Sprāgstoši un ekspresīvi

No Č. Miloša smagnējā Viļņas attēlojuma pārcēlos uz K. Sabaļauskaites aprakstīto Viļņu.

Kamēr tu guli, es sarunājos ar monstriem, kroplām ēnām uz kaulkrāsas sienas, kuri man saka, ka, izņemot klusumu, man nekas nepieder;

Pēc visiem vējiem vakara pastsigā viss šķiet tik īpašs, mājas, ielas, cilvēki. Viss pārveidojas par stāstu. Kluss dzejasvakars mazā pilsētā ar lielu enerģiju un jaudu. Redzu atkal brīnumus ikdienā. It kā manā acu priekšā būtu izlijusi jauna pasaule. Šķiet, ka vairs nepiederu pieķēdētajiem. Gribas lasī dzeju visās pasaules valodās, nu vismaz tajās, ko protu. Un man atkal no jauna ir iepatikusies sava mūzikas kolekcija.

"Dostojevska mīļākais mākslinieks bija Klods Lorēns, jo viņš savos audeklos radīja ideālu pasauli, kas pilna gaismas, gaisa, saules un dvēseles miera."
Man arī tā ir, lai gan joprojām daži cilvēki domā, ka es nevaru ciest sauli.

Savādi, ka lielākā daļa manu sarunasbiedru mana tēmu, līdz ko pieminu nāvi. It kā tas būtu kaut kāds aizliegtais temats. Un, ja es saku, ka skumja eksistence līdzinās nāvei, daudziem šķiet, ka man ir slikti un es gribu mirt.

"Intelektuāla analīze nespēj atklāt mistēriju, kāda piemīt vārdam, dzejai un, iespējams, mākslai kopumā. Vienīgā metafora, kas varētu mums līdzēt to saprast, ir dabiskās pasaules skaistums, kas dzejolī parādās caur rozēm un kas ir īsts, patiess, tam nav vajadzīgas ne metaforas, ne skaidrojums. Dzeja ir pāreja no dzīves uz nāvi, nemirstības paveids, kas, pārkāpjot visus dabas likumus, reizē tos ievēro. Mūsu racionālais skatījums uz pasauli patiesībā ir kļūda."

Ežēns Grīns "Atjaunošana"

"Māte reizēm pārdzīvoja garīgas nestabilitātes posmus, kas ilga vairākas nedēļas, taču viņa allaž atguvās. Tā bija klusa atteikšanās no reālās pasaules un nevienu vairs nepārsteidza, jo nu viņa pati zināja, kad tuvojas lēkme, un sagatavojās tai.Šādās reizēs viņa pavadīja augu dienu mazajā būdiņā aiz rožu dārza, lasot un rakstot - galvenokārt garas vēstules, ko ar tādu maigumu lasīja Mauntolivs Japānā, Somijā vai Peru. Atrazdamās vienīgi kobras sabiedrībā, viņa nogaidīja līdz izbeidzās ifrīta jeb gara iedarbība." ( *** )

"Mīlētāji nekad nav īsti vienlīdzīgi - vai Jūs tā nedomājat? Viens allaž aizēno otru un kavē viņa vai viņas izaugsmi tā, ka aizēnoto vienmēr noteikti vajās vēlme aizbēgt, lai varētu brīvi augt."

Lorenss Darels "Justīne"

Dilstošs mēness slēpjas aiz kantainajiem betona namu stāviem, kur cilvēkiem naktīs patverties. Tur ir viss. Ne tikai virtuve un guļamistaba, bet arī viņu pasaule, par kuru varbūt nedaudz nojauš kāds garāmgājējs - sapņotājs.

