Sprāgstoši un ekspresīvi - Post a comment

Manam sargeņģelim ir bail no tumsas. Viņš tikai izliekas, ka nav, sūta mani pa priekšu, apgalvo, ka tūlīt nākšot aiz manis. Drīz vien es vairs nespēju saskatīt pilnigi neko. „Tas droši vien ir tumšākais debesu stūris,” kāds čukst man aiz muguras. Izrādās, ka arī viņas sargeņģelis ir pazudis. „Tā ir nelietība,” saku viņai. „Tie mazie, pretīgie gļēvuļi mūs atstājuši pavisam vienus,” viņa čukst. Un, protams, ko gan mēs zinām, - es varbūt esmu simt gadu vecs, bet viņa – tikai briļļaina, samiegojusies meitenīte.
Čārlzs Simičs