Sprāgstoši un ekspresīvi

Manam sargeņģelim ir bail no tumsas. Viņš tikai izliekas, ka nav, sūta mani pa priekšu, apgalvo, ka tūlīt nākšot aiz manis. Drīz vien es vairs nespēju saskatīt pilnigi neko. „Tas droši vien ir tumšākais debesu stūris,” kāds čukst man aiz muguras. Izrādās, ka arī viņas sargeņģelis ir pazudis. „Tā ir nelietība,” saku viņai. „Tie mazie, pretīgie gļēvuļi mūs atstājuši pavisam vienus,” viņa čukst. Un, protams, ko gan mēs zinām, - es varbūt esmu simt gadu vecs, bet viņa – tikai briļļaina, samiegojusies meitenīte.
Čārlzs Simičs

Varbūt tiešām runas par civilizācijas uzlabošanu ir tukšas. Varbūt labāk pašam noslēgties tukšumā - meža būdā? Ja eskeipisms ir tavas dzīves vadmotīvs, tad Latvija nešķiet atpalikusi un sasmakusi province, bet glābiņš. MĀJAS. Brīvība. Atelpa. Patvērums no patērēšanas ārprāta. Ne jau vienmēr šeit uzspļauj vispārcilvēciskām vērtībām un principiem, lai gan es labi apzinos, ka daudz kas nav kārtībā. Tikai es negribētu kļūt augstprātīga, līdzīgi kā K. savā dzimtenē, lai gan audzis sekulārā ģimenē un dzīvojis liberālajā Vācijā.


Jā, protams, nav nemaz tik viegli straujā tempā izkāpt ārpus sistēmas. Taču es varu mēģināt izvērtēt savu rīcību, kā ar savu darbību un domām ietekmēju citus, pasauli.
https://agenda.weforum.org/2015/06/how-we-know-humans-are-causing-a-sixth-mass-extinction/

Par spīti valdošajam pesimismam, es tomēr ticu, ka šo to var mainīt. Varbūt tomēr utopiskas idejas nav nemaz tik utopiskas. Kā tajā teicienā, ka negatīvisms drīzāk ir slinkums domāt.

Kaitinoši ir tie tulkotāji, kas domā, ka krievu valoda ir visas slāvu valodas, t.i., no poļu valodas iespējams tulkot, īsti labi nepārzinot nianses.

Vakaros ziedoši koki ir tik skaisti. Tāpat kā cilvēki uz velosipēdiem.

Labs nācis ar gaidīšanu. Te nu mēs esam, dzestrā otrdienā. Šī vakara noskaņu mums šovakar uzbūris viens no Latvijas dzejas smagsvariem - Toms Treibergs.
Kā mēs neko nesapratām
Laiks pārtapis par torti, kura sadalīta vienādos gabaliņos, uz katra no tiem atstāts sārts ķirsītis – rūgtuma pile kopējā saldumā.
Bet tad, kad beidzot nonākam pie ēšanas, tā izrādās sapuvusi. Pat mušas nesiro, pakļāvušās smaržas kairinājumam. Mēs sēžam apstulbuši,
mēs, kuri saņēmām ielūgumu uz mistiskām svinībām, kuru temats bija “Pieaugšana”. Mēs arī atbilstoši uzvedāmies - tuvie un nepazīstamie, naida inficētie, cerības lolotie.
Bijām apģērbušies pēc noteikta parauga - kedas nomainījuši pret ādas kurpēm, meiteņu mati, kuru bizēs reiz mirdzēja prievītes, brīvi krita pār melnās žaketēs ietērptiem pleciem.
Mēs sekojām līdzi notikumiem, balsojām vēlēšanās un dibinājām ģimenes, pagaidām bez bērniem, bet ar domām par mierīgiem sestdienas rītiem, kuros pastaigāties gar kanālu vai dīķi.
Mēs runājām un klausījāmies, cienījām citu viedokļus un neafišējām reizes, kad mūsu centīgās dabas tomēr saļodzījās un ievēlās grēcīguma ielejā.
Līdz mēs attapāmies, ka torte, kuru nopelnījām ar atsacīšanos un pacietību, ir sapuvusi, un gardums, iecerēts kā vakara nagla, pārtapa par biedējošu un padrūmu vēsti.
Bet mēs neko nesapratām. Kāpēc? Vai negulētās naktis un agrie rīti tik stipri bija likuši plaisāt cilvēces tempļa pamatiem? Vai tas, ka viens otru mēs galvenokārt
satikām datoros un telefonos, lika mums aizmirst reālo laiku, kurā vēl arvien darbojas ķīmiskie procesi – ja kaut kas pietiekami ilgu laiku stāv neaiztikts, to vairs nevar lietot.
Tāpēc mēs atvērām logus, lai izvēdinātu smaku, un kāds no mūsu tālredzīgākajiem biedriem ierosināja uzvārīt auzu tumi. Tā mēs atkal atgriezāmies pie saknēm.
Pie nevainīgā sākuma, pie drošās esamības gaišā un saprotamā pasaulē. Mēs vienkārši nebijām gatavi šim vakaram. Neviens nevarēja iedomāties,
ka mūsu pateiktie “vēlāk”, “nezinu”, “nav” tik ļoti sapīs tās kājas, kuras agrāk spārdīja bumbu pagalma zālienā vai ieslīdēja puantēs pirms kārtējā mēģinājuma.
Visi izklīda. Tā bija izgāšanās. Mēs neko nesapratām. Neko. Un neviens nevarēja pateikt, vai vispār kādreiz sapratīsim.
Toms Treibergs