Reizēm es nesaprotu, kāpēc es pārvēršos par tik sīku cilvēciņu ar smieklīgām vājībām? Turklāt labi apzinos, cik stulbi un nejēdzīgi tas ir, it kā es domātu pretēji savai gribai. Kas ir tas, kas vēlas sevi nostādīt augstāk par citiem? Kas ir tas, kas jūtas nevērtīgs? Kas ir tas, kas iedomājas sevi par pasaules vērtīgāko cilvēku? Kaut ko īpašu? Kāpēc citiem nevar būt tādas pašas intereses kā man? Kāpēc ir nozīmīgi patikt kādam? Un pat ja atbildi zinu tikai daļēji, par visu šo lielummāniju man uznāk gaiši smiekli, kas sašķaida druskās manu stulbo patmīlību, no kuras man slikti. Un ne tikai man. Arī citiem.

Mana klusēšana varbūt ir viens no lielākajiem ļaunumiem.

Lasu par transhumānistu idejām. Nav jau runa par to, vai tu piekrīti vai nepiekrīti to iespējamībai. Es neesmu skeptiska un neuzskatu, ka tā nav iespējams realizēt. Bet vai es to gribu? Vai dzīves mērķis ir pārvērst cilvēkus labi funkcionējošās mašīnītēs? Nemitīgi uzlabojumi un progress? Un vai es ar savām pārnēsājamām un datorā ielādējamām smadzenēm būšu laimīgāka nekā pagātnes cilvēks?

"Nākamās trīs nedēļas viņš dzīvoja sava veida paralīzē, pilnībā klātesošs viņš bija tikai manēžā. Trešajā nedēļā viņš attapās tikai tajā brīdī, kad gāja veikalā, lai nopirktu televizoru. Tad viņš saprata, cik situācija ir nopietna. Jungs kaut kur ir rakstījis, ka visātrākais ceļš uz psihozi iet caur televīziju. Kaspers bija pagriezies apkārt.
Tieši depresīvos dzīves posmos ir svarīgi turēties pie saviem veselīgajiem vaļaspriekiem. Tajā pašā vakarā viņš devās uz C.F. Rihsveju. Un zaudēja pokerā."
Pēters Hēgs "Klusā meitene"


Un kādi būtu jūsu veselīgie vaļasprieki?

Lai gan jau pagājuši divi mēneši kopš esmu atpakaļ Latvijā, sapnī man vajadzēja izglābt vienu mazu puisēnu no Rumānijas bērnunama, kurā visu vasaru strādājām. Par to, ka viņš pazudīs, nebija jāsatraucas, jo viņš pats visu laiku turējās pie rokas. Un, kad briesmas vairs nedraudēja,mēs staigājāmies pa Rīgu un cilvēki droši vien domāja, ka tas ir mans dēls.

Tagad nedēļas nogalēs man ir garas stundas diendusam, jo uz ielas izeju tikai vakaros, kad temperatūra jau nokritusies zem 30 grādiem. Apkārt skan tikai nesaprotams valodas - uz ielas rumāņu, dzīvoklī turku. Mans pusdienlaiks vairs nav pulksten četros, bet ap septiņiem, astoņiem vakarā. Par saziņas valodu kļuvusi angļu un žestu valoda.

Skolotājs teica: "Kad man bija desmit un vēl pieci gadi, es pievērsos mācībām, trīsdesmit gados es ietapu, četrdesmit gados pārstāju ļauties maldiem, piecdesmit gados izzināju debesu pavēli, sešdesmit gadu vecumā ausis pielāgojās (būtiskā uztveršanai), septiņdesmit gados es no savas sirds saņēmu, ko vēlējos, un nepārkāpu mēru."

