.
Bet tad, kad beidzot nonākam pie ēšanas, tā izrādās sapuvusi. Pat mušas nesiro, pakļāvušās smaržas kairinājumam. Mēs sēžam apstulbuši,
mēs, kuri saņēmām ielūgumu uz mistiskām svinībām, kuru temats bija “Pieaugšana”. Mēs arī atbilstoši uzvedāmies - tuvie un nepazīstamie, naida inficētie, cerības lolotie.
Bijām apģērbušies pēc noteikta parauga - kedas nomainījuši pret ādas kurpēm, meiteņu mati, kuru bizēs reiz mirdzēja prievītes, brīvi krita pār melnās žaketēs ietērptiem pleciem.
Mēs sekojām līdzi notikumiem, balsojām vēlēšanās un dibinājām ģimenes, pagaidām bez bērniem, bet ar domām par mierīgiem sestdienas rītiem, kuros pastaigāties gar kanālu vai dīķi.
Mēs runājām un klausījāmies, cienījām citu viedokļus un neafišējām reizes, kad mūsu centīgās dabas tomēr saļodzījās un ievēlās grēcīguma ielejā.
Līdz mēs attapāmies, ka torte, kuru nopelnījām ar atsacīšanos un pacietību, ir sapuvusi, un gardums, iecerēts kā vakara nagla, pārtapa par biedējošu un padrūmu vēsti.
Bet mēs neko nesapratām. Kāpēc? Vai negulētās naktis un agrie rīti tik stipri bija likuši plaisāt cilvēces tempļa pamatiem? Vai tas, ka viens otru mēs galvenokārt
satikām datoros un telefonos, lika mums aizmirst reālo laiku, kurā vēl arvien darbojas ķīmiskie procesi – ja kaut kas pietiekami ilgu laiku stāv neaiztikts, to vairs nevar lietot.
Tāpēc mēs atvērām logus, lai izvēdinātu smaku, un kāds no mūsu tālredzīgākajiem biedriem ierosināja uzvārīt auzu tumi. Tā mēs atkal atgriezāmies pie saknēm.
Pie nevainīgā sākuma, pie drošās esamības gaišā un saprotamā pasaulē. Mēs vienkārši nebijām gatavi šim vakaram. Neviens nevarēja iedomāties,
ka mūsu pateiktie “vēlāk”, “nezinu”, “nav” tik ļoti sapīs tās kājas, kuras agrāk spārdīja bumbu pagalma zālienā vai ieslīdēja puantēs pirms kārtējā mēģinājuma.
Visi izklīda. Tā bija izgāšanās. Mēs neko nesapratām. Neko. Un neviens nevarēja pateikt, vai vispār kādreiz sapratīsim.
Toms Treibergs

"Ir lietas, ko es nekad neapstrīdēšu, - morāle, cilvēcība, cilvēku attiecības, mīlestība. Pret tām man ir skaidra pozīcija."
Aleksandrs Morfovs