"Ir lietas, ko es nekad neapstrīdēšu, - morāle, cilvēcība, cilvēku attiecības, mīlestība. Pret tām man ir skaidra pozīcija."
Aleksandrs Morfovs

No Č. Miloša smagnējā Viļņas attēlojuma pārcēlos uz K. Sabaļauskaites aprakstīto Viļņu.

Kamēr tu guli, es sarunājos ar monstriem, kroplām ēnām uz kaulkrāsas sienas, kuri man saka, ka, izņemot klusumu, man nekas nepieder;

Pēc visiem vējiem vakara pastsigā viss šķiet tik īpašs, mājas, ielas, cilvēki. Viss pārveidojas par stāstu. Kluss dzejasvakars mazā pilsētā ar lielu enerģiju un jaudu. Redzu atkal brīnumus ikdienā. It kā manā acu priekšā būtu izlijusi jauna pasaule. Šķiet, ka vairs nepiederu pieķēdētajiem. Gribas lasī dzeju visās pasaules valodās, nu vismaz tajās, ko protu. Un man atkal no jauna ir iepatikusies sava mūzikas kolekcija.

"Dostojevska mīļākais mākslinieks bija Klods Lorēns, jo viņš savos audeklos radīja ideālu pasauli, kas pilna gaismas, gaisa, saules un dvēseles miera."
Man arī tā ir, lai gan joprojām daži cilvēki domā, ka es nevaru ciest sauli.

Savādi, ka lielākā daļa manu sarunasbiedru mana tēmu, līdz ko pieminu nāvi. It kā tas būtu kaut kāds aizliegtais temats. Un, ja es saku, ka skumja eksistence līdzinās nāvei, daudziem šķiet, ka man ir slikti un es gribu mirt.

"Intelektuāla analīze nespēj atklāt mistēriju, kāda piemīt vārdam, dzejai un, iespējams, mākslai kopumā. Vienīgā metafora, kas varētu mums līdzēt to saprast, ir dabiskās pasaules skaistums, kas dzejolī parādās caur rozēm un kas ir īsts, patiess, tam nav vajadzīgas ne metaforas, ne skaidrojums. Dzeja ir pāreja no dzīves uz nāvi, nemirstības paveids, kas, pārkāpjot visus dabas likumus, reizē tos ievēro. Mūsu racionālais skatījums uz pasauli patiesībā ir kļūda."