Konfūcijs, Apkopotas runas, 1. tīstoklis

Šorīt bija nedaudz skumji, kad iedomājos par strīdiem. Kad rodas tāda sajūta - visus mēģina pataisīt vienādus. Neatkarīgi no domāšanas par pasauli modeļiem. Tātad ticība ir atpalicība prātā, atpalicība no laikmeta un nolīšana kaut kādā tumsonības alā? Ok. Es varu automātiski pieņemt, ka Dieva nav, pielāgoties uzskatiem, kas nav mani (neizvērtējot tos, neiedzīvojoties tajos). Un ja es tos būšu iemācījusies, vai tikai tos automātiski skaitīšu, kaut gan domāšu pavisam citādi, tad uzreiz skaitīšos gudra un civilizēta persona? Un kas vispār ir Dievs? Nevajadzīgs arhaisms? Daba? Ideja? Tumsonība? Dvēseles nepieciešamība? Augstākais saprāts? Augstākais tu? Bailes? Ilūzija, kuru aizslaucīja 2. pasaules karš? Katram ir savas asociācijas un līdz ar to arī priekšstati ir pārāk vienpusīgi un paštaisni. Un pats raksts, kam uzdūros un sāku ar to diskutēt, ir normāls, tikai šķiet pārāk pareizs. Nedaudz skumji, ka atrodu to kodu, uz kā balstās visa doma. Jo nekad nav paticis, ka iespējams saprast visu. Un tad prāta ārstēšanas nolūkos lasu dažādu cilvēku gudrās domas, kuri izskatās tik līdzīgi - tādi eleganti ar brillēm, ar rietumu intelektuāļa domāšanu, racionālisti, sociālisti, kreisi noskaņoti, skaitās progresīvi, antitetisti (jo citādi tas tak nebūtu anarhisms), kuri nostājas pret stagnāciju, tādi prātīgi puikas. Un tā viņu gudrība man tiešām šķiet forša, jo man patīk liberālisma uzskati, jo vienmēr esmu bijusi par cilvēka brīvību, bet diemžēl laikam nekad nespēšu būt tāda kā viņi, jo man ir kaut kāda nosliece uz māņticību, varbūt manī ir indiāņa naivuma un "blondīnes" sajaukums, jo man ir nepieciešami sapņi, ilūzijas, metafizika un visas pārējās muļķības. Es arī zinu, ka ar visu šo netveramo iespējams viegli manipulēt ar cilvēkiem, iespējams, iekrist citās lamatās, jo i wasn't born yesterday. Un tam nav nekāda sakara ar organizēto reliģiju, ja esi ar to saslimis, ja ticība ir dvēseles nepieciešamība, pasaules redzējums, tāpat kā mākslinieka nepieciešamība gleznot, lai gan tam nekādas praktiskas nozīmes nav. Un ja ir tāds pasaules uzskats, tas taču nenozīmē, ka domāju, ka zeme griežas ap sauli, nemaz neticu, ka 21. gadsimtā kāds tā domātu. Un viss šķiet tik besīgi, ka baznīca uzspiež savu taisnību, bet liberāļi savu. Un reti kad kāds pa īstam kādā ieklausās. Un vai tiešām pasaule kļūtu par labāka, ja visi domātu un justu līdzīgi? Tas nav tik vienkārši un es apzinos, ka rakstot šo, daudz ko izlaižu, neizdomājot visu kārtīgi līdz galam. Es tikai domāju, vai tik vienkārši ir iebarot uzskatus? Vai labāk tos neveidot pašam? Automātiska eksistence ir pārāk mokoša. Ēh.. Vēl ir sevi jāmeklē, lai varētu strīdēties. Citādi ar savu sirdsvalodu es jums likšos naiva.

Šorīt mana ēna bija skaistāka par manu ārējo veidolu.

Lūk, manas smadzenes!
Tikko manāma plaisa
mākoņu grēdā.

Banja Natsuiši

šovakar man patika dzīvošanās pa Juglu un tās garajiem gājēju tuneļiem. Joprojām nevaru pretoties nelāgajām ieradumam raudāt publiskas vietās un nelikties ne zinis par apkārtējiem. Taču man patika mājupceļš 40. autobusā, kā asaras izpludina pilsētas ugunis, skatoties pa autobusa logu. Tad mājas un tulkošana. Tik daudz kas kas liekas nepanesams pēdējās dienās.