Sprāgstoši un ekspresīvi - Post a comment

Šorīt bija nedaudz skumji, kad iedomājos par strīdiem. Kad rodas tāda sajūta - visus mēģina pataisīt vienādus. Neatkarīgi no domāšanas par pasauli modeļiem. Tātad ticība ir atpalicība prātā, atpalicība no laikmeta un nolīšana kaut kādā tumsonības alā? Ok. Es varu automātiski pieņemt, ka Dieva nav, pielāgoties uzskatiem, kas nav mani (neizvērtējot tos, neiedzīvojoties tajos). Un ja es tos būšu iemācījusies, vai tikai tos automātiski skaitīšu, kaut gan domāšu pavisam citādi, tad uzreiz skaitīšos gudra un civilizēta persona? Un kas vispār ir Dievs? Nevajadzīgs arhaisms? Daba? Ideja? Tumsonība? Dvēseles nepieciešamība? Augstākais saprāts? Augstākais tu? Bailes? Ilūzija, kuru aizslaucīja 2. pasaules karš? Katram ir savas asociācijas un līdz ar to arī priekšstati ir pārāk vienpusīgi un paštaisni. Un pats raksts, kam uzdūros un sāku ar to diskutēt, ir normāls, tikai šķiet pārāk pareizs. Nedaudz skumji, ka atrodu to kodu, uz kā balstās visa doma. Jo nekad nav paticis, ka iespējams saprast visu. Un tad prāta ārstēšanas nolūkos lasu dažādu cilvēku gudrās domas, kuri izskatās tik līdzīgi - tādi eleganti ar brillēm, ar rietumu intelektuāļa domāšanu, racionālisti, sociālisti, kreisi noskaņoti, skaitās progresīvi, antitetisti (jo citādi tas tak nebūtu anarhisms), kuri nostājas pret stagnāciju, tādi prātīgi puikas. Un tā viņu gudrība man tiešām šķiet forša, jo man patīk liberālisma uzskati, jo vienmēr esmu bijusi par cilvēka brīvību, bet diemžēl laikam nekad nespēšu būt tāda kā viņi, jo man ir kaut kāda nosliece uz māņticību, varbūt manī ir indiāņa naivuma un "blondīnes" sajaukums, jo man ir nepieciešami sapņi, ilūzijas, metafizika un visas pārējās muļķības. Es arī zinu, ka ar visu šo netveramo iespējams viegli manipulēt ar cilvēkiem, iespējams, iekrist citās lamatās, jo i wasn't born yesterday. Un tam nav nekāda sakara ar organizēto reliģiju, ja esi ar to saslimis, ja ticība ir dvēseles nepieciešamība, pasaules redzējums, tāpat kā mākslinieka nepieciešamība gleznot, lai gan tam nekādas praktiskas nozīmes nav. Un ja ir tāds pasaules uzskats, tas taču nenozīmē, ka domāju, ka zeme griežas ap sauli, nemaz neticu, ka 21. gadsimtā kāds tā domātu. Un viss šķiet tik besīgi, ka baznīca uzspiež savu taisnību, bet liberāļi savu. Un reti kad kāds pa īstam kādā ieklausās. Un vai tiešām pasaule kļūtu par labāka, ja visi domātu un justu līdzīgi? Tas nav tik vienkārši un es apzinos, ka rakstot šo, daudz ko izlaižu, neizdomājot visu kārtīgi līdz galam. Es tikai domāju, vai tik vienkārši ir iebarot uzskatus? Vai labāk tos neveidot pašam? Automātiska eksistence ir pārāk mokoša. Ēh.. Vēl ir sevi jāmeklē, lai varētu strīdēties. Citādi ar savu sirdsvalodu es jums likšos naiva.