Ežēns Grīns "Atjaunošana"

"Māte reizēm pārdzīvoja garīgas nestabilitātes posmus, kas ilga vairākas nedēļas, taču viņa allaž atguvās. Tā bija klusa atteikšanās no reālās pasaules un nevienu vairs nepārsteidza, jo nu viņa pati zināja, kad tuvojas lēkme, un sagatavojās tai.Šādās reizēs viņa pavadīja augu dienu mazajā būdiņā aiz rožu dārza, lasot un rakstot - galvenokārt garas vēstules, ko ar tādu maigumu lasīja Mauntolivs Japānā, Somijā vai Peru. Atrazdamās vienīgi kobras sabiedrībā, viņa nogaidīja līdz izbeidzās ifrīta jeb gara iedarbība." ( *** )

"Mīlētāji nekad nav īsti vienlīdzīgi - vai Jūs tā nedomājat? Viens allaž aizēno otru un kavē viņa vai viņas izaugsmi tā, ka aizēnoto vienmēr noteikti vajās vēlme aizbēgt, lai varētu brīvi augt."

Lorenss Darels "Justīne"

Dilstošs mēness slēpjas aiz kantainajiem betona namu stāviem, kur cilvēkiem naktīs patverties. Tur ir viss. Ne tikai virtuve un guļamistaba, bet arī viņu pasaule, par kuru varbūt nedaudz nojauš kāds garāmgājējs - sapņotājs.

Reizēm es nesaprotu, kāpēc es pārvēršos par tik sīku cilvēciņu ar smieklīgām vājībām? Turklāt labi apzinos, cik stulbi un nejēdzīgi tas ir, it kā es domātu pretēji savai gribai. Kas ir tas, kas vēlas sevi nostādīt augstāk par citiem? Kas ir tas, kas jūtas nevērtīgs? Kas ir tas, kas iedomājas sevi par pasaules vērtīgāko cilvēku? Kaut ko īpašu? Kāpēc citiem nevar būt tādas pašas intereses kā man? Kāpēc ir nozīmīgi patikt kādam? Un pat ja atbildi zinu tikai daļēji, par visu šo lielummāniju man uznāk gaiši smiekli, kas sašķaida druskās manu stulbo patmīlību, no kuras man slikti. Un ne tikai man. Arī citiem.

Mana klusēšana varbūt ir viens no lielākajiem ļaunumiem.

Lasu par transhumānistu idejām. Nav jau runa par to, vai tu piekrīti vai nepiekrīti to iespējamībai. Es neesmu skeptiska un neuzskatu, ka tā nav iespējams realizēt. Bet vai es to gribu? Vai dzīves mērķis ir pārvērst cilvēkus labi funkcionējošās mašīnītēs? Nemitīgi uzlabojumi un progress? Un vai es ar savām pārnēsājamām un datorā ielādējamām smadzenēm būšu laimīgāka nekā pagātnes cilvēks?

"Nākamās trīs nedēļas viņš dzīvoja sava veida paralīzē, pilnībā klātesošs viņš bija tikai manēžā. Trešajā nedēļā viņš attapās tikai tajā brīdī, kad gāja veikalā, lai nopirktu televizoru. Tad viņš saprata, cik situācija ir nopietna. Jungs kaut kur ir rakstījis, ka visātrākais ceļš uz psihozi iet caur televīziju. Kaspers bija pagriezies apkārt.
Tieši depresīvos dzīves posmos ir svarīgi turēties pie saviem veselīgajiem vaļaspriekiem. Tajā pašā vakarā viņš devās uz C.F. Rihsveju. Un zaudēja pokerā."
Pēters Hēgs "Klusā meitene"


Un kādi būtu jūsu veselīgie vaļasprieki?

Lai gan jau pagājuši divi mēneši kopš esmu atpakaļ Latvijā, sapnī man vajadzēja izglābt vienu mazu puisēnu no Rumānijas bērnunama, kurā visu vasaru strādājām. Par to, ka viņš pazudīs, nebija jāsatraucas, jo viņš pats visu laiku turējās pie rokas. Un, kad briesmas vairs nedraudēja,mēs staigājāmies pa Rīgu un cilvēki droši vien domāja, ka tas ir mans dēls.